Lielu daļu Latvijas iedzīvotāju apdraud sociālā atstumtība. Kā viņus atgriezt darba tirgū? 36
Autors: Ilona Noriete
Kā secināts Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA veiktā pētījumā, 369 tūkstošus jeb 27,6% Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā no 18 līdz 74 gadiem apdraud sociālā atstumtība. Tā rodas dažādu sociālu un/vai ekonomisku apstākļu dēļ, un galvenie riska faktori visbiežāk ir neatbilstoša izglītība, neattīstīta finanšu pratība un zemi ienākumi, kas nereti veidojas divu pirmo faktoru ietekmes dēļ. Cilvēki, kuri nokļūst sociālās atstumtības ēnā, faktiski kļūst neredzami, respektīvi, dati par viņiem oficiālajā statistikā neuzrādās. Tādēļ ir svarīgi šos neredzamos laicīgi ieraudzīt un saprast, kā vislabāk var viņiem palīdzēt.
Kā sociāli atstumtos atgriezt darba tirgū?
Minētā pētījuma gaitā padziļināti analizēti specifiski dzīves kvalitātes faktori, kas netiek atspoguļoti tradicionālos statistikas datos. Kā uzskata viens no autoriem, RISEBA prorektors Valters Kaže, pētījuma mērķis bija apzināt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju kategorijas, lai pēc tam ar dažādu valsts atbalsta programmu palīdzību varētu mēģināt viņus atgriezt darba tirgū. Par perspektīvākajiem instrumentiem patlaban ekspertu vidū tiek atzīta mūžizglītība, kā arī riska grupām pakļauto cilvēku finanšu un digitālās pratības uzlabošana. Viņu iesaistīšana darba tirgū būtu ļoti nozīmīga, jo pašlaik gan valdība, gan uzņēmēji sūdzas par darba roku trūkumu.
Taču esošie neredzamie bieži vien nespēj konkurēt nepietiekamas izglītības un dažādu prasmju trūkuma dēļ. Atstājot šos iedzīvotājus pašreizējā situācijā, būtībā tiek zaudēts cilvēkkapitāls un radīts potenciāls slogs visai sabiedrībai. Dodot neredzamajiem iespēju atgriezties darba tirgū, viņi atkal varētu piedalīties kopējā labuma vairošanā. Bet, lai to panāktu, nepieciešams šiem iedzīvotājiem sniegt zināma veida atbalstu – iespēju mācīties un arī apgūt vai uzlabot savu digitālo un finanšu pratību. Par šiem jautājumiem dažādu jomu speciālisti diskutēja arī konferencē „Cilvēki sociālās atstumtības ēnā – kā mūžizglītība un finanšu pratība spēs uzlabot viņu labklājību”.
Svarīgi uzlabot digitālās un finanšu prasmes
Pastāv zināms loks instrumentu, kas sociālās atstumtības ēnā varētu palīdzēt iedzīvotājiem izkļūt no esošā apburtā loka. Daudzi eksperti ir vienisprātis, ka starp efektīvākajiem noteikti ir digitālā un finanšu pratība. Cilvēkiem jāpalīdz apgūt vajadzīgo izglītību, tostarp arī šajās sfērās.
Šī jautājuma būtību un nozīmīgumu labi izskaidro Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše: „Finanšu pratība ir mūsu spēja rīkoties ar naudu tā, lai mēs varētu nodrošināt sev labklājību un finansiālu drošību ne tikai tagadnē, bet arī nākotnē. Finanšu pratība veicina to, ka ikviens indivīds un sabiedrība kopumā var par sevi finansiāli parūpēties un ir noturīga pret dažādiem satricinājumiem. Finanšu produkti un pakalpojumi nemitīgi attīstās, tāpēc arī mums nepārtraukti jāpilnveido savas prasmes un zināšanas šajā jomā.” (atsauce Nr.1)
Finanšu pratība ir nepieciešama, lai iedzīvotāji spētu adekvāti rīkoties ar savos banku kontos esošajiem līdzekļiem un neiekļūtu digitālās krāpniecības slazdos, kas mūsdienās kļūst arvien apjomīgāka un rafinētāka. Tādēļ, ja kāds cilvēks nav pietiekami izglītots finanšu jomā, viņam pastāv reāls risks iekļūt kādu krāpnieku izveidotās lamatās un zaudēt savu naudu.
