Māris Antonevičs: Kāpēc neuzticas Brokai? 10
Tas, kāpēc tieslietu ministrei Baibai Brokai (Nacionālā apvienība) nav piešķirama pielaide valsts noslēpumam, esot noslēpums. Liels noslēpums. To drīkstot zināt tikai Satversmes aizsardzības biroja vadība un personiski ģenerālprokurors, kuram var pārsūdzēt lēmumu. Pat Broka pati to nedrīkst zināt… Tiesa, vairāki “Vienotības” cilvēki likuši nojaust, ka viņi gan ir informēti un, kā “LA” teicis valdošās partijas runasvīrs Dzintars Zaķis, – diez vai pati Broka vēlētos, lai informācija nāktu atklātībā. Gan šie mājieni, gan līdzšinējā Latvijas partiju attiecību pieredze likusi nacionāļiem diezgan pārliecinoši apgalvot, ka patiesībā tas ir “Vienotības” “pirksts”. Pateicoties B. Brokai, NA Rīgas domes vēlēšanās pērn izdevās apsteigt “Vienotību”. Eiroparlamenta vēlēšanās, kurās B. Broka tāpat tika iekļauta NA sarakstā, viņa gan tik populāra nebija (svītrojumu dēļ sarakstā atkrita no otrās uz trešo vietu). Daži uzskata, ka tas varētu būt pielaides “sāgas” iznākums, lai gan ticamāk, ka NA atbalstītājus nav apmierinājusi politiķes “mētāšanās” – te viņa ir Rīgas domē, te ministrijā, te jau pošas uz Briseli. Par karjeru jādomā, bet ne jau tik galvu reibinošā tempā.
Tomēr pielaide noslēpumam ir plašāks jautājums. Likumā teikts, ka SAB ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde, bet iznāk, ka pats SAB sāk kontrolēt Ministru kabineta darbu, ierobežojot viena vai otra ministra rīcības spēju. No šādas situācijas varētu izvairīties, ja atzinumi par ministru pielaidi noslēpumam tiktu sniegti vēl pirms valdības apstiprināšanas un šaubīgo ministra kandidātu varētu laikus nomainīt, bet šobrīd tas tā nav. Vēl neskaidrāk, kāpēc atzinums par Broku bija jāgaida tik ilgi. Laimdotas Straujumas vadīto valdību parlaments apstiprināja šā gada janvārī, bet par tieslietu ministres “neuzticamību” mēs uzzinām tikai jūnijā.
Līdz šim pielaide tika uzskatīta vairāk par formalitāti, un savulaik pie tās bez problēmām tika pat par “oligarhiem” dēvētās personas. Tā gan ir atteikta atsevišķiem deputātiem, piemēram, “Saskaņas centra” pārstāvjiem Jānim Urbanovičam un Andrejam Elksniņam, taču deputāta darbā tas nav priekšnoteikums, jo ar konfidenciālajiem jautājumiem strādā vien dažas Saeimas komisijas. “Nav nekā ārkārtēja faktā, ka visiem deputātiem pielaides nav, tā tas ir arī ASV, Lielbritānijā un citās valstīs. Kad tiek apspriesti jautājumi, kas skar valsts noslēpumu, sēdes vadītājs viņiem palūdz atstāt zāli un viņi to paklausīgi dara,” man savulaik intervijā stāstīja bijušais Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Gundars Zaļkalns, kurš pats ir strādājis SAB un vērtējis amatpersonas. “Sākotnēji visi Saeimas deputāti uzskatīja, ka viņiem vajadzīgas šādas pielaides, bet, kad noskaidrojās, cik sīki viņi tiks vērtēti un pārbaudīti, izrādījās, ka daudzi nemaz šo pielaidi nevēlas,” viņš atceras.
Valdības darba kārtībā slepenie jautājumi ir ļoti bieži. Piemēram, B. Broka nevarēja būt klāt, kad Ministru kabinets slepenā sēdē sprieda par 16. martu. No otras puses, brīžiem šķiet, ka valdība cenšas noslepenot arī jautājumus, kuri nebūtu jāslēpj no sabiedrības (piemēram, pētījumu par Latvijas krievu noskaņojumu u. c.).
Bet kā īsti tiek nolemts, kuras personas ir uzticamas un kuras ne? Te vēl viena atsauce uz interviju ar G. Zaļkalnu: “Viens kritērijs, izlemjot par pielaides piešķiršanu, ir diezgan subjektīvs – par nelojalitāti nācijai. Piemēram, ja deputāts devies uz kādu apšaubāmu sanāksmi Krievijā, tas viņu var diskvalificēt. Ja ir tikai izteikumi presē, tas vēl var nebūt iemesls. Ir jābūt darbībai. Bet lielākais klupšanas akmens dažādām amatpersonām Latvijā parasti ir korupcija vai aizdomas par to.” Vai par šīm aizdomām nebūtu jāzina arī vēlētājiem?
