Kopā ar 200 darbinieku bērniem skolā mācās arī bērni no tuvējām saimniecībām. Šo godkārīgo projektu, tāpat kā visus fonda “AfriCat” darbus finansē galvenokārt “Okonjima Lodge”. Tā viesiem patīk gan komforts, gan ekskluzīvā vieta savannas vidū ar lieliskiem skatiem, kā arī iespēja pāris dienas “dzīvajā” izsekot aizraujošajam lielo kaķu glābšanas darbam. 0
Seši no rīta. Kā ik nakti dzestra migla ir apsmidzinājusi savannu. Sīkas, kārdinoši svaigas pilītes uz augiem sauc laukā tos, kas agri piecēlušies. Stepju zebras, kudu un citas antilopes veldzējas svaigajā zālē. Kāds gnu sāk rīta tualeti. Korpulentais bullis sapņaini nokrīt ceļos, vispirms gar slapjo zāli noberzē kaklu, līdz beidzot noveļas zemē, pagriežas uz muguras un, mundri ar visām četrām spārdoties, priecīgi peldas.
Vēl visa zeme un dzīvā radība ir pelēkā mijkrēslī tīti. Kad nonākam pie iežogojuma, visam parādās krāsa, jo sāk spīdēt saule. Turot rokā asiņainu ēzeļa cisku, Luiss Heins atdara augstā žoga vārtus un ātri palec sāņus. Tikai pāris sekundes, un no zāles kušķa parādās acu pāris, tad galva un, lūk, arī viss ķermenis. Ja kāds vēl nezināja, kas ir “kaķa solis”, tas tagad to zina. Gluži kā modelis uz mēles gepards izdejo cauri vārtiem, vienu baltu ķepu liekot priekšā pārējām – eleganti un skaisti. Tomēr gepards nav tik lepns, lai slēptu – tagad viņam tikai viens prātā – rīt!
Tas ir Boness – vienotās trijotnes šefs, arī pārējie – mātīte Koko un viņas brālis Spuds – nav ilgi jāgaida. Visiem trim ir deviņi gadi. Kopš pieradināšanas 2010. gadā viņi ir nešķirami, arī kad Boness šad un tad dodas gādāt pēcnācējus. Kad Boness no sarga Heinsa rokām ir “nomedījis” ēzeļa cisku un iekožas tajā, arī Koko pieprasa savu tiesu, tomēr Spūds ir ātrāks… Pēc nelielā trača visi draudzīgi apguļas cits citam blakus un brokasto.
Trijotne aizžogojumā ir pārlaidusi tikai nakti, lai viņus varētu sapotēt un no jauna nomarķēt, bet četri citi gepardi pēc brīvības alkst daudz ilgāk. Trīs no viņiem savvaļu izbaudīs pirmo reizi. Ar džipu piebraucam pie citiem vārtiem. Uz smilšu kaudzes sēž Dizī un viņas trīs mazuļi. Viņi ir astoņus mēnešus veci, kā savulaik viņu māte, kad kā bārene nonāca Okonjimā. Nu jau astoņus gadus vecā gepardiene bija pirmā, kas rezervātā laida pasaulē mazuļus. Šie trīs ir viņas otrais metiens.
Heins atkal atver vārtus un vilina ar barību. Dizī nav ilgi jālūdz, jo situācija viņai ir skaidra. Vienā lēcienā viņa metas uz gaļu. Kautrīgi un neveikli viņai seko bērni. Tomēr, jo tuvāk upurim, jo pašapzinīgāki viņi kļūst. Nekas ļauns taču nevar notikt, ja mamma ir blakus! Mazliet parūkdama, gepardiene visu atstāj savu atvašu ziņā. Vēl mazliet neveikli, tomēr ciešas apņēmības pilni, lielie kaķīši nododas maltītei, kas viņiem, var dzirdēt, garšo. Kamēr vēderiņi nebūs pilni, lielā plašā pasaule var pagaidīt.
