Kā saprast, kad darināta? 0
Lielvārdes josta un Edīte viena otru tā īsti un no sirds “uzrunājušas” tad, kad, kā meistare pati teic, viņai ļoti palaimējies satikt meistari, visu tautisko jostu darinātāju Liliju Treimani un kļūt par viņas audzēkni. Dzimusi Latvijā, ilgus gadu aizvadījusi Kanādā un nu atkal atgriezusies Latvijā, Lilija Treimane visu mūžu kopusi šo kultūru – Lielvārdes jostas valkāšanas tradīciju un darināšanas prasmi bez stellēm. Kā retās prasmes nesēja tās tālāk nodošanu viņa uzlūko kā savu misiju, iemaņas ierādījusi gan “3 x 3” nometnēs, gan citur. Lilija Treimane savukārt ir audzēkne plaši pazīstamajai meistarei Aleksandrai Dzērvītei, kura kopā ar vīru Arvīdu savulaik dibināja tagadējo Lietišķās mākslas vidusskolu. “Un varbūt visa šī pēctecības apziņa arī man liek nodot tālāk apgūtās prasmes,” saka Edīte Kuzmane.
Lielvārdes josta joprojām glabā daudz noslēpumu, taču daudz ko par to arī zinām. Savā garajā mūžā tā piedzīvojusi pārvērtības, un tikai pirmajā acumirklī šķiet, ka dažādos laikos tapušās jostas ir gandrīz vienādas. Taču tā nebūt nav. Un varbūt tādēļ muzeja darbinieki, kad viņu rokās nonāk kāda sena Lielvārdes josta, īpašniecei vaicā – vai jūs zināt, kad tā darināta? Kad mamma, vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa to audusi? Arī pēc tā var spriest, vai jūsu rīcībā ir pirmsākumiem piederīgs darinājums vai arī veidojums pēc senajiem paraugiem. Vispirms jau 19. gadsimtā un nedaudz vēlāk darināto Lielvārdes jostu raksti bija blīvāki un smalkāki, salīdzinot ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un mūsdienās tapušo raupjākajiem rakstiem. Un tieši pēc šiem rakstiem var spriest par jostas senumu. Protams, katra audēja jostā varēja ieaust rakstus pēc savas gaumes un patikas. Senajos laikos visas jostas tika darinātas katra kā oriģināls, unikāls un konkrētai nēsātājai domāta rota. Tās nebija vienādas, kā, piemēram, visām viena tautas deju ansambļa dejotājām. Taču atdarināt seno jostu var, izmantojot tikai to pašu seno tehniku, kas tagad ir zināma un atpazīstama pēc jostas izskata.
Un tā senās audējas, darinot Lielvārdes jostas, nesēdās stellēs, bet lika lietā rakstainās audenes aušanu ar velku kociņu un iesietām nītīm. Līdz ar to darbiņš būtu pa spēkam ikvienai, sēžot jebkur pie galda. Un daža laba iemaņa rokās būs palikusi tiem, kam skolas gados nācies, piemēram, pīt prievītes.
Mūsdienās, kad modē atkal nāk viss autentiskais, varam mēģināt pagātni ar tās prasmēm noķert aiz astes. Turklāt, darinot Lielvārdes jostu, katrs var nonākt pie visdažādākajām dzīves un esības atziņām, jo šī nodarbe ir vistīrākā latviskā meditācija.
Bet senajām, autentiskajām Lielvārdes jostām bija vēl viena būtiska atšķirība no mūslaikos un nesenā pagātnē darinātajām. Tagad visbiežāk sastopamas jostas ar vaļējiem galiem kā brīvi krītošām bārkstīm. Visticamāk, šī mode parādījusies tautiskā romantisma laikā trīsdesmitajos, kad, līdzinoties baronesēm, meitas staigāja plīvojošiem matiem un jostu galiem… Bet senatnē viens jostas gals bija slēgts – kā cilpa, bet otrs pīts. Jo tas saistās ar senajām jostas nēsāšanas tradīcijām – josta tika cieši vairākkārt notīta riņķī ap vidu un gals aizbāzts. Un te, protams, parocīgāks ir pītais jostas gals, nevis ar brīvām bārkstīm. Bet, aužot ar stellēm, šādus – vienu pītu un otru slēgtu jostas galu – nemaz nevar izgatavot. Un ierādīt tieši šo prasmi arī ir meistares Edītes Kuzmanes mērķis nodarbībā 31. martā. Starp citu, nesen televīzijā Lielvārdes muzeja darbinieces rādīja, cik skaisti Lielvārdes josta izskatās ne vien pie novada tautas tērpa, bet arī kā akcents melnai, pieguļošai mūsdienu kleitai, kad viduklim vairākkārt jostu aptinot, tās gals, protams, aizbāžams un nevis atstājams brīvi krītošs.
Edīte Kuzmane ievērojusi: “Pat cilvēki, kuri nekad nav sēdējuši stellēs un kuriem nav nekādu amatniecisku iemaņu, pamēģinot apgūt seno Lielvārdes jostas darināšanas tehniku, pavisam negaidīti, vai nu pateicoties kādam gēnam, vai kam citam pēkšņi atklāj sevī neapzinātas spējas. Mēs esam mega talantīga tauta!”
Meistare pārliecināta – vislabākais veids, kā tikt pie savas jostas, ir to darināt pašam.
