Liepa un kļava Latvijas mežaudzēs – viss par audzēšanu un produktivitāti 0
Sugu izplatības pētījumi dažādos pasaules reģionos rāda, ka pašreizējos mainīgajos vides apstākļos (klimata pasiltināšanās, substrāta eitrofikācija, zemes lietojumveida izmaiņas) pastiprinās augu un dzīvnieku sugu migrācija, notiek aizvien straujāka biotas transformācija un tās bagātināšanās ar vietējām un svešzemju sugām. Sevišķi intensīvi biotas transformācija noris ziemeļu puslodē boreonemorālajā un boreālajā zonā, arī Latvijā, kas atrodas nemorālā un boreālā bioma starpzonā.
Latvijas biotas mainībā svarīga nozīme ir kokaugiem. Pašreiz Latvijā klimata izmaiņu un intensīvas mežizstrādes apstākļos īpaši aktuāls ir jautājums par mežu bioloģiskās daudzveidības nodrošinošo koku sugu – liepa, kļava, goba, vīksna, koksnes ķirsis, meža bumbiere, mežābele u. c. – saglabāšanos un to saglabāšanās iespējām nākotnē. Kā liecina vēstures arhīvi, šīs koku sugas ir bijušas izplatītas mūsu valsts teritorijā jau tālā senatnē.
Ārvalstu un mūsu pētījumi un prakse liecina, ka šīs koku sugas atbilstošos augšanas apstākļos ir ne tikai ekoloģiskas, bet arī ekonomiskas, produktīvu tīraudžu un mistraudžu sastāva veidotājas meža zemēs, kā arī izmantojamas augstvērtīgu plantāciju ierīkošanai lauksaimniecībā neizmantojamās zemēs.
Lapu koki – ar vērtīgu koksni un ātraudzīgi
Lapu koku sugas bieži kā vērtīgas identificē pēc dažādiem aspektiem, piemēram, pēc ļoti vērtīgās koksnes, skaistās koksnes tekstūras, ātraudzības vai īpaši raksturīgiem augšanas vietas apstākļiem. Nereti atsevišķu lapu koku vērtību identificē ar šo sugu retumu, augstu kultūrvēsturisko nozīmību u. c.
Tādējādi jautājums, kura koku suga ir vērtīgākā no ekoloģiskā un ekonomiskā viedokļa, nav viennozīmīgs un mainās atkarībā no vietas un laika.
Eiropas apstākļos kā vērtīgas, retas lapu koku sugas var atzīmēt parasto osi (Fraxinus excelsior L.), parasto kļavu (Acer platanoides L.), koksnes ķirsi (Prunus avium L.), liepu sugas (Tilia spp.), gobas (Ulmus glabra Huds.), vīksnas (Ulmus laevis Pall.), pīlādžus (piem., Sorbus aucuparia L.), skābaržus (piem., Carpinus betulus L.).
Pēdējos gados sakarā ar Meža resursu monitoringa darbību ir izstrādātas jaunākās Eiropas mežaudzēs izplatītāko koku sugu kartes (http://afoludata.jrc.ec.europa.eu/img/tree_species_maps.pdf). Starp 30 Eiropas valstīm mežaudzes ar liepu kā galveno sugu aizņem vidēji ne vairāk kā 4% teritorijas, bet ar parasto kļavu ne vairāk kā 3% teritorijas, lai gan kā otrā stāva un pameža koku sugas tās izplatītas ļoti plaši.
Būtībā šīs koku sugas valstīs ar optimāliem augšanas apstākļiem (Polijas dienvidi, Ukraina, Baltkrievijas dienvidi, Vācija, Ungārija, Slovākija, Francija u. c.) veido ne vairāk kā 5% (platība un krāja) no Eiropas mežu platības, bet, prasmīgi veicot to saglabāšanu un pavairošanu, pēdējā laikā tiek vērtēta iespēja palielināt to aizņemto platību līdz pat 25%, palielinot šo sugu sastāvu privātīpašnieku mežos, upju un ezeru palienēs un plantācijās.
