Lielstraupes pils laimīgais liktenis 2
Rakstu sērijā par nozīmīgām Latvijas kultūras mantojuma vērtībām, kuras būtiski apzināt un izcelt, tuvojoties Latvijas simt gadu svētkiem, šoreiz – par Lielstraupes pili (Schloß Gross-Roop).
Ceturtā lielākā
Rudeņos ceļa gabals cauri senajai Livonijai, no Rīgas līdz Valmierai, ir īpaši ainaviski skaists – plaši tīrumi, koptas ēkas ar skursteņiem, kuru baltie dūmi ceļas debesīs, ar sētām un puķu dārziem, aitu ganāmpulkiem un ozolu alejām. Braucot pa šo ceļu, vienmēr pieminu daudzus, kas tā tuvumā dzīvojuši un to aprakstījuši. Šis senās Hanzas tirdzniecības savienības ceļš savieno daudzus latviskus miestiņus un pilsētas. Viena no pilsētiņām ir Lielstraupe, kas greznojas ar vienu no vecākajām un varenākajām viduslaiku pilīm Latvijā.
1227. gadā Livonijas Indriķa hronikā Straupe nosaukta par lībiešu un letgaļu apdzīvotās Idumejas (lībiski Vidumaa) centru. Par Lielstraupes pils celtniecības sākuma laiku uzskata 1263. gadu, un vēl joprojām pilī esot atrodamas tā laika konstrukcijas. Sākot no 13. gadsimta otrās puses, pils, gan ar pārtraukumiem, piederējusi baronu Rozenu dzimtai. Viduslaikos Straupe esot bijusi ceturtā lielākā pilsēta mūsdienu Latvijas teritorijā. Taču 17. gadsimta sākumā poļu–zviedru karš (1600 – 1629) izpostīja gan Straupes pili, gan pilsētu, un pēc mēra epidēmijas esot saskaitīti vairs tikai 115 iedzīvotāji. 1723. gadā pils drupas savā īpašumā ieguva Krievijas armijas feldmaršals, Rīgas ģenerālgubernators, īru tautības grāfs Pēteris Lasī, kura vadībā ēkas pārbūvēja baroka stilā, kāds tas kopumā arī saglabājies līdz pat mūsdienām. 1857. gadā, pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma, pils atkal kļuva par Rozenu dzimtas īpašumu. Tieši Rozenu dzimta atjaunoja pils senatnīgo veidolu pēc tās nodedzināšanas 1905. gadā, ievērojot un saglabājot tikai šai celtnei raksturīgo noskaņu. Pēdējais barons Johans Oto fon Rozens pili atstāja 1939. gadā, baltvāciešu repatriācijas laikā.
Bokslafa veikums
Atceros, pirms daudziem gadiem dramaturgs un arhitekts Gunārs Priede stāstīja par ievērojamo baltvācu arhitektu Vilhelmu Bokslafu, minēdams, ka praktiski visām Bokslafa ēkām ir laimīgs mūžs, jo tās gandrīz neskartas ir izdzīvojušas gan 1905. gada revolūciju, gan Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī visu padomju laiku. Bokslafa pazīstamākais projekts, protams, ir Latvijas Mākslas akadēmija, bijušā Rīgas Biržas akadēmijas komercskola. Taču tikpat nozīmīgi ir arhitekta projekti ārpus galvaspilsētas; ne tikai jaunuzceltās ēkas, bet arī muižu un piļu restaurācijas projekti pēc 1905. gada revolūcijas ugunsgrēkiem. Lielstraupes pils atjaunošana uzskatāma par pirmo zinātniskās restaurācijas piemēru Latvijā. Pils pārbūvi un restaurāciju pabeidza jau 1910. gadā, uzceļot arī otro stāvu starp pils torni un baznīcu, kā arī verandu un terasi. Dažās telpās ievietoja krāsnis, ko atveda no nojaucamām ēkām Rīgā, Melngalvju ielā. Tolaik ļaudis esot runājuši, ka pirms dedzināšanas pils bijusi apdrošināta par lielu naudas summu un tā finansēti pārbūves darbi.
Tikpat svarīgs ir arī Straupes pils 20. gadsimta vidus un beigu dzīves gājums. No 1963. gada pilī ir iekārtota psihoneiroloģiskā slimnīca, kurā palīdz atbrīvoties no alkoholisma atkarības. Droši vien Lielstraupes pils visus padomju okupācijas gadus nebūtu saglabājusies kā vienots kultūrvēsturisks arhitektūras vērtību kopums, ja tās galvenie ārsti, pārējie darbinieki un pat liela daļa pacientu, atjaunojot un restaurējot ēkas, nebūtu izpratuši pils kultūrvēsturisko vērtību.
Unikālas vērtības
Savukārt Straupes luterāņu baznīca ir būvēta kā pils kapela un ir vienīgā baznīca Latvijā, kam ir no baznīcas atdalīts koka zvanu tornis, kas būvēts atsevišķi. Ievērojams ir arī Latvijā vienīgais veramais koka altāris, kas sēru gadījumā tiek aizvērts. Baznīcas apsīdu logus grezno Sigismunda Vidberga 1944. gadā izgatavotās vitrāžas, no kurām “Aizvesto logu”, veltījumu 1941. gada 14. jūnija deportāciju piemiņai, bija iespējams novietot tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Baznīcu, reizē ar pili, atjaunoja 20. gs. 70. gados, piemērojot tai slimnīcas koncertzāles statusu. Tolaik esot bijis neiedomājami, ka tiktu dota atļauja valsts līdzekļu ieguldīšanai kādā kulta celtnē, kas nav saistīta ar komunisma ideju. 1996. gadā Straupes baznīcai tika uzdāvināta glezna “Mātes Latvijas lūgšana”. Zināms vien tas, ka to pēc Otrā pasaules kara beigām gleznojis mākslinieks ar pseidonīmu Baritons latviešu bēgļu nometnē Vācijā. Lielstraupes pilī uzņemta Latvijas kultūras kanonā iekļautā filma “Purva bridējs”. Savukārt par mūsdienu dzīvi pilī narkologs un rakstnieks Edmunds Rudzītis reiz esot teicis: “Nezinu, kā pirms 800 gadiem, bet pēdējos 40 gados mūsu iestāde Straupes vārdu padarījusi pazīstamu visā republikā. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka nav Latvijā nevienas pilsētas, neviena pagasta, kurā nezinātu Straupi un no kura kāds nebūtu te pabijis.” Šobrīd Straupes narkoloģiskajā slimnīcā strādā ap 60 darbinieku, kas ik gadu palīdz vismaz divarpus tūkstošiem pacientu.
Raksta tapšanā izmantots VKPAI arhīvs un Evijas Malkevicas materiāli.
