Lasītāko grāmatu tops neatklāj patieso ainu 1
LCZB lasītāju apkalpošanas departamenta vadītāja Zigrīda Knostenberga “Grāmatēžu” sarunā atklāj, no kurienes rodas viedoklis par bibliotēku iešanu lasītāju pavadībā: “Tās saknes ceļas no “visvairāk lasīto grāmatu topa”. Liekas, ja grāmata izrādījusies visvairāk lasītā, tad jau ir labākā. Taču šis tops neatspoguļo lasītāju interešu patieso ainu. Turklāt spēles noteikumi vairāku iemeslu dēļ nav godīgi pret katru grāmatu. Bibliotēkā gada sākumā nonākusi grāmata lasītības ziņā ir krietni labākā situācijā nekā pēc pusgada saņemtā. Otrkārt, daudz kas atkarīgs no eksemplāru skaita. Jo tas mazāks, jo loģiski, grāmatu var izsniegt nelielākam cilvēku skaitam. Piemēram, patlaban bibliotēkā ir seši Andras Manfeldes grāmatas “Virsnieku sievas” eksemplāri, un rindā uz to gaida 22 cilvēki. Trešais apstāklis ir tas, ka bestselleru var izlasīt vienā vai divās dienās, bet nopietna grāmata prasa iedziļināšanos, un to nevar vienā elpas vilcienā izraut cauri. Tādēļ tā dēvētā smagsvara literatūra gada laikā tiek izsniegta 20 cilvēkiem, bet vieglākā lepojas pat ar 300 izsniegumiem. Un tā rodas iespaids, ka lasītājiem visvairāk pie sirds bestselleri, Daniela Stīla un darbi no līdzvērtīga plaukta.”
Vilma Cirse ir viena no gados cienījamākām grāmatēdēm. Viņa uzskata, ka jēdziens “visvairāk lasītā grāmata” neraksturo tās vērtību. “Par to es ļoti šaubos,” viņa turpina, “piemēram, braucot uz Rīgu, paņemu kādu pārsimt lappušu grāmateli laika kavēšanai. Bet jau minētā Janas Egles “Gaismā” ir pavisam kas cits. Tā runā par akūtām problēmām, kuras noklusē, negrib cilāt. Mani ļoti saistīja arī grāmatas labā valoda.”
Autore Jana Egle atklāj, ka arī viņa nekautrējas paņemt rokā kādu bestselleru, taču ar vienu noteikumu – lai tam būtu laba valoda. “Noras Ikstenas “Mātes pienu” izlasīju vienā dienā,” turpina Jana Egle, “bet vai tāpēc kāds var teikt, ka tā ir viegla grāmata, bestsellers? Šis darbs mani ilgi nelaida vaļā. Taču nevajag noniecināt arī bestsellerus un līdzīgus darbus, jo kādam varbūt tas ir ceļš uz nopietnu literatūru, un cilvēkiem ir tiesības savureiz arī vienkārši atpūtināt prātu.”
Skolniece Kristiāna Brakše ir atklāta: “Piederu pie tiem, kuri aizraujas ar bestselleriem, taču man liels izaicinājums ir izlasīt kaut ko tādu, ko bez iemesla vai pamudinājuma nekad nebūtu ņēmusi rokās. Tā izlasīju Paula Koelju “Alķīmiķi”, jo “Grāmatēžu” saietā tas tika cilāts un svērts, viens otrs tajā saskatīja pat tādu kā pasaku, ko es gan neizjutu. Taču sarunas bija ārkārtīgi rosinošas.”
“Grāmatēžu” diskusijā radās arī kāda ideja. Varbūt, lai publiski atspoguļotos lasītāju patiesā interešu aina, ir vērts grāmatu topu veidot pēc citiem principiem? Varbūt vērtēt pa atsevišķām kategorijām, lai smagsvara literatūra nekonkurētu vienā sarakstā ar bestselleriem un ne tik dziļa satura grāmatām? Taču viens ir skaidrs – pēc grāmatas publicitātes kāpuma aug arī pieprasījums pēc tās.