Arī Latvijā laikā no 2001. līdz 2015. gadam šo koku sugu aizņemtās platības ir palielinājušās – liepai vidēji par 31%, kļavai par 32%. Te gan jāpiebilst, ka meža statistikā dati par kļavu parādās tikai no 2010. gada.
Meža statistikas dati liecina, ka liepas un kļavas audzes galvenokārt atrodas privāto meža īpašnieku rokās (2. att.). Dati rāda, ka 2017. gadā ievērojami palielinājušās liepas kā galvenās sugas aizņemtās mežaudžu platības valsts mežos. Valsts pārraudzībā atrodošās mežaudzes ar liepu kā galveno sugu Siguldas novadā sasniegušas 70 ha lielu platību, lielas mežaudžu platības ar liepu kā galveno sugu atzīmētas arī Līgatnes, Sējas, Madonas, Alūksnes, Gulbenes, Jēkabpils un Ilūkstes novadā u. c. Privātīpašnieku mežos vislielākās platības ar liepu kā galveno sugu atzīmētas Vaiņodes, Ventspils, Kuldīgas, Skrundas, Saldus, Neretas, Līgatnes, Rēzeknes, Krāslavas u. c. novados.
Vislielākās platības ar kļavu kā galveno sugu privātajos mežos aizņem mežaudzes Viesītes, Vecumnieku, Vecpiebalgas, Talsu, Vaiņodes, Ogres, Amatas, Madonas, Krāslavas, Daugavpils, Dagdas, Alūksnes novadā.
Kāpēc šīs koku sugas ir tik vērtīgas, ka tām tiek pievērsta īpaša uzmanība?
Liepas un kļavas audžu apsaimniekošana
Sakarā ar vieglo dabisko atjaunošanos ar sēklām un atvasēm gan liepas, gan kļavas pārsvarā veido dabiskas audzes, tādējādi to kopšanai un apsaimniekošanai daudzās Eiropas valstīs lieto šādus paņēmienus:
– atsevišķu grupu izkopšana; zinātnieki iesaka grupas lielumu noteikt ap 0,5 ha platībā;
– liepas un kļavas atjaunošana, izmantojot sedzējsugas (mistrojumā iekļautās koku sugas);
– atvasāju izkopšana, ievērojot optimālus augšanas parametrus, vidēji atstājot 1100 koku uz 1 ha (shēma 3x 3 m).
Rumānijā liepas audzes iesaka kopt šādi:
– agrīnā kopšana, kad tiek samazināts iesējušos vai atvašu skaits līdz noteiktam skaitam, atstājot ap 80% no sākotnējās biezības, to veic viena līdz trīs gadu laikā pēc kailcirtes;
– otrā kopšana, kuras laikā vēl vairāk samazina koku skaitu uz platības vienību, izņemot atpalikušos un kroplos kociņus; to veic 10–12 gadu vecumā. Galvenā vērība tiek pievērsta stumbru kvalitātei, un tiek izņemti visi koki, kas veido dakšveida zarojumu;
– nākamā kopšanas – 25–30 gadu vecumā samazina kociņu skaitu par 12% no audzes krājas. Beidzamo kopšanu veic 60–70 gadu vecumā, kad izcērt kvalitatīvākos kokus finierkluču ieguvei, atstājot sēklu kokus jaunas audzes izveidei.
Kļavas audžu apsaimniekošanai Eiropā atsevišķās valstīs ir izstrādātas rekomendācijas, kur kā galvenie kritēriji atzīmēti:
– vēlamā krūšaugstuma diametra ieguve attiecīgā vecumā;
– vēlamā stumbra kvalitāte (bezzarains, bez koksnes vainām);
– vēlamā koka garuma sasniegšana, izvēloties piemērotu audzēšanas biezību.
Liepas un kļavas augšanas gaita un produktivitāte
Parastā liepa jaunībā aug lēni un 11 gados vidēji sasniedz 3,5 m augstumu. Auglīgās augsnēs parastā liepa uzrāda izcilus parametrus – 35–40 m augstumu –, un normālas biezības augsnēs stumbri dabiski atzarojas un veidojas bezzaraini stumbri, kuru garums sasniedz apmēram divas trešdaļas no koka augstuma.
