Lielie kapi kā karsts kartupelis. Rīgas domes tālākie plāni teritorijā vēl lielāki 14
Rīgas domes iecere izbūvēt tramvaja līniju uz Skanstes rajonu pa Senču ielu, skarot Lielo kapu teritoriju, savā būtībā nav nemaz jauna ideja. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes doktorante KRISTĪNE OBODOVA, strādājot pie diplomdarba, noskaidrojusi, ka tāda pastāvējusi arī 60. gadu vidū, tas ir, laikā, kad vandalisms Lielajos kapos bija pilnā plaukumā un radās priekšlikumi par memoriālā parka izveidi, saglabājot mākslinieciski vērtīgākos pieminekļus. Obodova ir aktīvistu grupas “Lielo kapu draugi” dalībniece, kaut atzīst, ka pilnīgi visām šīs grupas idejām nepiekrīt. Viņa uzsver, ka nepēta Lielo kapu māksliniecisko vērtību, bet gan šīs teritorijas lomu un nozīmi pilsētai. Diplomdarba vadmotīvs – kādā veidā Lielie kapi un to infrastruktūra būtu sakārtojama un atkal iekļaujama Rīgas pilsētas dzīvē: “Mani uztrauc, kāpēc Rīga tik ilgi nezina, ko darīt ar šo teritoriju, kas ir viena no lielākajām zaļajām teritorijām pilsētā!
Rīgas domes gatavība paplašināt transporta artēriju cauri Lielajiem kapiem laikam liecina par pietātes trūkumu pret šo vietu…
K. Obodova: Visvairāk šobrīd mani uztrauc pēctecība, kas neveidojas. Ka sabiedrība nejūt saiti ar šo vietu. Un tam nav saistības ar to, vai tramvajs kapiem brauc garām vai cauri. Kopš šī gada aprīļa aptaujāju cilvēkus, kurus sastapu, pastaigājoties Lielajos kapos. Daļai nebija ne jausmas, ka šajos kapos guļ Andrejs Pumpurs, Krišjānis Barons un vēl citi. Bet tas bija līdz brīdim, kad medijos sāka izplatīties ziņas par “kapu tramvaju”. Tad, protams, atbildes mainījās.
Manis intervētie cilvēki lieto šo teritoriju ikdienā – cauri ejot, satiekoties, pastaigājoties ar bērniem. Viņi to izmanto kā parku. Bet tad vēl ir 40 – 50 gadus vecu cilvēku grupa, kas dzīvo līdzās Lielajiem kapiem. Un viņi atceras savu vecāku vai paziņu stāstīto par laiku, kad cauri kapu teritorijai izbūvēja Senču ielu.
Teritorijas tēls no teritorijas lietotāja puses daudziem nesaistās ar kapiem. Tie krusti, pieminekļi, mazās kapličas… Daudzi tos nemaz nesaista ar kapiem. Es jautāju: “Bet jūs esat padomājuši, kādēļ tas krusts tur ir?” “Nu es nezinu, es te katru dienu eju cauri.” Pumpura un Barona kaps? “Bet vai tas ir tālu no šejienes? Parādīsiet?” Interesanti. Šiem cilvēkiem tas ir tikai ceļš no tramvaja pieturas Miera ielā uz Brīvības ielu vai kā citādi.
Kapi nav nekā iežogoti, un par Lielajiem kapiem tos sauc tikai uz kartes. Apbedījumi tur nenotiek jau kopš 50. gadu beigām. Tur nenotiek nekādi rituāli, kas latviešiem asociējas ar kapiem. Tā vienkārši ir teritorija, kur pavasaros “ļoti skaisti zied zilas puķītes”, kā man teica kāda sieviete, kas tur regulāri pastaigājas ar savu meitiņu. Ļoti reti kurš runā par turieni kā kapiem. Arī augstskolā, kad citiem studentiem minu par Valdemāru, Pumpuru, Brīvzemnieku, viņi nezina, ka tie tur apbedīti. Nāk klāt un jautā: “Tiešām?”
Turpat līdzās ir arī pareizticīgo Pokrova kapi…
Pokrova kapos ir cita sajūta. Tur apglabāšanu atsāka, lai draudze atjaunotu finanšu plūsmu un iegūtu līdzekļus kaut minimālai kapu sakopšanai. Tur patiešām ir kā kapos. Tas ir fiziski redzams un sajūtams. Bet, kad pāriet pāri Senču ielai un ieiet Lielajos kapos, tiešām rodas jautājums, kas šī par teritoriju. Pokrova kapu pareizticīgo kopiena arī ļoti rūpīgi izpētījusi teritorijas vēsturi. Viņiem ir uzziņas literatūra, faktu pārskati – ļoti spēcīga vēsturiskā bāze. Turpretim mēs Lielos kapus, kam vajadzētu būt svarīgiem mūsu nācijai, jo tur guļ daudz mūsu dižgaru, esam pametuši novārtā. Ja kāds grib uzzināt, kur tieši apglabāts viņa radinieks, šim cilvēkam pat nav kur to oficiāli pajautāt. Viņam jāmeklē privāti kontakti pie zinošiem cilvēkiem. Absurds! Kad sāku meklēt informāciju par Lielajiem kapiem, nesapratu, pie kā īsti ķerties. Man bija tikai dažu cilvēku uzvārdi, kas ar šo tematu bija nodarbojušies. Atsevišķu grāmatu nav. Periodikā ir tikai īsi aprakstiņi, kādas domas, sarunas par un ap.
