“Kā staigājot pa naža asmeni.” Saruna ar “Lielā dzintara” valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pārsteidzoša arhitektūra un izcila akustika, mājvieta vecākajam simfoniskajam orķestrim Baltijā, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolai un Eksperimentālajā skatuvē Mazā zāle Liepājas teātrim – koncertzāle “Lielais dzintars” svin piecu gadu jubileju.
Koncertos nedēļas nogalē, 30. un 31. oktobrī, ar simfonisku vērienu paredzēts celt gaismā Liepājas klasiskās mūzikas vēstures epizodes, spilgtākās personības un pasaules zvaigznes. Svētku priekšvakarā saruna ar “Lielā dzintara” valdes priekšsēdētāju TIMURU TOMSONU.
– Pirms trim gadiem, stājoties “Lielā dzintara” direktora amatā, teicāt, ka koncertzālei ir visas iespējas kļūt par vienu no redzamākajām Baltijas reģionā. Cik, jūsuprāt, tuvu esat mērķim?
T. Tomsons: – Diezgan tuvu, atšķirībā no citām koncertzālēm mūsu lielais pluss, ka koncertzāle ir arī Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) mājvieta, kas bija viens no zāles būves iemesliem un nosaka mūsu simfonisko repertuāru.
Taču izvēlētais ceļš ir vislielākā dažādība mākslinieciskajā programmā, kas dzīvi padara krāšņu un bagātu. Atskatoties uz aizvadīto gadu virsotnēm, gods, ka Liepāja varējusi uzņemt gan latviešu starptautiskās zvaigznes, gan pasaulē atzītus ārzemju māksliniekus.
Nupat oktobrī pie mums uzstājās viens no izcilākajiem kvartetiem pasaulē “Artemis Qartett”, koncertā skanēja pasaules pirmatskaņojums Pētera Vaska Sestajam stīgu kvartetam, divus gadus strādājām, lai Elīna Garanča varētu uzstāties pie mums tieši ar kamermūzikas programmu, ko Latvijā pasaules operdīva nebija darījusi divdesmit gadus.
Izcili, ka pie mums muzicēja Andris Nelsons ar Leipcigas “Gewandhaus” orķestri, Japānas superzvaigzne, spilgtā džeza pianiste Hiromi izraisīja tādu ažiotāžu, ka bija izpārdotas ne tikai visas vietas, bet cilvēki pēc biļetēm stāvēja garā rindā…
Pateicoties stabilam pašvaldības finansiālam atbal-stam, reizi gadā varam absolūti mainīt koncertzāles tēlu mūsu izauklētajā festivālā “Liepājas Mākslas forums”.
Tā publiku pamatā veido Liepāja ar reģionu un Rīga, taču brauc arī no Klaipēdas un Palangas. Nupat LSO koncerts ar pianistu Andreju Osokinu notika, kā tagad sakām, “kovid pilnā zālē” (no tūkstoš vietām, ievērojot distancēšanās noteikumus, drīkst aizņemt četrsimt. – V. K.).
Vēlāk puse publikas devās uz “Promenādes” viesnīcu, mēs ar ģimeni uz restorānu, kura īpašnieks lūdza šādus koncertus rīkot vēl, jo pirms un pēc tam aizņemti visi galdiņi.
– Un ja Liepāja 2027. gadā vēl kļūtu par Eiropas Savienības kultūras galvaspilsētu …
– Tas mums piesaistītu arī tūristu publiku, turklāt ES kultūras galvaspilsētas statuss nozīmē attīstības iespēju, piemēram, Karostai, Liepājas koka arhitektūrai, tiem, kas nav tik stabili kā koncertzāle un Liepājas teātris.
– Vai pārējās reģionālās koncertzāles uzlūkojat kā konkurentus?
– Kā sadarbības partnerus – esam ciešās attiecībās gan ar Cēsīm, gan “Goru”, kovids satuvinājis ar Ventspils “Latviju”, jo četratā cīnījāmies par valsts līdzfinansējumu pašvaldību kapitālsabiedrībām. Joprojām nesaprotu finanšu ministra attieksmi pret kultūru, kāpēc ES finansējums kultūras atbalstam netika līdz pašvaldībām.