Krājas pieauguma kulminācija parastajai liepai atzīmēta 35–40 gadu vecumā un sasniedz 11,2 m3/ha gadā. Vidējais krājas pieaugums liepu audzēs sasniedz 7,7 m3/ha gadā I bonitātes audzēs un 3 m3/ha gadā V bonitātes audzēs.
LVMI Silava zinātnieki veic pētījumus par parastās liepas audžu produktivitāti gan meža zemēs, gan bijušo lauksaimniecības zemju apmežojumos Kokneses, Bauskas, Tukuma, Priekules, Viesītes novadu teritorijās (1. tabula). Kā redzams, 80–115 gadu vecās parastās liepas mežaudzēs, gan dabiskās, gan stādītās, iespējams iegūt 316–500 m3 lielu krāju no 1 ha. Krājas tekošais pieaugums šādās audzēs sasniedz 4,6–10 m3 no ha gadā.
Pēdējo gadu stādījumi lauksaimniecības zemēs parāda, ka liepas stādījumu produktivitāte būs augsta. Pētījumi apliecina, ka, izvēloties liepas augšanai piemērotas vietas, galvenā uzmanība jāpievērš augsnes mehāniskā sastāva un hidroloģiskā režīma parametriem, jo smags māls un pārmitras vietas apgrūtina liepas iesakņošanos un aizkavē tās augšanas gaitu. Turklāt īpaša vērība jāvelta liepas aizsardzībai pret pārnadžu apgrauzumiem, jo nereti kociņi tiek pilnībā nolauzti.
Parastās kļavas augšanas gaitai raksturīga strauja augšana jaunībā (līdz 20–25 gadiem), kas vēlākos gados samazinās. Labos augšanas apstākļos kļava 20 gados var sasniegt līdz 19,5 m augstumu, bet nabadzīgās augsnēs – tikai 6,5 m augstumu.
Kļavas augšanas kulminācija, t. i., tekošais krājas pieaugums, visaugstākais ir 21 gada vecumā un sasniedz 19,5 m3/ha gadā. Labos augšanas apstākļos vidējais ikgadējais krājas pieaugums sasniedz 15 m3/ha gadā 27 gadu vecumā.
Pētījumi apliecina, ka parastās kļavas augšanas gaita labos augšanas apstākļos ir līdzvērtīga parastās liepas augšanas gaitai (2. tabula), lai gan kļavas audžu krājas ir mazākas. Galvenokārt tas izskaidrojams ar audžu biezumu, kas kļavas audzēm ir mazāks nekā liepas audzēm.
Liepas un kļavas audžu ekonomiskais novērtējums
Liepa un kļava kā vērtīgas, ekonomiskas koku sugas tiek plaši audzētas visā to izplatības reģionā. Liepa (Tilia cordata. L.) un kļava (Acer platanoides L.) saimniecisko gatavību jeb visaugstāko ekonomisko produktivitāti sasniedz 60–80 gados. Pēc ārzemju autoru pētījumiem, neraugoties uz to, ka šo koku sugu ilgmūžība var sasniegt pat 200 un vairāk gadu, viskvalitatīvāko koksni iegūst tieši vecuma grupā 60–80 gadi. Iegūtā krāja no liepas un kļavas audzēm svārstās no 300 līdz 500 m3/ha.
Mūsu pētījumā iekļauto mežaudžu un stādījumu dati to apliecina (1., 2. tabula). Pamatojoties uz augšanas gaitas datiem, tika veikti lietkoksnes iznākuma un sortimentu iznākuma aprēķini pēc pastāvošajiem normatīvien (MK noteikumi nr. 647 Mežaudzes novērtēšanas kārtība, spēkā no 25.06.2009.).
Lietkoksnes iznākums 70–115 gadu vecās liepas audzēs sasniedz 62–85% no visas audzes krājas. Jaunākās audzēs lietkoksnes procents vēl ir zems. Sortimentu iznākums liepas audzēs atkarīgs no koku parametriem, krūšaugstuma caurmēra un koka augstuma. 15 gadu vecās liepas audzēs iespējams iegūt vēl tikai balsteņus, bet jau 70–90 gadu vecās audzēs iespējams iegūt zāģbaļķus, celtniecības apaļkokus, taras klučus, balsteņus, malku.
Pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem secināts, ka 55–90 gadu vecās mežaudzēs kļavas lietkoksnes iznākums ir mazāks – 39–58% (2. tabula). Galvenokārt tas izskaidrojams ar nekvalitatīviem stumbriem, daudzzarainību, jo nav tikusi veikta koku savlaicīga atzarošana.
Tomēr pasaules prakse pierāda, ka kļavas mežaudzēs iespējams iegūt finierklučus, zāgbaļķus u. c. sortimentu, ja veic savlaicīgu un kvalitatīvu mežaudzes kopšanu un stumbru atzarošanu.
Galvenās problēmas
Liepas mežaudzēs iespējams iegūt pirmos sortimentus jau 20–30 gados, bet kļavas audzes prasa daudz lielāku uzmanību, gan veicot savlaicīgas kopšanas cirtes, gan veicot atzarošanu.
Mūsu kļavas izmēģinājumu stādījumos lauksaimniecības zemēs saskārāmies ar vairākām problēmām:
– kļavas stādu salizturība ir ievērojami zemāka nekā liepas stādiem un bez sedzējsugas kļavas stādījumu atklātā vietā ir grūtības ieaudzēt;
– nepieciešama ļoti rūpīga vietas izvēle, nekādā gadījumā nav pieļaujama gan liepas, gan kļavas stādīšana zemās, mitrās vietās, tā sauktajās salnu bedrēs;
– obligāta prasība: aizsardzība pret grauzēju – peļu, zaķu un pārnadžu – postījumiem;
– pozitīva rezultāta sasniegšanai nepieciešams veidot mistrotus kļavas un citu koku sugu, piemēram, melnalkšņa, egles, lapegles u. c., stādījumus.
Zinātniskajā literatūrā atrodamas norādes, ka nepieciešams veidot kļavas–egles mistraudzes, jo egles audzēs vidējā gaisa temperatūra ir par 2–3 ºC augstāka, kas palīdz aizsargāt kļavu no apsalšanas. Mūsu izmēģinājumi liecina, ka, veidojot mistraudzes rindu stādījumā, ir jāizvēlas atbilstošs rindu attālums. Pretējā gadījumā t. s. sedzējsugas ievērojami samazina liepas vai kļavas augšanas gaitu un liepa vai kļava paliek otrajā stāvā.
Viesojoties pie Polijas mežkopjiem, redzējām, ka viņi kļavu stāda grupu mistrojumā kādas citas koku sugas stādījumā, piemēram, egles, lapegles, dižskābarža u. c.
Jāatzīst, ka mums nav izdevies izveidot kvalitatīvu parastās kļavas stādījumu lauksaimniecības zemē galvenokārt stādu apsalšanas un pārnadžu postījumu dēļ. Sakām vissirsnīgāko pateicību Vidusdaugavas meža meistaram Tālivaldim Paulim par atsaucību un palīdzību, iepazīstinot ar liepas un kļavas audzēm un izvedot mūs pa purva taku līdz brīnišķīgai liepu kļavu audzei Vidusdaugavas mežsaimniecības teritorijā.
Lai mums visiem izdodas izaudzēt liepas, kļavas audzes, ko uzskatām par svētvietām, jo tās izdala īpašu auru, kur varam atgūties no stresa un uzkrāt spēkus un optimismu.
Secinājumi
– Iepazīstoties ar ārvalstu mežzinātnieku un praktiķu pieredzi, kā arī ar pašreizējo mežsaimniecības praksi un tās attīstības tendencēm Latvijā, gūts apliecinājums, ka liepa un kļava ir vērtīgs papildinājums daudzfunkciju mežsaimniecībā – vērtīgas lietkoksnes, nektāra ražotāji, augsnes uzlabotāji (lapu nobiras); pārtikas – sulas, medus, ārstniecības izejvielu – ražotāji; tradicionāli dekoratīvie kokaugi ārvalstīs un Latvijā.