Tikpat svarīgas ir arī digitālās prasmes, jo mūsdienās finansiālā sfēra ir tiktāl digitalizējusies, ka bez noteikta veida zināšanām operēt ar saviem bankā esošajiem līdzekļiem kļūst ļoti apgrūtinoši un reizē arī riskanti. Tie ir salīdzinoši vienkārši ikdienas piemēri, kas skar lielu sabiedrības daļu. Jāņem vērā arī tas, ka daudzas funkcijas, kuru nodrošināšanai agrāk tika izmantoti tikai datori, tagad tiek veiktas viedtālruņos.
Taču mūsu valsts iedzīvotāju zināšanas finanšu pratības jomā, pēc Latvijas Bankas rīcībā esošās informācijas, varētu vēlēties krietni labākas. 2022. gada nogalē veiktās Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības aptaujas rezultāti uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāju vidū īpaši zemu novērtētas digitālo finanšu zināšanas, jo digitālās finanšu pratības indekss ir tikai 46% no maksimāli iespējamā rezultāta. Digitālā finanšu pratība ir zināšanu, prasmju, attieksmju un uzvedības kombinācija, kas nepieciešama, lai izprastu un droši izmantotu digitālos finanšu pakalpojumus un tehnoloģijas tā, lai tās veicinātu finansiālo labklājību.
Mūsu iedzīvotāji vēl ir tikai pusceļā, lai digitālie finanšu pakalpojumi veicinātu labklājību. Lai šo jomu uzlabotu, ir daudz kas darāms. Latvijas Banka uzskata, ka būtiska loma digitālās finanšu pratības uzlabošanā ir finanšu pakalpojumu sniedzējiem. Viņi var veidot iedzīvotājiem saprotamus, iekļaujošus pakalpojumus, kurus spēs apgūt arī cilvēki ar zemākām digitālām prasmēm. Tāpat ar šo pakalpojumu starpniecību iedzīvotājus var arī izglītot, par mērķi liekot ne tikai biznesa intereses, bet arī atbildīgu klientu izglītošanu. Arī konsultatīvais atbalsts finanšu pakalpojumu klientiem ir būtisks, jo tieši šie pakalpojumu sniedzēji kontaktēsies ar iedzīvotāju vietā un laikā, kurā viņam šo atbalstu vajadzēs. Svarīga ir arī praktisku apmācību un mūžizglītības pieejamība visā Latvijā. (atsauce Nr.2)
Digitālā vide daudziem rada izaicinājumus
Tehnoloģiju nozīmi un arī maiņu akcentēja uzņēmuma „IPF Digital Latvia” vadītājs Toms Vandāns. Viņš atzīmēja, ka tagad vairums cilvēku lieto galvenokārt telefonus, kuros arī veic visas vajadzīgās darbības ar savām finansēm, datorus šādiem ikdienišķiem nolūkiem izmanto vairs reti kurš. Tas nozīmē, ka digitālā pratība ir ienākusi mūsu ikdienā un kļuvusi par ikviena cilvēka dzīves nepieciešamību, lai viņš būtu baņķieris Rīgā vai zemnieks laukos.
Toms Vandāns nosauca arī vairākus piemērus. „Viens no galvenajiem iemesliem, kas liedz cilvēkam iespējas aizņemties naudu un saņemt mūsu pakalpojumus, ir finansiālā iekļautība (no angļu val. – financial inclusion), respektīvi, tās trūkums,” skaidroja speciālists. „To ietekmē arī citi apstākļi, tostarp fakts, ka bankas pamet reģionus. Mūsu uzņēmuma gadījumā cenšamies pielāgot savus produktus tā, lai cilvēkam nevajadzētu fiziski ierasties pie mums. Šādas lietas varam mēģināt bīdīt caur mūsu šauro nišu, uzlabot un attīstīt cilvēkiem pieejamību, tādējādi veidojot šo iekļaušanu.
Runājot par digitālajām prasmēm, man ir arī amizanti piemēri. Jebkuram klientam, kurš piesakās mūsu pakalpojumiem, ir jāiziet zināma riska pārvaldība, tādēļ izskatām katru pieteikumu. Lai to paveiktu, ir nepieciešamas kaut kādas digitālās prasmes, pieņemsim, māka identificēties, atsūtīt ienākumus apliecinošus dokumentus. Rezultātā nereti var redzēt, ka daudziem šis uzdevums aizvien sagādā grūtības, kamēr citiem tās šķiet elementāras lietas.
