Lielveikala vietā uz Nacionālo koncertzāli? Diskusija “Kultūrzīmju” redakcijā 0
Kā savienot vēlmi pēc izcila arhitektoniskā risinājuma koncertzāles izcilā vietā ar izcilu skanējumu un izcilu ietekmi uz apkārtējo pilsētvidi ar ierobežotiem finanšu, stratēģisko partneru un sabiedrības izpratnes resursiem?
Šis ir viens no jautājumiem, kas izriet no pēdējā laikā notikušajām diskusijām, kuru centrā ir šis Latvijas kultūrai nozīmīgais objekts. Runas par to dažādos veidos un toņkārtās ik pa laikam skanējušas jau pēdējos trīs gadu desmitus, tomēr tas aizvien palicis kā kultūras kopienas nepiepildītais sapnis.
Nu tas aktualizējies ES fondu naudas apgūšanas termiņa kontekstā, un Kultūras ministrija 23. maijā paredzējusi doties uz valdību ar konkrētiem priekšlikumiem par visām potenciālajām koncertzāles atrašanās vietām Rīgas centrā un arī finansējuma avotiem ārpus valsts budžeta. Kāpēc un kādai būt Nacionālajai koncertzālei un vai obligāti – uz AB dambja?
Lai diskutētu par šo un citiem jautājumiem, “KZ” redakcijā pulcējās kultūras profesionāļi – kultūras ministre DACE MELBĀRDE, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) valdes locekle INDRA LŪKINA un komponists ARTURS MASKATS, Rīgas domes priekšsēdētāja p. i. OĻEGS BUROVS, Pilsētas attīstības departamenta direktora p. i. DĀVIS BIČKOVIČS un Pilsētvides attīstības pārvaldes vadītāja, direktora vietniece pilsētvides attīstības jautājumos ILZE PURMALE, LNSO fonda un Koncertzāles atbalsta biedrības aktīvists JĀNIS JENZIS, arhitekti ANDIS SĪLIS un UĢIS ŠĒNBERGS.
Ar unikālu pievienoto vērtību
– Ko ne vien mūziķiem, bet arī ar šo jomu nesaistītiem cilvēkiem sniegtu fakts, ka Rīgā beidzot būtu sava akustiskā koncertzāle?
D. Melbārde: – Jūs vairākas reizes pieminējāt vārdu “izcilība”, un es atcerējos, ka viena no manām kultūrpolitikas skolotājām Milena Dragičevičs-Sesičs savā laikā īsi noformulēja, kas jāpatur prātā mazai valstij, ja tā grib konkurēt pasaulē, un atbilde ir ļoti vienkārša – mums jābūt izciliem visā, ko darām, un tajā skaitā arī kultūrā. Un kultūra ir joma, kur izcilību jau demonstrējam visdažādākajās tās izpausmēs, un visspilgtāk tas notiek mūzikā.
Ņemot vērā, ka mums ir bagāts mūzikas izglītības resurss, šo izcilību varam arī nodrošināt kā pastāvīgu izpausmi.
Ņemot vērā, ka Rīgā – pilsētā, kas jau izsenis bijusi mūzikas metropole, – nav savas modernas akustiskās koncertzāles, mēs paši sev esam atņēmuši iespēju baudīt šo izcilību, kas piemīt mūsu mūzikas profesionāļiem, kā arī izcilu mūziku ar visām tās niansēm un mērogu.
Koncertzāle būtu arī jauna, unikāla pievienotā vērtība Rīgas kultūrtelpai, gan parādot, ko spēj 21. gs. arhitektūras kvalitāte, gan arī telpa nemateriālo kultūras vērtību radīšanai un baudīšanai. Mēs raugāmies uz to kā uz magnētu, kas kļūs par kultūrvietu visiem Latvijas iedzīvotājiem, piedāvājot iespējas kultūru pieredzēt un baudīt visdažādākajām sabiedrības grupām. Arī – kā magnētu mūsu valsts viesiem, investīcijām biznesā u. c.
Arī pieredze ar citām koncertzālēm pasaulē pierādījusi – tiklīdz tiek uzbūvēta labas arhitektūras celtne un tiek nodrošināta laba mākslinieciskā programma, visa apkārtējā vide izmainās, apkaimē veidojās daudzas jaunas biznesa iespējas, palielinās tūristu skaits.