– Izanalizējot meža statistikas datus, uzskatāmi redzams, ka gan parastās liepas, gan parastās kļavas audzes laika periodā no 2001. līdz 2015. gadam platības ziņā palielinās – liepas kā galvenās koku sugas audžu aizņemtās platības vidēji par 31%, bet kļavas pēdējo 5 gadu laikā – par 32%.
– Parauglaukumu datu analīze liecina, ka liepas tīraudzes un mistraudzes ar liepu pirmajā stāvā veido produktīvas audzes, kur jau I vecuma klasē labos augšanas apstākļos iespējams iegūt līdz 100 m3 krājas, bet 4. un 5. vecuma klasē līdz pat 327–635 m3/ha.
– Kļavas tīraudzes un mistraudzes ar kļavu pirmajā stāvā produktivitātes ziņā atpaliek no liepas audzēm galvenokārt nepiemērotas mežsaimnieciskas apsaimniekošanas dēļ, piemēram, nekvalitatīva kopšana, stumbru kvalitātes izvērtēšana, atzarošanas trūkums u. c. Kvalitatīvākās audzēs 3.–5. vecumklasē iespējams iegūt līdz pat 276 m3/ha un vairāk.
– Lietkoksnes iznākums liepas audzēs 4.–5. vecumklasē veido vidēji 62–88% no audzes krājas, bet kļavas audzēs – 39–59% (pēc analizēto parauglaukumu datiem).
Parastās liepas raksturojums
Liepas ir ziemeļu puslodes vasarzaļi koki. Ģintī (Tiliaceae) apmēram 45 sugas, Latvijā savvaļā aug tikai viena suga – parastā liepa (Tilia cordata L.). Pirmā lieluma koks. Stumbrs taisns, atsevišķi augošiem kokiem raukts, blīvās mežaudzēs – taisns, cilindrisks. Miza saplaisājusi, pelēka ar biezu gaišbrūnu lūksnes kārtu. Vainags plats, ieapaļš, ļoti blīvs, ar smalku zarojumu. Pamatzari spēcīgi. Sakņu sistēma plaša, spēcīga, dziļa, ar labi izteiktu mietsakni un tālu ejošām sānsaknēm. Zied jūlija sākumā. Apputeksnē bites un citi kukaiņi, ievācot šajā laikā daudz nektāra. Augļi un sēklas nogatavojas septembrī, bet nobirst ar oktobri visu ziemu, izplatoties pa vējam ar ziedkopas seglapu kā lidspārnu. Savrup augošie koki sāk ziedēt 15–20 gadu veci, bet mežaudzēs 25–30 gadu vecumā un lielā apēnojumā vēl vēlāk. Labi zied katru otro vai trešo gadu, bet savrup esošie koki zied katru gadu. Jaunībā līdz 10 gadu vecumam aug lēni. Kad izveidojas pietiekami spēcīga sakņu sistēma, sāk augt ātrāk. Parastā liepa ir prasīga pret augsnes un gaisa mitrumu, augsnes humusa un izmantojamo minerālvielu sastāvu. Tomēr jāatzīmē, ka liepa var augt, ja augsnes skābums ir gan pH 4, gan pH 8. Lapu nobiras ātri sadalās un uzlabo augsni. Sausās un pārmitrās augsnēs pieaugumi ir mazi.
Mežā parastā liepa visbiežāk atjaunojas ar celma atvasēm un noliektņiem, retāk ar sēklām. Mūsu mežos sastopama galvenokārt otrajā stāvā un pamežā, retāk pirmajā stāvā, veidojot nelielas mistraudzes kopā ar egli un lapu koku sugām – baltalksni, melnalksni, ozolu, visbiežāk gāršas (Gr), platlapju āreņa (Ap) un damakšņa (Dm) meža tipos.
Pilnu augumu sasniedz 50–60 gados. Mūža ilgums vidēji 200–300 gadu, šādi koki mežaudzēs sasniedz 33–35 m augstumu un 80–100 cm diametru krūšaugstumā.
