– Mājās jums droši vien tagad skan Šopens… 1
– Vēlos vakaros un naktī, kad bērni guļ… (pasmaida)
– Vai pati esat spēlējusi klavieres?
– Mūzikas skolā gājusi neesmu, par ko mazliet žēl. Taču esmu spēlējusi izrādēs, man pat bijušas klavierstundas. Bet, saprotams, mani mēģinājumi šajā mākslā izklausās smieklīgi salīdzinājumā ar tādu izcilu talantu, kāds mūsu izrādē ir Šarlote un mūsu viņai atrastais prototips. Bet mūzikai manā dzīvē ir ļoti liela nozīme.
– Bergmans ir teicis: “Bērns, kurš ir jebkurā no mums, īpaši mākslinieka psihē, ir visnemirstīgākais.”
– Jā, Šarlote faktiski ir kā liels bērns. Parasti priecājamies, ka bērns ir atvērts brīnumam, spēj pasauli uztvert nepastarpināti. Taču šim bērnišķīgumam ir arī otra puse – bērns spītējas, ir egoistisks, alkatīgs, grib visu sev. Zināma bērnišķība ir arī aktiera profesijas blakne. Kādreiz tā gribas, lai pēc izrādes, kur esi atdevis sevi visu, izsmēlis caur un cauri, mājās tevi lolotu, lutinātu un ap tevi ucinātos… Negribu teikt, ka manī tā bērna daļa ir liela, bet būt tomēr ir…
– Ir aktieri, kuri atklāti teikuši, ka ir grūti vēl ilgi pēc priekškara aizvēršanās atbrīvoties no tēla un tā radītajiem pārdzīvojumiem. Kā ar to tiekat galā jūs?
– Mājās, protams, neesmu ne Aspazija, ne Šarlote. Skatuves tēls jāatstāj līdz ar paklanīšanos, ar priekškara aizvēršanu vai arī grimētavā, bet lomā pārdzīvotais, protams, nekur nepazūd… Taču aktiera profesiju izvēlas cilvēki, kuriem pārdzīvojumi pie sirds.