J. Jenzis: – Ir veikts koncertzāles sociāli ekonomiskās ietekmēs pētījums, un rezultāti ir pārsteidzoši labi – efekts no tās, ierēķinot ienākumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, no PVN dažādās būvniecības fāzēs, no tūrisma, pat ar ļoti pieticīgām prognozēm ir ar pluszīmi – 134 miljoni 30 gadu laikā.
Tiek prognozēti divi tūrisma virzieni – gan kultūras tūristi, kas dienā atbrauc un, pēc pasaules aplēsēm, dienā tērē ap 350 eiro, gan darījumu tūristi, kas mūsu reģionā atstāj 700–800 eiro dienā. Tā ir ekonomikas sildīšana, kas atstāj ietekmi uz ceļu, tirdzniecības, viesnīcu, restorānu u. c. nozarēm.
Ir aprēķināts pat efekts, Latvijas iedzīvotājiem pērkot degvielu, lai nokļūtu uz koncertzāli.
Tāpēc koncertzāles projekts nav uzskatāms par tādu, kur valsts tikai iegulda naudu, bet gan par investīciju nākotnē.
I. Lūkina: – Pasaulē redzamie piemēri liecina, ka jaunas koncertzāles vienmēr kļūst par kultūras objektu ļoti plašā nozīmē un tās vienmēr ir atvērtas cilvēkiem. Šodien koncertzāles zināmā mērā kļūst par alternatīvu lielveikaliem, kas tiek dēvēti par iepirkšanās un atpūtas centriem.
Jaunā Rīgas koncertzāle būs mūzikas baudīšanas un brīvā laika pavadīšanas vieta. Vakaros tajā notiktu koncerti, bet dienā – pasākumi, tā būtu jaunu kultūrvidi veidojoša vieta.
Un, ja raugāmies uz AB dambi kā iespējamo vietu koncertzāles būvei, tad runa jau būtu arī par pavisam jaunas ģeogrāfiskās vietas atvēršanu, pielāgošanu un izmantošanu ļoti plašai sabiedrības daļai.
Mēs to redzam kā alternatīvu lielveikaliem, jo diez vai cilvēki gribētu redzēt nākotnes vīziju, kur centrālais objekts brīvā laika pavadīšanai būtu tie.
Koncertzāle būtu vieta, kur varētu uzstāties gan klasiskās mūzikas orķestri un kori, gan pašdarbības kori laikā starp Dziesmu svētkiem – jo citas tādas plašas vietas, izņemot “Arēnu Rīga”, mums nav –, gan deju kolektīvi. Pamatā tomēr runājam par to, ka tā tiktu būvēta kā akustiskā koncertzāle ar visiem tam nepieciešamajiem parametriem. Arī Latvijas reģionos jau uzceltās koncertzāles pierāda, ka tās kļūst par centrtieces spēku, kur cilvēki brauc un pavada laiku.
O. Burovs: – Absolūti nav nekādu šaubu, ka vajag šādu objektu. Runa ir par divām koncertzālēm – vienu, kur ir apskaņošana, – Rīgas pilsētas Kongresu namu – un, pats galvenais, akustisko zāli. Piekrītu arī argumentam, ka tā Rīgai dotu vairāk tūristu, vairāk ieņēmumu.
Atceros kādu senu Anda Sīļa interviju, kur viņš teic, ka Latvijā un Rīgā pietrūkst labas jaunās publiskās arhitektūras.
Un kam vēl, ja ne pašvaldībai un valstij, vajadzētu to parādīt? Uzskatu, ka tas tiešām ir mūsu pienākums, un nevaram tikai skatīt, lai būtu lētāk un vienkāršāk. Koncertzāle būtu mūsu vienreizējās investīcijas, bet mēs būvētu uz daudziem gadu desmitiem.
Akustiskā zāle, protams, būs objekts, kam nepieciešama dotācija, jo diez vai tā spēs strādāt ar peļņu, bet tajā pašā laikā piekrītu, ka, skatoties kopumā un valstiski, tā ir ieguvums.
A. Sīlis: – Ja runa par mūsu ekonomisko varēšanu, tad līdz šim tā nav bijusi pārāk liela. Ja paskatāmies stratēģiski, kā mazas valstis konkurē ar lielām, tad vienīgais veids ir būt inovatīvām, ģenerējot idejas, kas rada pievienoto vērtību un atspoguļojas arī sabiedrības labklājībā. Pats ar to mokos katru dienu, jo nav nemaz tik viegli izdomāt kaut ko jaunu.
