“Liels ieguvums priekš armijas” 0
Šogad aprit 100 gadi kopš Latvijas armijas izveidošanas un arī 160 gadi, kopš dzimis pirmais tās virspavēlnieks Dāvids Sīmansons.
Dāvids Sīmansons piedzima 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātos saimnieka ģimenē. Pēc Salacas pagastskolas un Limbažu apriņķa skolas beigšanas 1880. gada maijā puisis iestājās karadienestā 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rīgā, bet septembrī – Rīgas kājnieku junkurskolā, kuru pabeidza 1882. gadā, uzsākot virsnieka dienestu 115. kājnieku pulkā Rīgā.
1891. gadā ar otro mēģinājumu Sīmansons iestājās Krievijas Ģenerālštāba akadēmijā, divgadīgo kursu pabeidza 1894. gadā (gada pārtraukums pārejas eksāmena nenokārtošanas dēļ) un turpināja dienestu 115. pulkā.
Sākoties Krievijas un Japānas karam, 1904. gadā Sīmansons bija sasniedza apakšpulkveža pakāpi. Viņš piedalījās kaujās kā 18. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka bataljona komandieris; tika kontuzēts. 1905. gada aprīlī Sīmansonu iecēla par 40. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka bataljona komandieri, novembrī – par 10. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku Vladivostokā, galu galā – arī par Krievu salas Japāņu jūrā komandantu.
Karā Krievija zaudēja. Sīmansons turpināja dienestu savā pulkā Rīgā. 1910. gada martā viņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par pulka komandiera palīgu, bet 1912. gadā – par 66. Butirku kājnieku pulka komandieri Zamostjē (Polija).
Atvaļinājumus pulkvedis bieži pavadījis ārzemēs – apceļojis Vāciju, Franciju un citas zemes. Brīvajā laikā daudz lasījis, arī franču un vācu valodā, ziemā slidojis, vasarā devies izjādēs.
Runājis latviski
Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā Sīmansona pulks iesaistījās kaujās ar Austroungārijas, pēc tam Vācijas armiju (no 1915. gada pie Daugavpils), Sīmansonu kontuzēja, viņš izpelnījās apbalvojumā Jura zobenu (Krievijas armijā to pasniedza par varonību). 1915. gada maijā par kaujas nopelniem seko paaugstinājums par ģenerālmajoru un iecelšana par 17. divīzijas brigādes komandieri. Kāds latviešu tautības artilērijas virsnieks liecinājis, ka pirms uzbrukuma ziņneša pavadībā jāšus viņa baterijas novietnē ieradies Sīmansons.
Izdzirdis virsnieka uzvārdu, ģenerālis sācis runāt latviski, “neskatoties uz to, ka visi pārējie klātesošie bija krievi”. Tas noticis situācijā, kad dienesta laikā “sarunāties latviešu valodā bija tikpat neparasts kā Valdemāra uzliktais uzraksts ar vārdu “latvietis””. Turklāt ģenerālis sācis runāt par latviešu strēlniekiem un izteicis vēlēšanos “pāriet latvju strēlnieku rindās”.
1916. gada oktobrī Sīmansonu iecēla par Kalugas brigādes, 1917. gada janvārī – par 135. divīzijas un septembrī – par 4. sevišķās kājnieku divīzijas komandieri. Amatā viņš palika līdz lielinieku apvērsumam novembrī, kad tika atvaļināts. Pēc tam dzīvoja Vitebskā, tad Orlā. 1919. gada janvārī ģenerālis atgriezās lielinieku kontrolētajā Latvijā.
Daudzus gadus vēlāk viņš atcerējās, ka toreiz vienīgo reizi dzīvē bijis spiests “mainīt militāro tērpu pret saplīsušām drānām, lai nekristu slepkavotāju rokās”. Atgriežoties dzimtenē, viņam faktiski nav piederējis nekas kā vien “kaila dzīvība”. Dzīves apstākļi tā saucamajām neproletāriskajām šķirām Rīgā tolaik bija bargi – tās pārstāvji saņēma tikai 200, pēc tam 150 gramus maizes dienā.