Tagad tikai caur reģionālo koncertzāļu atbalsta programmu Valsts kultūrkapitāla fondā dabūjām papildu finansējumu kovida radīto problēmu mazināšanai.
Tāpēc šobrīd situācija nav tik traģiska kā martā, kaut arī jūtamies, kā staigājot pa naža asmeni. Cilvēkus zālē drīkstam izvietot pēc šaha galdiņa principa.
Uz Elīnas Garančas un Andreja Osokina koncertiem publiku sēdinājām arī kora balkonos, no kuriem klausītāji redz diriģenta seju. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam, varējām necelt biļešu cenas (tās ir no septiņiem līdz 30 eiro), taču sarucis lētāko biļešu īpatsvars.
– LSO ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Imants Resnis man pasen atklāja: “Lielais dzintars” taču ir šķībs! Brīnums, ka neviens neesot pamanījis…
– Krastā izskalotiem dzintariem arī nav perfekta forma. Smejamies, ka pie vainas Liepājas vējš.
– Koncertzāles idejas autors bija domājis krietni pragmatiskāk – vizuālo iespaidu rada tas, ka ēka nav pabeigta atbilstoši projektam.
– Kad Folkers Gīnke 2003. gadā veidoja skices, Liepājā nebija neviena komercveikalu tīkla, un austriešu arhitekts iecerēja milzīgu ieeju koncertzālē kā lielu tiltu ar komerctelpām zem tā.
Laiki mainījušies, vietai zem “pandusa” lūkojams cits izmantojums. Vai tā būtu bibliotēka, kam trūkst telpu, vai Laikmetīgās māk-slas izstāžu zāle. Pilsēta var skatīties šajā virzienā, bet tas atkarīgs no politiskās vides. Man kā koncertzāles direktoram šobrīd nav prioritāte dabūt nepieciešamos 12 miljonus eiro ēkas trešajai kārtai.
Vairāk sapņoju mazliet pārbūvēt mūsu brīnišķīgo skatuvi, jo tās līmeņu maiņa notiek manuāli – piecas tonnas smago dažādos līmeņos sēdošā orķestra podestūru tehniskie darbinieki pārliek rokām, apsienot sev ap vidukli jostas, lai, ceļot ārkārtīgi smagās plāksnes, nesarautu muguru. Moderni viss notiek, piespiežot divas pogas.
Tādas sistēmas izveide maksā pusotru miljonu eiro. Ja jāizvēlas, skatuve vai publikas ieeja koncertzālē, mūsu galvenais instruments tomēr ir skatuve. Tā ir viena no ilgtermiņa prioritātēm. Savukārt viena no tuvākajām iecerēm ir kļūt par pirmo digitālo koncertzāli Latvijā. Jau pērn iegādāta izcilākā ierakstu tehnika – koncertzāle vienlaikus ir arī liela ierakstu studija.
Ierakstām ne tikai Liepājas simfonisko orķestri, bet arī citus brīnišķīgus latviešu māksliniekus. Nupat iznāca pirmais pianista Daumanta Liepiņa disks, pie mums ierakstījušies Inga Kalna ar Diānu Ketleri, ansamblis “Schola Cantorum Riga” un citi.
Pats esmu strādājis arī Zviedrijā, kur diezgan labi darbojas digitālās koncertzāles, redzējis Berlīnes filharmoniķu mājvietu, Berlīnes filharmonijas digitālo koncertzāli. Jau šobrīd mums notiek iepirkuma konkurss videotehnikas iegādei..
– Turpinot par jūsu paša pieredzi, paralēli citām studijām esat Havrā pievērsies franču literatūrai. Kāda būtu vēlamākā izglītība lielas koncertzāles direktoram?
– Ideāli – jurists, bet, pirmkārt, mūziku mīlošs cilvēks. Man vairāk ir kultūras un kultūras menedžmenta izglītība, arī šobrīd esmu paņēmis trīs mēnešu kursu finansēs RISEBĀ. Finanšu grāmatvedība ir tas, ar ko nodarbojos sestdienās un svētdienās.
Nāku no Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas. Apguvu klavieres pie brīnišķīgās pasniedzējas Dagnijas Gailītes, kura strādājusi kopā ar Raimondu Paulu, bijusi docente Mūzikas akadēmijā un joprojām savos astoņdesmit piecos gados spēlē klavieres.
