Daudzas slavenības pēdas uztvēra kā fetišu 2
Tāds, piemēram, ir pazīstamais bezjēdzīgā kino režisors Kventins Tarantīno. Uzmanīgāks vērotājs gan jau pats būs pamanījis, ka viņa filmās ārkārtīgi bieži demonstrēta sieviešu kāju un tieši pēdu seksualitāte. Taču viņš šajā ziņā nav vientuļš. Ir daudz slavenu rakstnieku, kuri sieviešu pēdas uztvēra kā seksuālu fetišu – Skots Ficdžeralds, Tomass Hārdijs, Viktors Igo, Johans Gēte, Aleksandrs Puškins, Fjodors Dostojevskis.
Piemēram, Gēte vēl pirms “Fausta” uzrakstīšanas atrada sievieti, vārdā Kristina fon Vulpis, kam bija daudz kopīga ar viņa seksuālajām interesēm. Saglabājušās liecības, ka viņa turējusi pirkstos viņa dzimumlocekli un krāsojusi to ar nagu laku, kā rezultātā diženais rakstnieks kritis ļoti spēcīgā seksuālajā uzbudinājumā.
Viktors Igo sieviešu pēdu apdziedāšanai veltījis veselu ainu romānā “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Kuprainais Kvazimodo par Esmeraldas kājām saka: “Es redzēju tavu kājiņu, es atdotu karaļvalsti, lai uz tās uzliktu skūpstu un tad mirtu. Es redzēju, kā šo kājiņu, kas, pat uzkāpusi uz manas galvas un sašķaidījusi to, deva man neizskaidrojamu labsajūtu, iespieda šaušalīgās “spāņu zābaka” spīlēs, kas dzīvas būtnes miesu pārvērš asiņainā putrā.”
Sieviešu kāju apdziedāšanu var atrast Puškina poēmā “Jevgenijs Oņegins”, Dostojevska romānā “Noziegums un sods”, savukārt amerikāņu kino šādas ainas vispār ir teju vai neiztrūkstoša norma.