1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma landesvēra un vācu Dzelzdivīzijas daļas. Nākamajā dienā Rīgā ienāca arī Jāņa Baloža brigāde. Un 6. jūnijā Sīmansons iestājās tajā. Notikumi attīstījās strauji. Pēc Cēsu kaujām un Strazdmuižas pamiera vācieši atstāja Rīgu; atgriezās Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība. Kad 30. jūnijā Liepājā notika sarunas par tā saukto koalīcijas valdību, kā kara ministru minēja Sīmansonu.
Rīgas prese, iepazīstinot ar ģenerāli, rakstīja: “Liels ieguvums priekš mūsu nacionālās armijas ir ģenerālis Sīmonsons, kuram tikai pēdējā laikā bij izdevība pārnākt savas tautas karaspēka dienestā (..) Latviešu pulkos nav dienējis un viņa darbība plašākai latviešu sabiedrībai maz pazīstama. Turpretim krievu armijā ģen. Sīmonsona vārds plaši pazīstams.”
“Dumpinieku komandieris”
1919. gada 10. jūlijā apvienojot Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādi un Baloža brigādi, izveidoja Latvijas armiju. Par pirmo virspavēlnieku iecēla Sīmansonu. Vienlaikus viņš no 15. jūlija līdz 5. septembrim bija apsardzības ministrs.
Toreizējais Armijas virspavēlnieka štāba nodaļas priekšnieks Aleksandrs Plensners rakstīja, ka Sīmansons lielā mērā izvēlēts amatam kā kompromisa figūra starp Balodi un Zemitānu.
Plensners atminas: “Sākumā domāju – uz līdzšinējo latviešu vecāko miera laika virsnieku pieredzes pamata –, ka būs grūti ar viņu latviski sarunāties. Gluži tā nebija. Nezinu, cik tas viņam bija viegli vai grūti, bet latviski teikto viņš, uzmanīgi klausoties, redzami saprata visu un arī latviski atbildēja vienkāršos teikumos, bez manāma krievu vārdu iejaukuma vismaz tanīs pāris īsos teikumos, ko man nācās ar viņu pārmīt.
Viņam jau bija apaļi 60 gadi, manā toreizējā uztverē pamatīgs vecums, bet daudz to nevarēja tomēr just. Man liekas, viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāma vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu. Man palika no viņa labs iespaids.
Protams, ka viņš bija ienācis pavisam citā gaisotnē un pavisam citādā karaspēkā, nekā darbojies līdz šim. No agrākā viedokļa viņš tagad bija kļuvis par dumpinieku komandieri. Likās, viņam nebija pretīgs šis uzdevums. Tikai tas viņam vēl bija jauns un neparasts. Vajadzēja tanī iedzīvoties. Un to viņš centās ar manāmu izprašanas gribu. Šķiet, viņā nebija izžuvušas vēl latviešu asinis.”
1919. gada vasarā Latvijas armija ar reorganizēto un britu pulkveža Harolda Aleksandera komandēto vācu landesvēru sastāvā iesaistījās cīņās pret sarkano armiju Latgalē. Šajā sarežģītajā laikā virspavēlnieks bija spiests iesaistīties arī politisku jautājumu risināšanā. Brieda Bermonta karaspēka krīze. 8. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai.
Pirmajās dienās tas izraisīja apjukumu un pat paniku Latvijas karaspēkā. 9. oktobrī tika izdota pavēle par atkāpšanos uz Juglas pozīcijām, taču 1. Studentu bataljona virsnieki izgrieza un pacēla tiltus. Apsardzības ministrijas kāpnēs bataljona virsnieki sastapuši Sīmansonu. Viņš grasījies sēsties automašīnā, lai Rīgu atstātu. Taču pēc tam ieradies Daugavmalā, kur bataljona rīcību atzinis par pareizu.
Sīmansons deva pavēli dažām no aizgājušajām karaspēka daļām atgriezties un ieņemt aizsardzības pozīcijas gar Daugavu. Ienaidnieks ieradās pie tiltiem 10. oktobra rīta, bet šķērsot upi vairs nevarēja.
