Lielos noguldījumus negarantēs 0
Lai arī Eiropas Komisija (EK) ir atstājusi dalībvalstu ziņā, cik lielu noteikt garantēto noguldījumu izmaksu lielumu, ja to dalībvalstu bankām rodas problēmas, Latvijas valsts negatavojas vairāk pasargāt turīgākās juridiskās un privātpersonas, kas savu naudu uztic Latvijas bankām.
Patlaban garantēto noguldījumu izmaksu augstākā robeža Latvijā ir 100 tūkstoši eiro jeb 70 tūkstoši latu. Tas nozīmē, ja kādai no Latvijā oficiāli reģistrētām kredītiestādēm sāksies problēmas un tiks iedarbināts Noguldījumu garantiju fonds (NGF), jebkuram noguldītājam valsts garantē bankā noguldītās naudas izmaksu līdz šai summai. Taču tiem, kuriem problēmbankā atradīsies par šo summu lielāki uzkrājumi, visdrīzāk nāksies rēķināties ar zaudējumiem.
Piemēram, Latvijas Krājbankas gadījums parāda, ka Latvijā plaši pazīstamajam komponistam Raimondam Paulam tagad ir izdevies atgūt tikai aptuveni 10% no bankā noguldītā. Viņa iespēja atgūt savus pārējos uzkrājumus, ja tiesa marta beigās nolems pasludināt banku par bankrotējušu, ir visai ierobežotas. Pirmais, kas pretendē uz līdzekļiem no bankas mantas izpārdošanas un naudas atgūšanas, ir pats NGF, un tikai tad, ja kaut kas paliks pāri, tiks apmierināti citi rindā stāvētāji.
R. Paulam un citām turīgām privātpersonām kopumā Krājbankā ir iestrēguši vēl 25 miljoni latu, bet krietni lielāku summu – ap 166 miljoniem latu – veido juridisko, tostarp arī pašvaldību līdzekļi. Patlaban vairāki bijušie bankas noguldītāji jau ir iesnieguši prasību Satversmes tiesā, protestējot pret to, ka neviens viņiem kā lieliem kreditoriem nav pat pajautājis, vai viņi piekrīt bankas bankrotam. Visdrīzāk šai prasībai tiesā sekos citas, piemēram, par šādu rīcību publiski ir paziņojusi arī Rīgas dome, kam Krājbankā iestrēga ap 13 miljoniem latu.
Tiesa, Latvijas valdība nākotnē var vismaz daļēji risināt problēmu ar lielajiem noguldītājiem, palielinot garantēto izmaksu apmēru, jo no 2011. gada ar Eiropas Savienības direktīvu noteiktais – 100 tūkstoši eiro – ir tikai minimālais līmenis.
“Ja dalībvalsts vēlas, tā var noteikt augstāku robežu depozītu garantijas shēmu maksājumiem. Šādos gadījumos komisija parasti to neuzskata par valsts atbalstu, kam nepieciešams saņemt EK atļauju,” norāda EK pārstāvniecības preses un informācijas nodaļas vadītāja Sanita Jemberga.
Negatavojas palielināt
Latvijas amatpersonas un eksperti gan šādu palielinājumu šobrīd nepieļauj, uzskatot, ka, pirmkārt, Latvijas valsts ir pārāk nabadzīga, lai spētu jaunu problēmu gadījumā garantēt lielākas izmaksas noguldītājiem. Otrkārt, tiek arī minēts, ka jau šis garantēto izmaksu līmenis Latvijai esot par augstu, jo noguldījumi, kas esot lielāki par 100 tūkstošiem eiro, esot ļoti niecīgai iedzīvotāju daļai. Jāpiebilst, ka līdz 2011. gadam Latvija garantēja katram noguldītājam vien 20 tūkstošus latu.
“Garantēto izmaksu mērķis ir novērst paniku finanšu sektorā, ja kādai no bankām rodas problēmas. Turklāt Latvijas gadījumā šis 100 tūkstošu eiro slieksnis ir pārāk augsts un, ja vien tas būtu iespējams, tas būtu jāsamazina,” norāda ekonomists, Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (ZRP). Lai arī iemaksas NGF veic bankas, deputāts uzskata, ka tas ir sava veida nodoklis banku klientiem, turklāt nabadzīgākajiem tas ir lielāks nekā bagātajiem. “Es varētu atbalstīt solidaritāti, palīdzot grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Bet ir jābūt ļoti interesantiem argumentiem, lai pierunātu trūcīgus cilvēkus palīdzēt grūtībās nonākušajiem krietni turīgākajiem,” norāda V. Dombrovskis.
