Monika Zīle: Rundāles pils muzeja direktors pasniedz paraugstundu atbildības izpratnē 3
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ( LNB) iesvētīšana, bez šaubām, šogad bijis kultūrvēsturisks notikums mūsu valstī. To netieši atzinuši pat Gaismas pils būvēšanas pretinieki, atsakoties no mēģinājumiem raisīt neauglīgas diskusijas par šādas celtnes vajadzību. Kaut gan LNB pēc atklāšanas jau labu laiku darbojas tai paredzētajā ritmā, ēka joprojām ir gan vietējo, gan iebraucēju uzmanības centrā – turp dodas ekskursijās, fotografējas, dalās iespaidos. Tikmēr Latvijas kultūras druvā, tēlaini izsakoties, asno, izaug un ienākas arī citi svarīgi notikumi. Viens ētikas dimensijā, uzskatu, ir tāds pats lielums kā LNB savējā, lai gan attīstījās daudz mazākā mērogā.
Īsa priekšvēsture: oktobrī Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis informēja Bauskas novada pašvaldību, ka Ķelnes izsoļu nama “Lambertz” katalogā parādījies unikāls 17. gadsimta priekšmets – sudraba kanna, kura, spriežot pēc tai pievienotās informācijas, ir Bauskas zeltkaļu cunftes meistara Heinriha Timmes (jaunākā) darbs. Pašvaldība izlēma kannu nopirkt Bauskas pils vai novadpētniecības muzeja krājumam. Tika izziņota līdzekļu vākšana, un mēneša laikā vietējie uzņēmumi un citi novada patrioti saziedoja vairāk nekā četrus tūkstošus eiro. Tiem pievienojot budžeta līdzekļus, 14. novembrī pašvaldība “Lambertz” izsolē par 10 tūkstošiem eiro šo kannu ieguva. Taču, saņemot piegādāto relikviju un izpētot jau tuvplānā, gan mākslas zinātniekam Dainim Bruģim, gan pašam Imantam Lancmanim radās nopietnas šaubas par kannas piederību Heinriha Timmes darinājumiem. Tā kā nevarēja simtprocentīgi apstiprināt kannas īstumu, I. Lancmanis paziņoja – viņš atpērk senatnes priekšmetu un Ziemassvētkos to uzdāvinās Rundāles pils muzejam, tāpēc ka jūtas atbildīgs ne jau tikai šī priekšmeta un savas rekomendācijas dēļ, bet jūt atbildību Bauskas vēstures priekšā.
Pašvaldības vadītājs Raitis Ābelnieks, nosaucot Lancmaņa rīcību par džentlmenisku, piebilda – ja visi tā rīkotos situācijās, pār kurām krīt kaut neliela šaubu ēna, mēs dzīvotu ļoti labā sabiedrībā. Tiešām, grūti ko piebilst, kad viens savā jomā starptautiski atzīts un augstu vērtēts kultūras cilvēks pasniedz mūsu politiķiem un ierēdņiem augstas raudzes paraugstundu atbildības izpratnē. Šī soļa ētiskā puse Rundāles pils muzeja direktoram ir tik pašsaprotama, ka grēks tā lielumu samērīt ar dažu ļautiņu izdarībām Saeimas namā – šķiet, tas būtu tāpat kā līdzās Gaismas pilij novietot pavirši uzkleķerētu būdu…
