Lielpilsētu mēra amats piesaista ar savu politisko nozīmību 0
Lai gan, runājot par pašvaldību vēlēšanām, nereti tiek pieminēts, ka tās ir vairāk saimnieciskas, mazāk politiskas, skaidrs, ka bez politikas klātbūtnes te neiztiek arī Vakareiropā. It īpaši, ja runa ir par lielajām pilsētām.
Skaļākās vēlēšanas
To, ka pašvaldību vēlēšanas spēj būt pat pārāk politizētas, nesen apliecināja Beļģija, kur pērnruden notikušā balsojuma atskaņas vēl īsti nav norimušas. Šīs vēlēšanas izpelnījās ievērību un radīja diezgan lielu troksni medijos pārsvarā divu iemeslu dēļ. Viens no tiem gan ar politiku ir saistīts visai pastarpināti. Proti, Beļģijas ziemeļdaļas – Flandrijas apgabala – ietekmīgākās partijas “Jaunā flāmu alianse” vadonis Barts de Vēvers (pēc izglītības vēsturnieks) iesaistījās cīņā par Antverpenes birģermeistara krēslu pēc dzelžainas notievēšanas kūres – agrāk omulīgi tuklais Barts bija kļuvis par sešdesmit kilogramiem vieglāks. Un ieguvis jaunus asus vaibstus, kas daudz labāk piestāv viņa partijas programmai, kuras vadmotīvs ir Flandrijas finansiāla neatkarība un – zemtekstā – arī valstiska neatkarība. Kas, protams, būtu Beļģijas Karalistes beigas. Šāda perspektīva, kas pa pusei ar ironiju, pa pusei nopietni nu jau ilgāku laiku tiek apspriesta, tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc Beļģijas politiskās norises piesaista eiropiešu interesi.
Pašvaldību vēlēšanas kā sava veida tests parādīja, ka liela daļa Flandrijas vēlētāju atbalsta “Jaunās flāmu alianses” nostādnes, un konkrēti Antverpenē partijas liste ieguva 38% balsu, kas tai ļāva apsteigt pilsētā parasti valdījušos sociālistus. Antverpene ir arī ļoti ietekmīga ekonomiskā svira – tā ir Eiropas otra lielākā osta un, ierēķinot visu aglomerāciju ar tās 1,2 miljoniem iedzīvotāju, valsts galvenais saimnieciskais centrs.
Taču “Jaunās flāmu alianses” galamērķis ir nevis Antverpenes pilsētas galvas amats, bet uzvara vēlēšanās 2014. gadā, kad noskaidrosies reģionālo un valsts parlamentu sastāvi. Liela panākuma gadījumā, kas nebūt nav garantēts, partija iegūtu iespēju bloķēt federālās valdības veidošanu un kārtējo reizi paziņot, ka “Beļģija nefunkcionē”.
Patiesībā valsts jau ir tik pieradusi pie politiskajām krīzēm, ka gluži labi iztika ar “pagaidu valdību” vairāk nekā piecsimt dienas. Tomēr katra krīze plaisu starp bagāto Flandriju un ekonomiski atpaliekošo Valoniju arvien padziļina, tāpēc varbūt jāpatur prātā arī Barta de Vēvera paredzējums: “Es domāju, ka Beļģija nodzisīs lēni kā svece. Jūs redzēsiet, neviens to lāgā nepamanīs.”
Sīkās komūnas un Parīze
2014. gadā arī Francijā notiks pašvaldību vēlēšanas, kurām politiķi gatavojas jau tagad. Tāpat kā pilsoņi, kas līdz pat visnomaļākajai komūnai ir īsti savu pašvaldību fani. Visi ierosinājumi samazināt komūnu skaitu izskan kā saucēja balss tuksnesī, un vēlēšanas aptver kopumā 36 683 administratīvi teritoriālās vienības, kas ir absolūts Eiropas rekords. Salīdzinājumam – Vācijā ir “tikai” 12 196 pašvaldības. Taču arī Francijas sīkajām municipalitātēm ir sava noteikta loma valsts politikā, kaut vai tāpēc, ka tieši vietējās varas pārstāvji ievēl valsts parlamenta augšpalātu. Francijas Senātā sēž būtībā pašvaldību deputātu izraudzīti politiķi jeb “deputātu deputāti”.
Protams, vispārēju uzmanību vienmēr piesaista cīņa par Parīzes mēriju, jo arī tiem pilsoņiem, kuri galvaspilsētā nedzīvo, ir svarīgi, kas to vada. Galvaspilsētas mēra amats pats par sevi nevar būt nepolitisks, un tas iemieso arī noteiktu nācijas vēstures daļu, tradīcijas un ideālus.
Piemēram, Parīzes mērijas vēsture aizsākās līdz ar Lielo franču revolūciju (1789. g.), kas uzliek pat zināmus ideoloģiskus pienākumus. Tāpēc grūti iedomāties Parīzes mēra krēslā kādu, kam ienāktu prātā ļodzīt valstiskuma pamatā esošās, kā franči saka, “republikāniskās vērtības” vai kas vērtētu Francijas vēsturi no citas valsts ideoloģijas pozīcijām.
Tās gan ir tik pašsaprotamas lietas, par kurām vēlētājs var atļauties īpaši neraizēties. Viņam daudz vairāk rūp, kā tiek izmantots aptuveni astoņus miljardus lielais Parīzes pilsētas budžets. Arī prese diezgan cītīgi skatās uz amatpersonu pirkstiem, lai tiem nepieliptu nauda no mērijas kases un lai šī nauda pārāk netiktu novirzīta personisko politisko ambīciju gultnē. Ilggadējais Parīzes mērs Žaks Širaks (1977 – 1995) savulaik pamanījās uz pilsētas pašvaldības rēķina algot darbiniekus savas partijas vajadzībām, kas viņam droši vien palīdzēja ceļa nolīdzināšanā uz prezidenta amatu. Bet nepalīdzēja atkratīties no atbildības gandrīz nepārtraukti laikrakstos pārcilātajā t. s. Parīzes mērijas fiktīvo amatu afērā, tāpēc viņam pēc valsts galvas neaizskaramības zaudēšanas galu galā nācās stāties tiesas priekšā un saņemt kaut simbolisku, tomēr notiesājošu spriedumu.