Tajā un nākamajā dienā ģenerālim notika vairākas apspriedes ar Francijas un Lielbritānijas misiju vadītājiem. Ar acīmredzamu Ulmaņa akceptu Sīmansons sagatavoja aicinājumu Bermontam slēgt pamieru, lūdzot britus vēstījumu nosūtīt no kuģa radiotelegrāfa.
Briti to dažādu apsvērumu dēļ neizdarīja. Epizode liecina par ārkārtīgo izmisumu un apjukumu valdības un armijas vadībā. 1926. gadā Lāčplēša Kara ordeni Sīmansons saņēma tieši par rīcību 9.–10. oktobrī, kad “ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju.
Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem.” 14.–15. oktobrī latviešu daļas devās uzbrukumā pāri tiltiem, ciešot smagus zaudējumus. Vienlaikus ar sabiedroto eskadras artilērijas atbalstu ieņēma Daugavgrīvu un Bolderāju. Tādējādi ģenerālis bija spējis noregulēt situāciju.
Ar tīru sirdsapziņu
Tomēr neveiksmes Bermonta uzbrukuma sākumā veselībai izrādījās par smagu. 15. oktobrī Sīmansons iesniedza lūgumu atbrīvot no amata. Nākamajā dienā viņu ieskaitīja rezervē. Plensners pieļāva, ka Sīmansonu aicinājuši atkāpties. Pieņemot lēmumu pretoties un sodot Zemitānu par atkāpšanās pavēli no Rīgas, viņš bija rīkojies pretēji valdības iecerēm, kura vēlējās pasargāt pilsētu.
Zemitāns atkāpšanās pavēli bija izdevis pēc Ulmaņa rīkojuma. Netieši minēto apliecina fakts, ka ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, izbraucot uz Poliju, virspavēlnieka amatu Balodim piedāvāja jau 14. oktobrī, tāpat tas, ka 17. oktobrī, kad Balodis ieradās Rīgā, Sīmansons, acīmredzot aizvainots un aizbildinoties ar slimību, neieradās štābā, lai amatu nodotu.
Vēsturnieks Edgars Andersons uzskata, ka Sīmansonu ar Balodi nomainīja pēc Ulmaņa iniciatīvas. Zīmīgi, ka pēc Bermonta padzīšanas no Latvijas Ulmanis vēlreiz pateicās Sīmansonam “par armijas organizēšanas darbu, kuru ģenerālis sācis un kura tagad galā vesta”.
No 1920. gada decembra Sīmansons bija Apsardzības (Kara) ministrijas padomes loceklis, kopš 1924. gada padomes priekšsēdētāja vietas izpildītājs.
1921. gada beigās toreizējais Kara padomes priekšsēdētājs Kārlis Goppers atestācijā rakstīja: “Tīrā sirdsapziņa un principu skaidrība neatļauj viņam laipot līdzšinējos nenokārtotos apstākļos, kuri bieži viņu sarūgtina un uztrauc. Stipra pašuzupurēšanās karā ir atsaukusies uz viņa veselību, kura vairs neatļauj viņam attīstīt to enerģiju un izturību darbā, pie kuras viņš pieradis.”
1925. gada februārī Sīmansonu atvaļināja. 1930. gada vasarā prese ievēroja: “Saulainās dienās Esplanādes alejās vai Vērmaņa dārza apstādījumos sastopams vecs karavīrs ģenerāļa tērpā. Uz spieķīti atbalstīdamies, viņš liek solīti pie solīša, it kā vilkdams sev līdz garo dzīves un karavīra gadu nastu. Daudzi nemaz nenojauš, ka šis sirmgalvis ir visvecākais latviešu karavīrs un arī visvecākais mūsu ģenerāls.”
Dāvids Sīmansons nomira 1933. gada 13. janvārī Rīgas Kara slimnīcā, kur viņu ievietoja jau 1932. gada nogalē. Ģenerāli izvadīja no Rīgas Doma baznīcas un apbedīja ar militāru godu Brāļu kapos pie “Mātes Latvijas” tēla.