Esmu pārbaudījis 20 gadu garumā, ka tieši saskarsme ar laikmetīgo mākslu un mūziku ir brīdis, kad tavā apziņā pilnīgi negaidīti saslēdzas sinapšu kopums un ideja piedzimst.
I. Purmale: – Rīga nevar būt starptautiski atpazīstama un konkurētspējīga, pretendējot uz ziemeļvalstu metroples statusu, bez koncertzāles, multifunkcionāla stadiona un laikmetīgās mākslas muzeja.
A. Maskats: – Man, strādājot “Latvijas Koncertos” un nodarbojoties ar koncertu plānošanu, regulāri jāsaskaras ar to, ka Rīgā nav kur tos likt. Un tad skatāmies – tas varētu labi skanēt Rēzeknē vai Liepājā, vai Cēsīs.
D. Bičkovičs: – Koncertzāle ap sevi radīs arī jaunu kultūras telpu, tādējādi plašākā perspektīvā vesela plaša apkaime iegūs šo īpašo kultūras nokrāsu. Protams, koncertzāles būvniecības iespējas jāvērtē pragmatiski, tomēr būtu arī svarīgi trīs soļus atkāpties un apskatīt un izvērtēt milzīgo potenciālu, ko koncertzāle sniegtu kādas konkrētas vietas jeb apkaimes attīstībai. Arī infrastruktūras risinājumiem jāpievērš uzmanība.
Mums ir jārada gan šis izcilais arhitektūras objekts, gan izcila pilsēttelpa ap to.
Ko plāno likt iekšā
– “Uzskatu, ka jābūt akustiskai un tikai akustiskai zālei, un punkts. Jebkura multifunkcionalitāte ir pilnīgi nederīgs variants,” ir izteicies Operas direktors Zigmars Liepiņš un šāds viedoklis izskanēja arī 2. aprīļa diskusijā ar mūzikas profesionāļiem. Vai ir pārliecība, ka KM izstrādātais koncepts par 1400 vietu lielo zāli kontekstā ar uzstādījumu par tās multifunkcionālu lietojumu ir adekvāts lielajām gaidām saistībā ar šo objektu?
D. Melbārde: – Runājot ar LNSO, “Latvijas Koncertiem” un citām koncertorganizācijām, secinājām, ka optimālais vietu skaits lielajā zālē būtu 1400 un vēl nepieciešama arī mazā zāle.
Jāteic, ka es neredzu, kā pašreizējā ekonomiskajā situācijā aizstāvēt tādu četru zāļu projektu, par kādu tika runāts 2006. gadā. Tāpēc skatāmies reāli un pragmatiski, runājot par šīm divām zālēm, arī, protams, pietiekami lielām publiskajām telpām un kā to veidot kā kultūrvietu.
Piemēram, mēs vēlētos, lai koncertzāle ar tai piegulošo teritoriju kļūtu par mūzikas parku, kur būtu bērnu rotaļu laukums ar mūzikas tematiku, varbūt arī muzikāla strūklaka. Tai jābūt vietai, kas zīmolo kultūru, piesaista visdažādākās mērķauditorijas, pa visdažādākajiem ceļiem tās ievedot mūzikas pasaulē. Protams, var arī diskutēt par to, ka labā laikā kādi pasākumi var notikt arī ārtelpā.
Runājot par koncertzāles iekštelpām, mēs vispirms to redzam kā izcilas akustikas zāli, akustiku nedrīkstam upurēt nevienas citas funkcijas dēļ, jo tā ir pats galvenais.
Ja runājam par saturisko piepildījumu, tā būtu zāle, kur iespējams atskaņot dažādu žanru mūziku – simfonisko, vokāli simfonisko, kora, kamermūziku, seno mūziku, arī – dodot atskaņošanas iespējas, lai varētu klausīties džeza vai tradicionālās mūzikas darbus.
Multifunkcionalitāte vairāk attiecas uz to, ka tie ir dažāda veida kultūras pasākumi.
Paredzam, ka brīvajā laikā zāli varēs izmantot arī starptautiskām konferencēm. Mazā valstī mums jābūt pragmatiskiem, spējot atbildēt arī uz jautājumu, kā šī ēka sevi atpelnīs.
