– Kas no Raiņa un Aspazijas gadā kultūras laukā radītā jums pašai atstājis visspilgtāko iespaidu? 1
– “Raiņa sapņus” Nacionālajā teātrī gāju skatīties apzināti un mērķtiecīgi, jo šis uzvedums vēra priekškaru pirms mūsu izrādes. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Sapratu – ļoti labi, ka lieliem soļiem ejam katrs savā virzienā, katrs aram pilnīgi citu lauku. Man ļoti patika arī televīzijas filma “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”. Un, zinot visu faktoloģisko materiālu – visi jau smēlāmies Roalda Dobrovenska grāmatā “Rainis un viņa brāļi” un Saulcerītes Vieses “Mūžīgie spārni” –, iztēlojos, ka mazliet jaunākiem cilvēkiem par mani šī filma varētu būt interesanta un piemērota vairāk nekā, piemēram, kāda biogrāfiska drāma, kostīmfilma. Televīzijas filmā ir interesanta nosacītība, un arī man šķiet, ka mūsu laikā Aspazija droši vien rakstītu ar datoru un Rainis brauktu ar divriteni un ietu peldēt uz baseinu.
– Patīkami apzināties, ka, kaut arī Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads aizritējis, teātros iestudētās izrādes un minētā filma turpinās savu dzīvi. Parīt JRT priekškaru vērs jauna izrāde – “Rudens sonāte”. Kāda jums kā aktrisei ir sajūta, ka atkal jāspēlē pie režisores Māras Ķimeles?
– Ar Māru Ķimeli strādāt kļūst arvien interesantāk. Jau sākot ar Aspaziju, vismaz man gribas tā domāt, starp mums veidojas būtiska enerģētiska apmaiņa. Tādā, protams, gadās arī īssavienojumi, bet tas ir vērtīgs process, kurā aktieris uzasina sajūtas, es daudz ko saprotu par dzīvi, sevi. Kādreiz varbūt tas arī nav patīkami, bet ārkārtīgi vērtīgi. Jā, ieraugot, ka spēlēšu pie Māras, saprotu – tas būs nopietni, grūti un vajadzīgi.
– Esat teikusi, ka “Rudens sonāte” būs jūsu pirmā sastapšanās ar Bergmanu.
– Sižeta centrālā persona ir izcila pianiste Šarlote, kura, viesojoties meitas ģimenē pēc septiņu gadu neredzēšanās, tiek konfrontēta ar pagātni un gadu gaitā samilzušām attiecībām ar abām meitām.
Šis darbs man dod iespēju ielūkoties divās mazāk iepazītās pasaulēs. Pirmkārt, es pamazām iepazīstu un sāku izprast, cik atšķirīgas var būt skaņdarbu interpretācijas un ka izpildījums ir tiešā veidā atkarīgs no mūziķa personības. Ir ļoti aizraujoši klausīties, piemēram, Šopena prelūdijas izcilu pianistu, topošu pianistu vai amatieru izpildījumā. Jo vairāk klausies, jo vairāk sajūti mākslinieku, kas aiz tā stāv. Otrkārt, šī tik tiešām ir mana pirmā sastapšanās ar Ingmaru Bergmanu. Interesanti, ka mēs vairāk balstāmies uz scenāriju, nemēģinot restaurēt filmā redzamo, bet meklējot savu veidu, kā izgaismot sarežģītās mātes un meitas attiecības. Tas ir stāsts par māti un meitu, viņu vēlēšanos un nespēju saprasties. Par to, cik dažādi uztver cilvēki vienas un tās pašas lietas. Par to, cik tomēr paģērošs ir liels, dabas dāvāts talants. Tas tev liek sevi īstenot, bet arī pieprasa cilvēku visu, un citās dzīves jomās tu tiec apdalīts, un tam ir savas neizbēgamas sekas. Patiesībā nav tik liela nozīme, vai tu esi pianiste jeb kādas citas jomas talants. Būtībā jebkuram aizrautīgam, savā profesijā apsēstam cilvēkam būs zaudējumi kādā citā dzīves jomā. Es arī kādreiz sevi pieķeru pie domas, ka ģimenē daru visu, ko varu tās labā, taču daudzus vakarus neesmu mājās, jo tāda nu reiz ir aktiera profesija. Kādu nospiedumu tas būs atstājis, šo atbildi droši vien saņemšu un izjutīšu pēc daudziem gadiem…
– Bergmana filmā Šarlotes lomu spēlē izcilā aktrise Ingrida Bergmane. Vai jums nav bažas, ka izrādē nāksies lauzt filmas un izcilās aktrises radītos priekšstatus?
– Es to vien daru, kā laužu priekšstatus. Protams, esmu redzējusi filmu, esam pārsprieduši, ko tajā dara Ingrida Bergmane un ko Līva Ulmane, bet mēs Bergmana scenāriju lasām pilnīgi no jauna. Šarlotei man ir savs prototips – tā ir argentīniešu izcelsmes visā pasaulē muzicējošā izcilā pianiste Marta Argeriča. Pirms astoņiem gadiem Singapūrā biju uz viņas koncertu, protams, absolūti neiedomājoties, ka tas manā atmiņā varētu vēlāk atsaukties tā kā tagad. Ir saglabājies arī daudz ierakstu ar šīs izcilās pianistes spēli, Māra Ķimele viņu vienreiz dzirdējusi arī muzicējam tepat, Latvijā. “Rudens sonātei” mēs tuvojāmies, sākot ar Šopena prelūdijām, un man likās, ka šo skaņradi tā kā Bergmana scenārijā Šarlote dzīvē varētu uztvert vienīgi Marta Argeriča. Ļoti tieša, viņas spēlē nav nekā ārišķīga, ne mazākās samākslotības. Šādi cilvēki ir tuvāki arī manai un režisores Māras Ķimeles pašizjūtai par lielu talantu. Tādēļ Šarloti veidojam ļoti cilvēcisku, nevis smalku, vēsu dāmu neaizsniedzamos augstumos.
