Copes veterāns Normunds Gavars gaida Lielupes brekšus 0
Makšķerēšanai Lielupē Normunds Gavars gatavojas pamatīgi, nav jau jēgas mērot prāvo gabalu no Imantas, lai pāris stundas paniekotos.
Šeit, ar priežu mežu apaugušajā, niedru un lēpju lapu ieskautajā Lielupes labajā krastā, viņu sauc par savējo. Un kā nu ne, ja Normunds Gavars savu uzticamo velosipēdu uz copes vietu Lielupē stūrē jau trīsdesmit pirmo vasaru. Copei parasti tiek atvēlēts novakars, nakts un arī krietna daļa no nākamās dienas. Visu, kas nepieciešams zivju vilināšanai, minimālām ērtībām, paša un glumo vēderpriekam, Normunds atved ar savu velosipēdu. Pie upes viņš uzceļ pašdarinātu telti, zem kuras vieta draugam velosipēdam, iedzīvei un arī pašam, ja negaidot pienāk kāda mitrāka stunda. Par laika apstākļiem Normunds sevišķi neuztraucas, neesot jau iespējams savienot brīvdienas, labu laiku un copes izbraucienus.
“Pirms braukšanas uz upi nedaudz paburos pa virtuvi,” stāsta Normunds. “Gatavoju piebarojamo ēsmu brekšiem un līņiem. Par pamatmasu ņemu veikalā pirktu līņu barību, jo esmu ievērojis, ka tā piesaista gan līņus, gan brekšus, pievienoju malto kukurūzu, auzu pārslas, linsēklas, sakapātas slieciņas un vēl šo to, kas varētu garšot zivīm un kas pēkšņi ienāk prātā. Nedaudz barības iemetu nolūkotajā vietā upē, pārējo izmantoju slīdošo barotavu pildīšanai, jo makšķerēju tikai ar gruntenēm. Pluda makšķeri darbā laižu tad, ja neķeras baltās zivis un ar ēsmas zivtiņu gribu izmānīt kādu plēsoņu. Katru grunteni aprīkoju tikai ar vienu āķi, domāju, ka līdz ar to makšķere mazāk ķeras piekrastes aizaugumos, arī pretestība zivs ņēmiena brīdī ir mazāka un zivs nesajūt briesmas.”
Par skaistāko un interesantāko copes laiku Normunds uzskata periodu, kad no jūras upē ienāk lielie brekši. Parasti tas notiekot jūlija vidū, bet, kā rāda aizrautīgā copmaņa pieraksti, atkarībā no laika apstākļiem mēdz būt arī nobīdes. Upē no jūras ienākot arī prāvi asari, lieli zandartu un sudrabkarūsu bari. Šajā laikā upes krasti esot kā nosēti ar makšķerniekiem, brīvdienās brīvu vietu atrast esot grūti, tāpēc Normunds makšķerēšanai labprātāk izvēlas darba dienas.
Runājot par kādu milzu nejaucību, kas pēdējā laikā plešas plašumā, Normunda seja pietvīkst un acīs iedegas dusmu uguntiņas.
“Nesaprotu, kas tie par cilvēkiem! Katru reizi, kad pēc brīvdienām ierodos upmalā un sametu gruntenes, krietnu laika cēlienu veltu makšķerēšanas vietas sakopšanai. Ar akmeņiem apliktās ugunskuru vietas izārdītas, visapkārt mētājas plastmasas trauki un iepakojumi, skārdenes un stikla pudeles. Atjaunoju sapostītās ugunskura vietas un sadedzinu atkritumus.”
Lai arī licencētās makšķerēšanas organizatoriem pēdējā laikā saradies diezgan daudz pretinieku, varbūt tas tomēr ir viens no labākajiem veidiem, kā nodrošināt upju un ezeru krastu sakopšanu, lai sevi un citus cienošiem makšķerniekiem un viņu ģimenes locekļiem būtu iespēja ar savu iemīļoto vaļasprieku nodarboties tīrā vidē un nebūtu jābaidās no smiltīs atstātām nodevīgām stikla pudeļu lauskām.