– Andis Sīlis reiz teicis, ka transformējama un multifunkcionāla halle vienmēr būs ar zemākām akustiskajām kvalitātēm nekā speciāli akustiskajiem koncertiem paredzēta zāle. Jo koncertzāle pati par sevi ir atsevišķs mūzikas instruments.
A. Sīlis: – Pasaule ir diezgan daudz ir eksperimentējusi ar iespēju vienā konkrētā lielajā zālē mainīt skaņas reverberācijas laiku. Akustiskas ir pilnīgi visas zāles, jautājums, vai šī akustika ir piemērota galvenajai zāles funkcijai – akadēmiskajai mūzikai, jo tai ir ļoti specifisks reverberācijas laiks – ap divām sekundēm.
Ja mēģina to transformēt uz runas laiku, tad runai šī reverberācija ir vajadzīga ne vairāk kā vienu sekundi.
Visi kompromisi mūsu gadījumā ir nepieņemami, bet tas nenozīmē, ka nevarētu šajā zālē ielaist konferenci, kas ir elektroniski apskaņota. Ar multifunkcionalitāti nav nekādu problēmu, jo ir paredzēta otra – transformējama “black box” zāle.
I. Lūkina: – Atsaukšos uz Burova kunga teikto – lielais dalījums būtībā ir tāds – viena zāle, kas izveidota ar dabisko akustiku, otra – ar mākslīgo akustiku vai multifunkcionālā zāle, kur jau sākotnēji paredzēts, ka akustika tiek radīta ar elektronikas palīdzību. Kad runājam par akustisko zāli, protams, tajā var notikt daudz un dažādi pasākumi, bet atšķirība ir tā, ka sākotnēji tā būvēta tieši kā akustiska mūzikas telpa.
– “Ļoti ceru, ka taupības dēļ netiks samazināts koncertzāles apjoms un labās ambīcijas, lai tajā vietu atrastu ne tikai LNSO, bet arī “Sinfonietta Rīga” un Akadēmiskais koris “Latvija”,” savā “Facebook” kontā rakstījusi muzikoloģe, Saeimas deputāte Dace Bluķe. Vai ilgtermiņā šāda taupība, kas šobrīd paredzēta sašaurinātajā AB dambja projektā, ja tas tiktu īstenots, nebūs jānožēlo?
– Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uz šo lietu neskatās egoistiski, mūzikas vidē visi esam ļoti koleģiāli un nesakām – mums jā, jums nē.
Būtībā jautājums par to, kā būs iekštelpās, jau ir saistīts ar nākamā posma plānošanu.
Cits aspekts – ja ir koncertzāle ar vienu lielo un vienu mazo zāli, tad plānojumu grafiks kādam kolektīvam var būt apgrūtinošāks nekā tad, ja esi saimnieks pats savā mājā.
O. Burovs: – Es tiešām aicinātu uz šo projektu skatīties pragmatiski, jo citādi varam palikt ar saviem sapņiem. Jādomā, kā to optimizēt, tomēr tas nedrīkst notikt tā, ka ietu uz mērķi, ka šī zāle ir daudzfunkcionāla. Tā var būt tikai akustiskā zāle, bet Kongresu namā pēc rekonstrukcijas būs apskaņojama zāle ar 1100 vietām, kur varēs notikt dažādi pasākumi.
– Cik jau šobrīd tiek domāts par to, kā zālē integrēt mūzikas izglītības funkciju, kuras nepieciešamību pilnīgi pamatoti uzsver Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis?
D. Melbārde: – Mēs jau šobrīd respektējam, ka jaunā koncertzāle būs nepieciešama arī jaunajiem talantiem. Tas nozīmē, ka, veidojot tās saturisko programmu, būs jāņem vērā tas, ka noteikts laiks koncertzāles dzīves ciklā jāplāno arī jauno mūziķu darbībai.
– “KZ” lasītāji ir vaicājuši – cik pieejamas varētu būt biļetes 1400 vietu lielajā zālē?
I. Lūkina: – Šobrīd esam saskārušies ar problēmu, ka ar 650 vietām Lielajā ģildē biļešu cenām jābūt tik augstām, ka dažkārt, lai atpelnītu investīciju, nonākam strupceļā. Ja runa par divreiz vairāk vietu, situācija radikāli mainītos. Cik tās biļetes konkrēti būs dārgas, to varēs pateikt tikai pēc 12 gadiem, kad mums jau būs koncertzāle.
