Aug pamazām 6
Saimnieks Aleksandrs Ivanovs pēc profesijas ir tehniķis mehāniķis, bet dzīvesbiedre – zootehniķe. Beidzoties kolhozu laikiem, “Lielsauku” saimnieki sākuši saimniekot, pirmais “zirdziņš” traktors, kas tolaik gan bijusi izjaukta “bleķu čupa”, ko saimnieks ātri vien sameistarojis darba kārtībā, joprojām kā eksponāts stāv pagalmā. Tagad blakus tam sānus spīdina moderni traktori, ko saimnieks iegādājies pēdējos gados un kas ir neatsverams palīgs ikdienas saimniekošanā.
Pirmais traktors, ko saimnieki 2003. gadā pirka uz kredīta “ar trīcošām rokām un kājām”, bijis “Belarus”, vēlāk iegādāta sējmašīna. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā dažu agregātu iegādei izmantota Eiropas nauda, bet pamatā modernie traktori pirkti par pašu nopelnīto. Īpaši atsperties ļāvis 2007. gads, kad bija laba graudu raža un cenas. Var just, ka Ivanovi saimnieko ar apdomu un, iegādājoties jaunu tehniku, skrupulozi rēķina visas izmaksas un plānotos ieņēmumus. “Tā mūs konsultanti mācījuši, ka vienmēr jābūt rezervei vai atspēriena punktam gadījumā, ja kaut kas nesanāk,” stāsta saimniece. Ivanovi saimniecībā izmanto tikai savu tehniku, ārpakalpojumi netiek pirkti.
LLKC ekspertu vērtējumā Ivanovi lieliski spēj kontrolēt saimniecībā notiekošos procesus un apguvuši nepieciešamo saimniekošanā – agrotehniskās lietas, biznesa jautājumus, uzskaiti. Vienīgais, kas spējot saimniekus “izsist no sliedēm”, – laikapstākļi vai kādas citas nekontrolējamas lietas.
Papildu izmaksas
2014. gads bijis zīmīgs ar papildu izmaksām – gan par pārsēšanu, gan graudu kaltēšanu. “Zaudējumi bija ļoti lieli, tik tikko izlīdām, lai segtu visus maksājumus,” stāsta saimnieks. Ierobežotā finansējuma dēļ sējumi netika apstrādāti ar papildmēslojumu.
“Zemniekiem jau ir tā, ka rudenī pēc produkcijas nodošanas finanses jāizskaitļo tā, lai pietiktu līdz nākamajam rudenim. Bet gada laikā viss kas neparedzēts var notikt,” stāsta Aleksandrs. Visu nopelnīto saimnieki iegulda attīstībā. “Kāda kuram ir prioritāte – vai nu brauc uz siltajām zemēm, vai liec savā saimniecībā,” tā zemnieks, kurš viennozīmīgi izvēlējies otro variantu.
Tagad Ivanovi labprāt paplašinātu saimniecību, taču brīvu zemju vairs nav, turklāt zemes cena Zemgalē uzkāpusi nebijušos augstumos, sasniedzot 5 – 7 tūkstošus eiro par hektāru. Aleksandrs spriež, ka par šādu cenu atpelnīt zemi viņiem vairs nebūtu pa spēkam, to varētu vien jaunāka gadagājuma cilvēki.
Valsts atbalsts arvien sarūk, tā šogad bezakcīzes degvielas apjoms samazināts vēl par 13,5 litriem un tas esot daudz. “Mēs neprasām nekādas kompensācijas, bet kāpēc šogad nevarēja atļaut pirkt vairāk bezakcīzes degvielu, redzot, ka tik daudz ziemāju vajadzēja pārsēt?” vaicā zemnieks. Problēmas radīšot arī iekrāsotās degvielas ieviešana – kāpēc to nevarētu izmantot savas produkcijas pārvadāšanā, ne tikai zemes apstrādē, spriež Aleksandrs.
Ar lauksaimniecību turpina nodarboties arī divi no četriem Ivanovu bērniem – meita Indra Vilsone un dēls Andris Pēcis. Te “Lielsauku” saimnieks gan redz gobālāku problēmu – tiem jauniešiem, kuri grib darboties lauksaimniecībā, šobrīd nav iespēju tikt pie zemes. Pašvaldībai piederošās zemes tiek liktas izsolēs, bet to parasti nosola ārzemnieki vai lielzemnieki, līdz ar to jaunie zemnieki pie tām netiek. Atbalstāma esot zemes iegādes kreditēšanas programma, bet to vajadzējis ieviest jau uzreiz pēc 1991. gada, lai ražotājiem būtu iespēja tikt pie ražošanas resursa. “Tolaik sākām strādāt, viss bija aizaudzis, vībotnes bija līdz traktora augšai. Tagad zemes vairs nav. No vienas puses, runā, ka atbalstīs jaunos zemniekus, bet tās runas ar darbiem neiet kopā,” atceras saimniece. Viņa rosina izsolēs priekšroku dot jaunajiem saimniekiem, lai viņi varētu strādāt un atsperties.