Parastā liepa ir ēncietīgākā vietējo lapu koku suga. Tā ir arī ziemcietīga dažādās ekstrēmās klimata maiņās, cieš vienīgi dīgsti vēlās pavasara salnās.
Īpaši jāatzīmē liepas izturība pret plūdiem un stāvošu ūdeni, kā arī lielu sausumu. Šo īpašību dēļ parastā liepa ir ļoti piemērota komerciālu un aizsargjoslu stādījumu ierīkošanai.
Izplatības areāls parastajai liepai plašs. Izplatības ziemeļrobeža ir no Dienvidnorvēģijas līdz Dienvidurāliem Rietumsibīrijā, aptver arī Kaukāzu, bet dienvidrobeža ietver visu Dienvideiropu, izņemot subtropu apgabalus. Liepas izplatības maksimālais augstums virs jūras līmeņa sniedzas līdz pat 1450 m, bet atsevišķas audzes Alpos atzīmētas 1800 m v. j. l.
Būtībā var droši teikt, ka parastā liepa ir Eiropas daļā plaši izplatīta lapu koku suga. Turklāt jau izsenis liepas klātbūtne saistījās ar tautas folkloras tradīcijām ne tikai Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs. Piemēram, liepa ir Čehijas un Slovākijas nacionālais koks.
Saimnieciskā nozīme liela. Tā ir viena no svarīgākajiem nektāraugiem. No 1 ha liepu meža sezonā var ievākt 1–1,5 t nektāra. Liepu drogas plaši lieto medicīnā.
Koksne balta, reizēm ar dzeltenīgu vai rožainu nokrāsu, bez iekrāsotas kodolkoksnes, ar vāji saskatāmām gadskārtām, viegla, mīksta, labi krāsojas, nesagriežas, maz plaisā, žāvējot rūk. Koksne ir viegla un labi apstrādājama, tāpēc noder kokgriezumiem, modeļu, koka trauku, zīmuļu, taras kastu, mucu izgatavošanai. Rūpniecībā izmanto saplākšņu, sērkociņu, mūzikas instrumentu, dažādu dēļu ražošanai. Plaši izmanto pirts telpu izbūvei.
Senatnē no mizas mērcēšanas ceļā ieguva lūkus, no kuriem gatavoja virves, maisus, otas, sienamos materiālus dārzkopības vajadzībām.
Parastās kļavas raksturojums
Kļavu ģintī (Acer L.) ir ap 150 sugu, no tām Latvijā izplatīta tikai viena suga – parastā kļava (Acer platanoides L.).
Parastā kļava ir pirmā lieluma koks. Stumbrs taisns līdz 1–1,3 m diametrā. Miza ar šaurām, gareniskām rievām, tumši pelēkbrūna, veciem kokiem krevaina, gandrīz melna. Koksne gaiša un caurspīdīga, bez iekrāsotas kodolkoksnes un ar labi saskatāmām gadskārtām, bet vāji izteiktiem serdes stariem, smalkšķiedraina un blīva. Vainags plašs, ieapaļš un blīvs, ar vidēji rupju zarojumu. Pamatzari spēcīgi.
Parastā kļava zied maijā reizē ar lapu plaukšanu. To apputeksnē bites un citi kukaiņi. Augļi un sēklas nogatavojas septembrī, nobirst oktobrī, novembrī. Mežā pavairojas ar sēklām, retāk ar celma atvasēm. Latvijas mežos sastopama gan kā pirmā, tā otrā stāva koks. Aug galvenokārt upju krastos, gravās, uz akmeņainām morēnu augsnēm kopā ar egli, ozolu, osi u. c. koku sugām; tīraudzes neveido.
Jaunībā ļoti ātraudzīga, apmēram 50–60 gadu vecumā sasniedz pilnu augumu. Mūža ilgums līdz 150–200 gadiem. Sasniedz 26–35 m augstumu un 1–1,2 m caurmēru. Labi aug tikai auglīgās augsnēs ar pietiekamu mitruma daudzumu un augsnes skābumu pH 6–8. Nepanes pārpurvošanos un augsnes ar stāvošu ūdeni.