O. Burovs: – Uzskatu, ka 1400 ir minimālais vietu skaits, jo, domājot par nākotni, mēs varētu runāt par 1400 līdz 1600.
Kur ņems naudu?
– Runājot par koncertzāles novietni, no KM puses šobrīd izskan: vai nu AB dambja projekts (prognozējamās izmaksas 118 miljoni eiro), kurā jau ieguldīti prāvi līdzekļi un kurš jau 2006. gadā ir uzvarējis starptautiskā konkursā un ir iekļauts visos pašvaldības plānošanas dokumentos, vai arī nulles scenārijs, kad viss garais process jāsāk no jauna. Vai kustība nenotiek pārlieku vienvirzienā?
D. Melbārde: – Pēc no VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un Rīgas domes saņemtās informācijas, šobrīd analīze tiek veikta par deviņām iespējamām vietām. To skaitā ir AB dambis, Andrejsala, Andrejosta, Uzvaras parks, Torņakalns, Ķīpsala, Zaķusala, pie Latvijas Zinātņu akadēmijas un Mūkupurvs pie lidostas.
– Cik liels pamats ir pārliecībai, ka ar SIA “Nams” starpniecību ir veikta visaptveroša neatkarīga analīze visām iespējamajām koncertzāles atrašanās vietām?
– SIA “Nams” vienkārši tehniski noformēja šo informāciju, nevis vienpersoniski deva ekspertīzi. Diskusija notiek ar visu arhitektu un kultūras kopienu, kā arī sabiedrību kopumā.
Kaut kur sabiedrībā valda mīts, ka Rīgas centrā ir daudz skaistu, brīnišķīgu vietu, un mēs esam ieciklējušies tikai uz vienu – AB dambi. Tāpēc likās ļoti svarīgi godīgi parādīt, kādas vēl ir vietas un kādas katrā ir labās lietas un šķēršļi, apgrūtinājumi.
Cilvēkiem jāsaprot, ka ideālas vietas Rīgas centrā nav, katrai ir kaut kādi savi nosacījumi.
Vai nu tur ir jau noslēgti daudzgadu nomas līgumi, vai privātīpašnieki, ar kuriem jāslēdz kaut kāds darījums – un jautājums, ar kādiem nosacījumiem, – vai arī tā ir degradēta teritorija, par kuru nav skaidrs, kā tā attīstīsies.
Andrejsalā, piemēram, būtu vajadzīgas pamatīgas investīcijas sliežu demontāžai, visas apkārtnes sakārtošanai, infrastruktūras pievilkšanai. Andrejostā piedāvātā ir privāta teritorija, mums būtu jāpārnes vesela iela. Ja Uzvaras parks, tad atsakāmies no milzīgi lielas zaļās teritorijas.
Kāpēc arhitekti par dominējošo vietu izvēlējušies tieši AB dambi? Tāpēc, ka šajā vietā jau ļoti daudz izdarīts – vieta izvēlēta starptautiskā plenērā, ir noticis starptautisks metu konkurss, veikti vairāki ieguldījumi. Sākot tur projektu, ieekonomējam piecus gadus.
Protams, esam gatavi, ka valdībai, lai pieņemtu gala lēmumu, būs jāsniedz pilna spektra analīze. Protams, rēķināmies, ka nebūs tā, ka visi vienprātīgi Latvijā atbalstīs šo projektu, un tādēļ esam gatavi sniegt pēc iespējas visaptverošu analīzi.
U. Šēnbergs: –
Pārstāvu vienu no alternatīvajām “ūdeņainajām” novietnes vietām – Torņakalnā LU teritorijā pie divām tikko uzbūvētajām ēkām.
Tā būtu ar jaunveidojamiem Kobronskantes dīķiem saistīta vērienīga ārtelpa, un šeit varētu izbūvēt arī Mūkusalas pastaigu promenādi gar Daugavu, kas savienotu Nacionālo bibliotēku ar Kīleveina ūdens malu. Ainaviski mēs šai vietai pievienotu arī Arkādijas parku saistībā ar Mārupītes dīķi. Koncertzāles būvei 8000 m2 un pazemes autostāvvietai 5000 m2 platībā ar aptuveni 30 miljoniem eiro LU zemesgabalā būtu pietiekami, jautājums, vai mums ir politiskā griba to darīt.