Citi vēl joprojām mēdz akcentēt datorprasmju nepieciešamību, lai atkal iekļautu darba tirgū šobrīd sociālās atstumtības ēnā esošos cilvēkus, kuriem šobrīd ir nepietiekamas digitālās prasmes. Es personīgi uzskatu, ka mums ir savā ziņā jālec nākamajā līmenī, jo datoru laikmetu mēs zināmā mērā jau esam nokavējuši. Raugoties tīri no mūsu uzņēmuma pieredzes, redzams, ka mūsu mājaslapas apmeklējumam klienti galvenokārt izmanto viedtālruņus. Es pieļauju, ka līdzīga situācija ir vērojama arī daudzās citās nozarēs. Tāpēc tieši prasmes lietot šos rīkus un dažādas tajos esošas lietotnes būtībā vajadzētu apgūt gan vecvecākiem, gan vecākiem, dažreiz arī jauniem cilvēkiem. Kā jau konferencē iepriekš tika pieminēts, viena lieta ir būt influencerim un nofilmēt video, bet pavisam kas cits – strādāt digitālajā vidē nopietnākā līmenī ar dokumentiem, veicot dažādus uzdevumus. Tas ir krietni sarežģītāk.
Runājot par finanšu pratību, šajā jomā mēs personīgi novērojam, ka tā ir ļoti individuāla. Man šķiet, ka šis novērojums ļoti labi sasaistās ar RISEBA pētījumā iegūtajiem rezultātiem. Nav tik vienkārši nodefinēt, kurš un kāda grupa ir riskam pakļautākā. Tāpēc vajadzīga individuālāka pieeja. Mēs mēģinām to skaidrot arī saviem klientiem un ar dažādu rīku palīdzību piedāvāt viņiem iespējas iemācīties, kā kļūt finansiāli prātīgākam un daudz nopietnāk izturēties pret savu naudu, uzņemtajām saistībām un visu pārējo.”
Problēmas skar arī jaunāko paaudzi
Nav noslēpums, ka jauniešiem atrast savu vietu darba tirgū nereti ir visai sarežģīti. Sociālā uzņēmuma „Visas iespējas” vadītājs Gustavs Upmanis uzsvēra, ka viņu galvenais mērķis ir palīdzēt jauniešiem attīstīt dažādas prasmes un dabūt darbu. „Mūsu auditorijā ietilpst gan redzamie, gan mazāk aktīvi jaunieši,” teica Gustavs Upmanis.
„Viens no galvenajiem mūsu darbības virzieniem ir jauniešu informēšana un dažādu iespēju piedāvāšana. Sociālajam uzņēmumam ir izveidota mājaslapa, kurā mēs apkopojam dažādas iespējas, stipendijas, apmaiņas programmas, brīvprātīgo darbu no jaunatnes organizācijām un arī ziņas par dažādām darba iespējām. Tas nepieciešams, jo jauniešiem nereti radusies sajūta, ka ne visas sludinājumu platformas viņus grib iekļaut savos sarakstos. Mēs vēlamies visu padarīt viegli pieejamu. Mēnesī mūs virtuāli apmeklē kādi 20 tūkstoši jauniešu, kas tomēr ir zināms rādītājs,” sacīja Upmanis.
Upmanis turpināja: “Nesen esam uzsākuši darbu pie platformas „Darba Tinderis” izveidošanas. Tās ietvaros kompānijas var sev meklēt piemērotus kandidātus, savukārt darbu meklējošie jaunieši – atbilstošus darba devējus. Izmantojot šādu mūsdienīgu pieeju, abas puses izvēlas viena otru un pēc tam tiekas uz 15 minūšu garām intervijām. Šādas platformas radīšanas iemesls ir palīdzēt jauniešiem pārvarēt bailes no neizdošanās darba intervijā. Kādā pētījumā, ko nesen veicām kopā ar „Evolution Latvia”, tika atklāts, ka ap 40% jauniešu nemeklē darbu tādēļ, ka baidās tikt atraidīti. Neredzamajiem jauniešiem, kuriem varbūt arī skolā nav pārāk labi veicies, šīs bailes varētu būt vēl izteiktākas. Tāpēc mēs vēlamies sniegt atbalstu, lai cilvēks nepadotos pēc pirmā atraidījuma.”