Parastās kļavas atjaunošanās notiek gan ar sēklām, gan atvasēm. Tomēr jāatzīmē, ka zem vainagu klāja kļavu saglabāšanās ir problemātiska, jo tā ir gaismas prasīga koku suga. Ja gaismas intensitāte samazinās par 25%, tad kļavas augšanas gaita tiek ievērojami reducēta. Tomēr kļavas sējeņi vai atvases zem vainagu klāja var saglabāties samērā ilgi pat apstākļos, kad gaismas režīms ir tikai 3–5% no pilna apgaismojuma, bet tādā gadījumā to augšanas gaita augstumā nepārsniedz 1–2 cm gadā. Šādā snaudošā stāvoklī kļavu sējeņi var uzturēties gadiem ilgi un sākt intensīvu augšanu, tiklīdz noēnojums ir novākts. Būtībā kļava uzrāda ēnizturīgu koku sugu īpašības – izcilu saglabāšanos un spēju uzsākt intensīvu augšanu, tiklīdz apstākļi ir labvēlīgi. Tomēr zinātnieki ir atklājuši, ka zem citu koku sugu vainagu klāja augošas kļavas veido zarainus vainagus, tās koksne zaudē savu īpašo koksnes cietību un citas mehāniskās īpašības.
Parastā kļava kā vērtīga koku suga tiek audzēta daudzos Eiropas reģionos, jo tā ir gan ekonomiska, gan ekoloģiska koku suga. Tā ražo vērtīgu, ļoti cietu, teksturētu koksni, ko plaši izmanto mēbeļrūpniecībā, finiera ražošanā, celulozes un šķeldas ražošanā. Parastā kļava ir ļoti ātraudzīga koku suga tai piemērotos augšanas apstākļos, un tas arī kļavu ierindo vērtīgāko lapu koku sarakstā.
Parastās kļavas izplatības areāls ir plašs – gandrīz visa Eiropa (ziemeļrobeža iet no Karēlijas caur Vologdu un Kirovu līdz Urāliem) līdz Vidusjūras un Melnās jūras piekrastei dienvidos, no Pirenejiem rietumos līdz Urāliem austrumos, Kaukāzā. Tās dabiskais areāls ir ievērojami paplašinājies tās introdukcijas iespaidā un izpleties gan mērenā, gan subtropu, gan atlantiskā klimata joslā. Kļavas ir sastopamas augstu kalnos Alpu klimatiskās joslas mērenā klimata zonā. Tomēr, neraugoties uz plašo izplatības areālu, Eiropas valstu mežu inventarizācijas dati liecina, ka gan parastā kļava, gan platlapju kļava mežaudzēs aizņem ne vairāk kā 3% no mežiem apklātās platības.
Kļava ir nozīmīgs kokaugs apdzīvotu vietu apstādījumos. Nozīmīgs arī kā agrs nektāraugs – viens koks var dot līdz 9 kg medus. Svarīgs kokaugs jauktos mežos augsnes auglības uzlabošanai.
Koksni plaši izmanto mēbeļrūpniecībā – apdares plākšņu un lobītā finiera ražošanai, arī galdniecībā dažādu priekšmetu izgatavošanai.
Jāatzīmē, ka mūsu klimatiskajā zonā kļavas saglabāšanās ir ļoti atkarīga no vēlo pavasara salnu iedarbības, kuru laikā tās ievērojami apsalst un aiziet bojā.
Galvenie iemesli, kāpēc kļava ļoti labi aug mistrotās audzēs, ir tās spēja viegli atjaunoties dabiski ar sēklām, kā arī tās straujā augšana jaunībā. Nereti šāda kļavas mistraudžu izveidošanās ir kļavas inovazīvas darbības dēļ, un bieži parādās problēmas ar galvenās koku sugas augšanu un produktivitāti.
Dabā parastā kļava veido simbiozi ar parasto osi, šīm sugām ir arī līdzīga augšanas gaita un dinamika.
Vairāk par līdzīgu tematu lasiet šeit
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”