J. Jenzis: – Citēšu komponistu Juri Vaivodu vienā no sabiedriskajām apspriešanām – “jābeidz ņemties, un mēs būvējam koncertzāli uz AB dambja”.
O. Burovs: – Domāju, ka mēs visi esam vienojušies par to, ka koncertzāle jābūvē Rīgas vēsturiskajā centrā, un tad vairs nav tik svarīgi, kur tas notiek – no tāda viedokļa, ka, parādoties tik nozīmīgai ēkai, arī blakus var veidoties cita infrastruktūra.
Runājot par konkrētu vietu, tad viena jau daudzus gadus ir apstiprināta visos Rīgas domes plānošanas dokumentos, un tas ir AB dambis. Kad Rīgas pašvaldība pieņēma lēmumu par valsts karoga novietošanu tur, tad vieta tika speciāli norādīta tā, lai netraucētu koncertzālei.
Tomēr ir parādījušies arī citi piedāvājumi – piemēram, no privātajiem attīstītājiem par Eksporta ielu. Domāju, ka mums šobrīd nevajadzētu tik daudz censties meklēt citu vietu, jo nebūs tā, ka Sīļa kunga koncertzāle uz AB dambja būs krietni dārgāka nekā uz citiem zemes gabaliem. Tur varbūt ir problēma ar infrastruktūru, bet ir citi ieguvumi.
Es gribu sagaidīt atbildi no Finanšu ministrijas par pārējiem finansēšanas avotiem. Ja runa ir par 15 gadiem, tad trīs būvniecībai, divi – projektēšanai un tad sākam būvēt. Vai tad mēs gatavojamies vēl desmit gadus diskutēt vai arī meklēt naudu?
Ja saprotam, ka valstij, atbalstot šo mērķi, tuvākajos gados nebūs reāla finansējuma, tad vajadzētu skatīties citus variantus – iespējams, izmantot publisku–privātu partnerību. Lai tas viss nepaliktu par sapņiem, es vēlos šeit redzēt reālu naudu.
– Kāda tādā gadījumā ir plānotā Rīgas domes iesaiste – arī ar konkrētu finanšu ieguldījumu? Galu galā tieši Rīga, kā jūs pats arī jau atzināt šajā diskusijā, būs viena no vislielākajiem ieguvējiem. Piemēram, būvējot Parīzes filharmoniju, 45% deva valsts un tikpat pašvaldība un 10% – Parīzes reģions, vai arī Malmes piemērs, kur pašvaldība bija klāt projektam no paša sākuma…
– Ir tāda atšķirība, ka Parīze neīstenoja Mežaparka estrādes projektu, kā tas ir mūsu gadījumā. Investīcijas tai veido nedaudz vairāk kā 70 miljonus eiro, bet paliek vēl 23 miljoni, lai pabeigtu šo objektu. Naudas ir tik, cik ir.
Ja mēs par Rīgas naudu – kopā ap 100 miljoniem – attīstām tik svarīgu valstisku objektu kā Mežaparka estrāde, tad visiem vajadzētu saprast, ka ielas paliek ar tādām bedrēm kā šobrīd, un arī pārējā infrastruktūra paliek tādā pašā līmenī. Un arī pārējās pašvaldības funkcijas – tajā skaitā remontus vispārizglītojošās skolās – veikt būs diezgan apgrūtinoši.
D. Melbārde: – Protams, Mežaparka estrāde ir nacionāla mēroga objekts, un ir saprotams, ka tajā jāiegulda visi resursi, tomēr ļoti ceru, ka ar pašvaldību sadarbosimies arī Nacionālās koncertzāles veidošanā. Ja šāds scenārijs tiks izvēlēts, tad gaidīsim, lai Rīgas pilsēta piedalās ar zemi, tāpat dod savu ieguldījumu plānošanas un infrastruktūras jautājumu risināšanā.
Pilsētai kaut kāda būtiska loma noteikti ir jāspēlē, un, ja var nākotnē atrast tam arī finanšu līdzekļus, mēs būtu tikai laimīgi.
– Kāds ir pašas KM redzējums par iespējamiem koncertzāles finansēšanas modeļiem?
