No ienaidnieka par draugu – kā no fermera kļūt par dabas aizstāvi. “AfriCat” dibinātāju Hansenu stāsts. 0
Okonjimas šodienas saimnieku vecāki Vals un Roze Hanseni savulaik sausuma dēļ bija spiesti fermu pārdot, bet 1970. gadā nopirka zemi starp Vaterberga plato un Omboroko kalniem, lai tur audzētu liellopus. Diemžēl dzima maz teļu un kādus 20 – 30 ik gadus apēda leopardi. Plēsoņas ķēra lamatās un vai nu nošāva, vai arī pārdeva licencēm trofeju medniekiem, lai varētu kompensēt fermai nodarītos zaudējumus. Tomēr no 1970. līdz 1990. gadam katru gadu tika nošauti trīs leopardi, tāpēc nokosto teļu zaudējumus šajā laikā nebija iespējams atgūt.
Vals Hansens ar dēlu Veinu nolēma izpētīt leopardu dzīves veidu. Izsekoja leopardu takas, novēroja tos ar naktsredzamības ierīcēm un fotografēja. Šim nolūkam uzbūvēja sarežģītu sistēmu – kad leopards satver ēsmu, gribot negribot rada savu selfiju. Šādā veidā viņi noskaidroja, ka fermā dzīvo astoņi līdz divpadsmit leopardi. Līdz ar jaunajām zināšanām par nakts medniekiem fermeru ģimenei radās arī jauna attieksme un no naidniekiem viņi kļuva par draugiem.
Par tūrismu Hanseni iedomājās nejauši. Paziņas rīkoja tūristu safari un šajā apvidū meklēja nakstsmājas un “putnu paradīzi”. Hanseni varēja piedāvāt abus. Paši pārcēlās uz kempingauto un savu māju piedāvāja tūristiem. Roze viņiem gatavoja ēst un, būdama aizrautīga putnu pazinēja, vadīja ornitoloģiskos ceļojumus pa Okonjimu. Katru reizi safari dalībnieku apmešanās vieta tika uzlabota, palielināta un celta no jauna. Arvien vairāk ferma pārtapa par viesu namu, un beidzot to pārņēma Hansenu jaunā paaudze – Donna, Rozālija un Veins.
Kad 1989. gadā tēvs Hansens pārnesa mājās noķertu gepardēnu, sākās jauna nodaļa Okonjimas vēsturē. Jaunā gepardiene Činga fermā uzauga brīvībā. Viņas liktenis rosināja apkārtējos fermerus notvertos vai ievainotos zvērus turpmāk vest pie Hanseniem. Okonjimā medības beidzās. 1993. gadā tika pārdots pēdējais liellopu ganāmpulks un nodibināts fonds “AfriCat”.