Attālināti pasākumi var būt ļoti noderīgi
Gustavs Upmanis informēja arī par „Go Remote” projektu. Tajā tika pētīts, vai attālinātais darbs var būt kā risinājums jauniešu nodarbinātībai reģionos. „Mēs sākumā izpētījām, kādas vajadzības ir aktuālas gan kompānijām, gan pašiem jauniešiem,” teica speciālists. „Projekta laikā mēs apmācījām interesentus, sniedzām viņiem mentoru pakalpojumus. Viss notika attālināti, un jaunas zināšanas ieguva trīs tūkstoši jauniešu. Savukārt mēs secinājām, ka digitālajā vidē arī pasniegšanas veidam jābūt citādākam nekā klātienē, lai noturētu auditorijas uzmanību un izmantotu visas digitālās vides iespējas – multimedijus, vieslektorus, iespēju mācīties katram savā tempā. Tomēr nācās arī konstatēt, ka kompānijas aizvien dod priekšroku darbam klātienē un attālinātais darbs, kas kļuva aktuāls kovida pandēmijas laikā, tagad uzņēmēju vidū vairs nav tik populārs.
Runājot par digitālo komunikāciju, vēlos akcentēt galvenās problēmas, ko esmu pamanījis. Tiklīdz jauniešiem kaut kas kļūst neinteresants, garlaicīgs, viņi izvēlas atslēgties, neklausīties un neko nedarīt, lai cik noderīgas nākotnē sniegtās zināšanas varētu būt. Digitālajā vidē ir ļoti vienkārši aiziet uz citu avotu, ko tiešsaistē paskatīties.
Tomēr mēs iemācījāmies vairākas atziņas, un pati galvenā ir – kā spēt noturēt otra cilvēka uzmanību, piesaistīt viņu, esot interesantam, stāstīt ļoti uzrunājošā formātā, bet paralēli arī dot uzdevumus un pārliecināties, ka cilvēks seko līdzi. Digitālā vide dod dažādas papildu iespējas un dimensijas, un tajā jādarbojas ar izdomu. Nevar digitālu produktu veidot analogu tam, kāds bija agrākajā formātā, jo tāds nebūs interesants.
Neapšaubāmi attālinātiem pasākumiem ir savas priekšrocības, jo tie dod iespēju pielāgot savu laiku, it īpaši, ja tēmu var noskatīties un uzdevumu atrisināt arī vēlāk. Tāpat iedzīvotāji reģionos ļoti novērtēja mūsu piedāvājumus, jo ir izšķiroši svarīgi, ja tev nav katru dienu vairākas stundas jāpatērē ceļā, braucot uz apmācībām. Protams, klātienes pasākumi ir vajadzīgi, jo tie palīdz socializēties, taču ļoti daudz var paveikt, arī organizējot dažādas apmācības vai kursus tiešsaistē. Skaidrs, ka apmācāmajiem šādā situācijā vajadzīgas pamatzināšanas, un ar jauniešiem šajā ziņā ir vieglāk, tomēr es ieteiktu arī pārējiem, kam varbūt nav tik laba pieredze, nemest plinti krūmos, kaut ko pamainīt un pamēģināt vēl.”
Pensionāriem modernu iekārtu vienkārši nav
Kā uzsvēra Latvijas Senioru kopienu apvienības pārstāve, Senioru Saeimas priekšsēdētāja Barba Girgensone, pensijas vecumā esošie cilvēki īsti neatbilst neredzamo kategorijai, jo saņem gan pensiju, gan nereti kvalificējas arī sociālajai palīdzībai un sociālajiem pakalpojumiem. Pieredzējusī speciāliste, kura pati strādā apmācības sistēmā gan ar jauniešiem, gan senioriem, tāpat pieaugušajiem mūžizglītībā, akcentēja, ka apmācību ziņā visvairāk nākas strādāt ar 45–55 gadus veciem cilvēkiem un reizē novērtēt arī viņu digitālās prasmes.