– Ir taisnība, ka ar publiskiem līdzekļiem mums šobrīd jārisina citi jautājumi, prioritāte ir kultūrā nodarbināto cilvēku atalgojuma celšana, arī neatliekamās esošās kultūras infrastruktūras sakārtošanas lietas. Saprotam, ka šā projekta finansēšanas aspektā valsts budžets nav tas avots, ar ko varam rēķināties. Apskatām divus alternatīvus virzienus – publiskā–privātā partnerība un Eiropas fondu finansējums. Ir jau pozitīva pieredze šā finansējuma izmantošanā – Daugavas stadionā tika ieguldīti 40 miljoni Eiropas fondu naudas. Tomēr, lai to varētu iegūt un ieplānot, ir svarīgi, lai visa valdība, arī tās vadītāja līmenī palīdz to lobēt. Jau tagad ir rezervēti 23 miljoni teritorijas sakārtošanai ar Eiropas fondu palīdzību.
J. Jenzis: – Taisnība teiktajam, ka no koncertzāles ieguvēja būs gan valsts, gan pašvaldība, gan arī katrs iedzīvotājs. Starpkaru Latvijas laikā bija tradīcija, ka kultūrai ziedoja arī cilvēki ar vidējiem ieņēmumiem – tā uzcēlām Brīvības pieminekli. Varbūt arī šis būtu gadījums, kad atsākt šo tradīciju, ka koncertzālei ziedotu gan valsts, gan pašvaldība, gan katrs iedzīvotājs iespēju robežās?
O. Burovs: – Protams, nākamajā plānošanas periodā vajadzētu izmantot katru iespēju, lai dabūtu Eiropas fondu naudu. Ja tas būtu valsts un pašvaldības kopīgs projekts, tad vajadzētu veidot kopēju uzņēmumu vai arī iet kopā ar privāto. Finansējums pašlaik ir pats galvenais jautājums.
Vienvirzienā uz AB dambi?
– Daudziem skeptisku attieksmi pret koncertzāles ideju kopumā rada tieši prevalējošais uzstādījums par AB dambi, jo ir bažas, ka ES fondu 23 miljoni eiro, kas varētu tikt ieguldīti tā labiekārtošanā, nav nekas pret būves īsto cenu infrastruktūras u. c. problēmu dēļ.
A. Sīlis: – Tas ir saprotams jautājums. No 400 m garā dambja apmēram 100 m garumā mums vajag nedaudz paplašināt dambi kā platformu, uz kuras būvēt ēku. Tā ir parasta krastu nostiprināšanas tehnoloģija, kas Latvijā ir ikdiena. Dambis jebkurā gadījumā šobrīd ir avārijas stāvoklī, un tas ir jānostiprina.
Kā inženiertehniska būve tas pilda savu funkciju, bet nostiprinot varam uztaisīt elegantu platformu, kur koncertzāle tiek uzbūvēta, lietojot precīzi tās pašas tehnoloģijas kā visā Rīgā. Respektīvi, ir būve uz pāļiem un tam nav nekāda sakara ar ūdeni – tādā gadījumā, ja uztaisām dambim 100 m paplašinājumu.
Tā ir visparastākā celtniecības tehnoloģija, kas šeit izmaksātu pat lētāk nekā Uzvaras parkā un par kārtu lētāk nekā Skanstē – tāpēc, ka abās šajās vietās ir sliktas, pārpurvojušās gruntis ar augstu gruntsūdeņu līmeni.
AB dambis ir mākslīgi veidota struktūra, kas veidota, smiltis ņemot no Daugavas, tas ir piebērts ar labām smiltīm, kas būvniecību padara lētāku, nevis dārgāku.
Cita lieta – arī tā nav ideāla vieta, jo, lai nodrošinātu piekļuvi, pāri mazajam līcītim ap 30 m garumā ir jāuzbūvē četru joslu tilts. Otrs – ir vajadzīgs arī gājēju tilts uz Ķīpsalas “Saules akmeni”, jo tur jau ir gatavas stāvvietas, kas nodrošinātu iespēju AB dambi lietot kā pastaigu vietu ar skatu uz Vecrīgu.
Atbildot uz mītu par būvi uz ūdens – vienalga, vai rievsiena atradīsies 10, piecu vai 20 metru attālumā, pati ēka tur ir uzbūvējama precīzi par tādām pašām izmaksām kā visur citur.
O. Burovs: – Runājot par celtnes atrašanās vietu un tūristiem, uzskatu, ka tomēr ļoti labi, ja šāds jaunas arhitektūra objekts pozicionējas pie Daugavas.