Parīzes mēra amats kā tramplīns uz Elizejas pili vai kā karjeras virsotne piesaista ar savu politisko nozīmību. Uz to parasti pretendē personas, kuras jau sasniegušas zināmu līmeni un kuru sapnis nav iegūt ar amatu saistītās materiālas dabas privilēģijas un mēnešalgu – tā pašreiz ir noteikta 8650 eiro apmērā (valsts prezidentam un premjeram – 14 910 eiro). Starp tiem, kas vairāk vai mazāk apņēmīgi briest 2014. gada vēlēšanām, pazīstamākā figūra ir bijušais premjerministrs Fransuā Fijons, kurš neslēpj nodomu kandidēt uz augstāko valsts amatu. Kā runā, līdzīgas ambīcijas kādreiz bijušas arī tagadējam Parīzes mēram Bertrānam Delanoē, bet tās nocirpa sīvā konkurence Sociālistiskajā partijā un šaubas par viņa spējām, ko vairoja Parīzes zaudējums Londonai sacensībā par tiesībām rīkot 2012. gada vasaras olimpiādi. Šī neveiksme ir aizēnojusi vairākus viņa karjeras veiksmes stāstus, sākot ar to, ka Delanoē 2001. gadā kļuva par Francijas vēsturē pirmo sociālistu un pirmo geju galvaspilsētas mērijas vadībā. Galvenokārt gan pateicoties labējo sašķeltībai un tam, ka buržuāzisko kvartālu iemītnieki kopš Miterāna prezidentūras ēras bija sapratuši, ka arī Delanoē “Parīzes sociālisms” var tiem būt tīri izdevīgs. Kopumā viņi nav īpaši kļūdījušies.
“Saprast Berlīni”
Gandrīz precīzi tajā laikā, kad Delanoē pārņēma Parīzi, vācu sociāldemokrāts Klauss Vovereits nonāca Berlīnes pilsētas galvas amatā. Daudzējādā ziņā viņi ir līdzinieki, taču Vovereitam faktiski pieder plašākas pilnvaras, jo apvienotās Vācijas galvaspilsēta reizē ir arī viena no Vācijas federālajām zemēm. Dubultais statuss daļēji izskaidro budžeta lielumu – aptuveni divdesmit miljardi eiro. Bet pilsētas parāds ir trīskārt lielāks, tāpēc berlīniešiem jāpacieš tā pati stingrā konsolidācijas politika, ko kanclere Angela Merkele uztiepj parādos iestigušajām eirozonas valstīm, un Berlīne apņēmusies panākt līdzsvarotu budžetu 2016. gadā… Tomēr, kā vēsta Vovereita spārnotā frāze, kas jau kļuvusi par pilsētas neoficiālu devīzi, “Berlīne ir trūcīga, bet seksīga”.
Un Berlīnes “seksīgums” pirmām kārtām izpaužas tajā, ka pēdējos gados kultūras un saviesīgā dzīve tur sit arvien augstāku vilni, kas piesaista tūristus, māksliniekus un arī bohēmā gremdētus dīvaiņus no pasaules malu malām. Par spīti spiedīgajiem finanšu apstākļiem pilsētas vadība kultūras pasākumiem atvēl pusmiljardu eiro gadā, kam jāpieskaita gandrīz tikpat liels federālās valdības atbalsts. Vara apzinās, ka šī pilsētas jauniegūtā pievilcība kalpo attīstībai. Taču tāda pieeja izskaidrojama arī ar dziļāku valstisku filozofiju, kuru Vovereits pērn rudenī ietērpa īsā priekšvēlēšanu sauklī “Saprast Berlīni”. Proti, saprast to, ka pēc aukstā kara gadiem un atkalapvienošanās slodzes ir nepieciešams radīt brīvāku, atraisītāku gaisotni un kultūra tās visdažādākajās izpausmēs ir labākais līdzeklis, kā to panākt.
Šādā filozofijā Vācijas sociāldemokrātiskās partijas vicepriekšsēdētājs Klauss Vovereits labi iederas, un Berlīnē viņš laika gaitā bijis koalīcijā gandrīz ar visām politiskā spektra partijām – te ar zaļajiem, te ar iesīkstējušajiem marksistiem no kreiso kustības “Die Linke” un tagad ar kristīgajiem demokrātiem. To nosaka Vācijas politiskās sistēmas īpatnības. Bet tas nenozīmē, ka Berlīne jelkad būtu īstenojusi ar federālās varas nostādnēm nesaderīgu politiku, tajā skaitā ekonomisko politiku.
Šo pieredzi ir vērts izsvērt un salīdzināt ar Latvijā vērojamām galējībām, kad vieni uztver pašvaldību vēlēšanas kā iespēju bīdīt citas valsts ģeopolitiku, bet citi tās pielīdzina, tā teikt, tīri saimnieciskam un no lielās politikas nošķiramam pasākumam – kaut kam līdzīgam komunālā vai sociālā dienesta priekšniecības iecelšanai, jo “asfalts nav ne kreiss, ne labējs”. Svarīgāks tomēr ir pamats, uz kura tas tiek uzklāts. Un, ja runājam par valsts izraudzītajiem ceļiem, tad pamatā vienmēr ir un būs politika.