„Tā kā diezgan ilgi esmu strādājusi NVA un rūpējusies par dažādu kursu nodrošināšanu, man ir radies priekšstats par to, kas cilvēkiem vajadzīgs,” teica Barba Girgensone. „Tādēļ mēs iesaistāmies dažādos projektos, un viena no tiem ietvaros veicām anketēšanu un testēšanu, lai novērtētu paaudžu kiberdrošības prasmes un izpratni. Rezultāti uzrādīja, ka seniori ir vai nu ārēji nobaidīti, vai kļuvuši piesardzīgi iegūtās dzīves pieredzes dēļ un šādos jautājumos nemīl riskēt. Viņi rūpējas par savā īpašumā esošajām iekārtām, kādas nu viņu rīcībā ir. Ja jauniešiem pārsvarā tie ir viedtālruņi, tad senioriem – stacionārie datori. Runājot par senioru digitālajām prasmēm, es vēlētos atzīmēt vienu sāpīgu jautājumu – viņiem īstenībā nav pašu rīku. Cilvēki gados bieži vien nevar iegādāties modernās programmatūras vajadzībām atbilstošas iekārtas, tādēļ iztiek ar esošajām, vai arī viņu rīcībā vispār nekā nav. Tāpēc joprojām ļoti aktuāls jautājums par bibliotēkām ārpus Rīgas, kur pieejamas šādas digitālās ierīces. Taču kopumā mūsu aptaujas uzrāda, ka seniori ir ļoti iecienījuši Facebook, tāpat viņi bieži saziņai ar saviem tuviniekiem ārzemēs izmanto Skype. Tie, kam tas interesē, pastāvīgi seko līdzi jaunumiem internetā un arī sociālajos tīklos.”
Nepieciešams vienkāršot saziņu
Barba Girgensone atzīmēja vēl kādu tendenci, kas senioriem nereti rada problēmas un atgrūž viņus no digitālās vides. Tas attiecas arī uz pakalpojumu un/vai palīdzības saņemšanu, kuri varētu pienākties gan senioriem, gan arī neredzamo statusā esošajiem iedzīvotājiem. Lietas būtība tāda, ka valsts institūciju un pašvaldību izveidotajās mājaslapās viņiem mēdz būt grūti orientēties. Seniori bieži izjūt diskomfortu, ja nav izdevies ar pirmo piegājienu sameklēt nepieciešamo informāciju, teiksim, par pakalpojumu saņemšanu, nodokļu atlaidēm vai palīdzības iespējām, un viņi nereti otrreiz vairs nemēģina. Viņi sāk justies atstumti, ja digitālajā vidē neizdodas ērti atrast meklēto. Tādēļ būtu nepieciešams strādāt pie tā, lai šo informāciju padarītu vieglāk pieejamu.
Otrs aspekts, kas atgrūž seniorus no digitālās vides, ir dažādu institūciju darbinieku saziņā izmantojamās valodas leksika un sarežģītība. Barba Girgensone uzsvēra, ka visu informāciju komunikācijā ar parastiem cilvēkiem nepieciešams pasniegt vienkāršā valodā, iztiekot bez sarežģītiem vārdiem, kurus viņi varbūt pat nav dzirdējuši: „Piemēram, seniori vairumā gadījumu nespēj attiecināt uz sevi specifiskus terminus, jo nesaprot, ko tas īsti nozīmē vai var viņiem labu dot. Arī kolēģis minēja, ka ar dažādas saziņas palīdzību mēs varam cilvēkus gan ieinteresēt, gan arī atgrūst. Sarežģīta terminoloģija ir liels klupšanas akmens. Tas gan nav nekas jauns, jo Eiropa ar līdzīgu problēmu cīnījās pagājušā gadsimta 70. gados. Bet mēs to ļoti izjūtam tagad un visvairāk tieši digitalizācijas jomā. Tagad parādās šis eidžisms, kas citas grupas – gan jauniešus, gan seniorus atgrūž no t.s. vidusmēra pelnošā cilvēka, kuru mēs pieņemam kā vislabāk digitāli attīstīto sabiedrības grupu.
Protams, gan subjektīvu, gan psiholoģisku iemeslu dēļ joprojām ir cilvēki, kas nelieto viedtālruņus, neizmanto WhatsApp, kuriem nepatīk meklēt internetā dažādas mājaslapas. Bet arī viņiem jādzīvo mūsu vidē. Raugoties uz digitalizācijas jautājumiem no senioru skatu punkta, būtu jāstrādā pie tā, lai informācija būtu pieejama ne tikai digitāli caur dažādām mājaslapām. Es zinu, ka ir sociālie uzņēmumi, kas senioriem nodrošina zvanu centru pakalpojumus. Uzzvanot jebkurš cilvēks gados var informēt par savu vēlmi vai problēmu, tad viņu savieno ar vajadzīgo iestādi vai palīdz atrast nepieciešamo informāciju. Šāda palīdzība pensionāram rada pozitīvas emocijas un komfortu, un viņš vairs nejūtas atstumts. Tādēļ šādi zvanu centri, kas specializējas senioru jautājumos, ir ļoti nepieciešami, lai vecāka gadagājuma cilvēkiem nerastos problēmas, pirmkārt, ar informācijas atrašanu un, otrkārt, arī ar tās uztveri.”