D. Melbārde: – Ja runa par Rīgas centru, tad, lai kurā vietā ap Daugavas akvatoriju mēs būvētu, privātā autotransporta novietošanas iespējas būs apgrūtinātas. Tā ir ilūzija, ka tieši AB dambī būs visgrūtāk. Šeit drīzāk jādomā par ļoti ērtu publisko transportu, kā arī to, ka šobrīd mēs pilsētas attīstībā vispār reāli neizmantojam Daugavas krastu – tas nav cilvēkiem pieejams. Tāpat var būt arī transports pa pašu Daugavu – piemēram, kāds prāmītis laikā, kad tur notiek koncerti.
O. Burovs: – Anda Sīļa minētie divi tilti ir iekļauti programmā, ko plānots īstenot par 23 miljoniem. Domāju, ka uz šo lietu jāskatās valstiski – koncertzāle ir nepieciešama, līdz ar to jādara viss, lai nākamajā ES fondu plānošanas periodā parādītos tai nepieciešamā nauda. Tas šobrīd ir pats galvenais.
– Rīgā ir bēdīga pieredze ar šāda veida projektiem…
A. Sīlis: – Kāpēc izmaksas to gaitā parasti mēdz pieaugt? Tam parasti ir divi iemesli – slikta plānošana vai arī neprecīzi izstrādāts darba uzdevums un samērā reti – arī kļūdas projekta dokumentācijā.
Man ir pieredze strādāt situācijā, kad ir zināma konkrēta summa, kurā jāierakstās.
Mēs esam trenēti un mākam iekļauties budžetā. Esmu arī daudz strādājis ar cilvēkiem, kuri šāda veida būves veido ikdienā, un diezgan droši varu apgalvot – ja mēs šos no Eiropas iegūtos 23 miljonus ieguldīsim AB dambī, tad uzbūvēsim gan četrjoslu tiltu, gan gājēju tiltu, gan 100 stāvvietas, nostiprināsim dambja perimetru, uztaisīsim platformu koncertzālei. Visu dambi labiekārtosim un pārvērtīsim par publiski pieejamu telpu.
Vienīgā pozīcija, kas šajā projekta stadijā vēl nav īsti skaidra – cik izmaksās ārējo inženiertīklu pievilkšana.
O. Burovs: – Šobrīd varu pateikties arhitektiem, ka orientējošās izmaksas ir precīzas.
I. Purmale: – Ja runājam par AB dambi kā koncertzāles vietu, tad nedrīkstam aizmirst arī par šī nozīmīgā objekta vieglu sasniedzamību gan ar sabiedrisko transportu, gan privāto auto, gan velosipēdu.
Ja šādu objektu uz AB dambja izvietojam, tad noteikti kaut kas jādara ar plānoto Raņķa dambja un Vienības gatves savienojumu, jo Uzvaras bulvāra un Slokas ielas krustojums šobrīd nefunkcionē ērti. Līdz ar to mums jārunā ne tikai par finanšu resursiem, ko ieguldīsim AB dambī, bet arī par transporta infrastruktūras sakārtošanu kopumā, veicinot koncertzāles ērtu un ātru sasniedzamību.
I. Lūkina: – Runājot par iespējamajiem riskiem koncertzāles celtniecībā – liela daļa no tiem jau ir apzināti, un tas ir liels ieguvums. Esmu bijusi klāt divu reģionālo zāļu tapšanā.
D. Melbārde: – Rēzeknē katrs “Gorā” ieguldītais eiro jau šobrīd pilsētai ir atmaksājies ar diviem eiro. Līdz ar to mēs patiešām ticam, ka kopīgi radīsim nacionāli nozīmīgu kultūrvietu, kurai būs pozitīva ietekme gan uz kultūru un mākslu, gan vides kvalitāti, gan sabiedrību un ekonomisko izaugsmi.
KAS NOTIKS TĀLĀK
16. maijā starptautiskā konferencē uzklausīs citu valstu pieredzi nacionālo koncertzāļu projektu īstenošanā, kā arī iepazīsies ar Nacionālās koncertzāles projektā veikto sociālekonomisko analīzi.
23. maijā KM iesniegs valdībā konceptuālo ziņojumu par visām potenciālajām tās atrašanās vietām Rīgas centrā un arī finansējuma avotiem ārpus valsts budžeta.
Galīgo lēmumu paredzēts pieņemt līdz Jāņiem.