Arī finansists Ģirts Rungainis uzskata, ka izmaiņas šajā regulējumā nebūtu nepieciešamas.
“Runa ir par to, cik bagāta ir mūsu valsts. Vai tā var garantēt visu visiem?” norāda Ģ. Rungainis. Jau šobrīd, lai NGF spētu izmaksāt garantētās summas Krājbankas noguldītājiem, tam bija jāaizņemas līdz 200 miljoniem latu no Valsts kases jeb praktiski no valsts budžeta.
“Pēdējo 20 gadu laikā Latvijā ir bijušas trīs nopietnas banku krīzes, kuru laikā “pa skuju taku” ir aizgājusi kāda no lielākajām bankām. Laikam es būtu pārlieku liels optimists, ja teiktu, ka šādas krīzes nākotnē vairs nekad neatkārtosies,” sacīja Ģ. Rungainis.
Finansists arī norāda, ka cilvēkiem, kuri ir spējuši nopelnīt zināmu naudas daudzumu, ir svarīgi arī zināt, kā ar šo naudu apieties, kur to ieguldīt. “Es nepriecājos par to, ka sabiedrībā cienījami cilvēki ir zaudējuši savus līdzekļus, jo tas nozīmē, ka šī nauda nenonāks mūsu ekonomikā un tas ir zaudējums arī tai. Taču 99% no visiem Krājbankas noguldītājiem savu naudu ir saņēmuši, un tas ir labs rādītājs. Šobrīd mēs vienkārši nevaram atļauties paaugstināt garantēto limitu,” uzsver Ģ. Rungainis.
Tiesa, nākotnē, iespējams, turīgo klientu drošība tomēr varētu pieaugt. Finanšu ministrija (FM) norāda, ka patlaban ES top jauna direktīva par noguldījumu garantiju shēmām, kur tiekot iestrādāta arī norma, ka bankas var piedāvāt saviem lielajiem vai ilggadējiem klientiem papildu – privātu, nevis valsts minimāli garantētu – apdrošināšanu kā maksas pakalpojumu vai bonusu, un tā tādā gadījumā tiekot attiecināta uz noguldījuma daļu, kas pārsniedz 100 tūkstošus eiro. Patlaban gan direktīva ir vēl tapšanas stadijā. Līdz tam FM banku klientiem iesaka visu naudu neturēt vienā bankā, jo tas neesot atbildīgs savu līdzekļu pārvaldīšanas veids.
Neviennozīmīga pieredze
Tiesa, garantiju apmēra palielināšana nebūt nav vērtējama tikai kā viennozīmīgi negatīva lieta. Piemēram, savulaik sākoties finanšu krīzei 2008. gadā, Īrija nolēma piešķirt 100% garantijas noguldījumiem uz diviem gadiem sešās lielākajās bankās, lai tādējādi pasargātu sevi no bīstamas krīzes ietekmes tieši uz finanšu sektoru un to stabilizētu. Šis lēmums mudināja ļoti daudzu citu valstu noguldītājus veikt noguldījumus tieši šajā valstī. Tādējādi valsts krīzes sākumā ieguva papildu finanšu resursus.
EK par šādu Īrijas rīcību sāka pārbaudi, baiļojoties, vai tik nav pārkāpti vienlīdzīgas konkurences nosacījumi. Pēc padziļinātas izmeklēšanas atzina, ka tas bija valsts atbalsts, taču sniegts saskaņā ar ES vienotā tirgus noteikumiem.
Diemžēl pati Īrija vēlāk kļuva par šā no pirmā acu skata veiksmīgā lēmuma ķīlnieci. Garantiju došana bankām nespēja tās pasargāt no finanšu problēmām un jau pēc pieciem mēnešiem – 2009. gada februārī – tai vajadzēja savā banku sistēmā injicēt astoņus miljardus eiro. Eksperti pieļauj, ka 100% garantiju došana banku klientiem, kas, problēmām saasinoties, bija jāizmaksā, arī pielika savu roku Īrijas ekonomikas krīzes padziļināšanā.
Patlaban gan Latvijas bankas par naudas resursu piesaisti īpaši necīnās. Pērn kopējais banku kredītportfelis ir sarucis pat par 8,1%.