Saksofonu mācījos pie lieliska pasniedzēja Hermaņa Eglīša, Studentu pūtēju orķestra līdzdibinātāja, diemžēl – jau aizsaulē. Tie ir grandi manā dzīvē.
Man nav profesionālas mūzikas augstskolā iegūtas izglītības, taču zinu, ko vajag māksliniekam, lai viņš justos ērti un komfortabli uz profesionālās skatuves. Un, protams, gaumes standartus mūzikā man iedevis Normunds Šnē (Timurs Tomsons ilgu laiku strādājis par minētā diriģenta vadītā orķestra “Sinfonietta Rīga” izpilddirektoru. – V. K.).
– Skarot gaumi, ir mūziķi, kuri saka, vislabākā akustika esot “Gorā”.
– “Lielā dzintara” akustiku ir veidojusi izcilā Karlheinca Millera kompānija, kas apkalpojusi arī Leipcigas “Gewand-haus” koncertzāli. Mūsu zāle ar tās kubatūru veidota simfoniskajam orķestrim.
Piezīmes par skaņu dažkārt saņemam no populārās mūzikas apskaņotājiem. Iespējams, “Gors” ir daudzfunkcionālāks, taču arī tur labi skan orķestris. Runa tiešām par ārkārtīgi nelielām, ar profesionālu gaumi saistītām niansēm vokāli simfoniskā žanra mūzikas skanējumā.
– Un nu – par jubilejas koncertu iecerēm 30. un 31. oktobrī.
– Liepājā ir milzīgas mūzikas tradīcijas ar divsimt piecdesmit gadu senu vēsturi. 1784. gadā Kurzemes hercoga galma kapelmeistara Feihtnera sacerēto baroka operu “Kīrs un Kasandana” pirmatskaņoja Liepājā un nevis Jelgavā. 18. gadsimtā štatskapella spēlēja vasaras programmas, karnevālus un balles.
1881. gadā tieši Liepājā uzceļ filharmoniju, vecāko Baltijā, un liek pamatus Liepājas simfoniskajam orķestrim. 1922. gadā nodibināto Liepājas Operu atklāj solists Mariss Vētra ar titullomu Šarla Guno operā “Fausts”, pēcāk pasaulē nesdams arī Liepājas vārdu.
Vēlākais Sanktpēterburgas filharmonijas orķestra mākslinieciskais vadītājs Arvīds Jansons spēlē pirmo vijoli orķestra bedrē, un viņa dzīvesbiedre soliste Iraīda Jansone dzied Karmenu uz skatuves. Arī viņu dēls, pasaulslavenais latviešu diriģents Mariss Jansons, atceras Liepāju, jo no šīs pilsētas nāk viņa vectēvs.
Atcerēsimies vēl daudzus citus vārdus, jo koncertzālei aprit pieci gadi, bet Liepājas mūzikas vēsture ir daudz, daudz plašāka. Ar pilsētas izpildītājmākslas vēsturi pirmskoncerta lasījumā iepazīstinās Liepājas Universitātes pētnieces mākslas zinātņu doktore Vēsma Lēvalde un profesore Ilze Valce.
Koncertā atklāsim izcilo personību ietekmi uz Liepājas mūzikas attīstību no senseniem laikiem līdz ilggadējam LSO mākslinieciskajam vadītājam Imantam Resnim, kura dēļ arī atrodamies šajā koncertzālē. Ar Pāvela Koļesņikova skaņdarbu atcerēsimies 20. gadsimta sākumā slaveno operu režisoru Juriju Faijeru, kurš iestudējis operas arī Liepājā un vēlāk bijis ilggadējs Lielā teātra Maskavā galvenais mākslinieciskais vadītājs.
Ieskatīsies, protams, arī skumjākos mūzikas vēstures brīžos. Pieminēsim 1939. gadā no Vācijas atbraukušo un par Liepājas Operas diriģentu un režisoru kļuvušo, bet, vāciešiem ienākot Liepājā, Šķēdē nošauto trīsdesmit vienu gadu veco ebreju izcelsmes diriģentu Valteru Hānu.
Otrā pasaules karā cieta arī Liepājas simfoniskā orķestra sastāvs. Vācieši repatriējās, ebrejus iznīcināja, par runām pret padomju armijas ienākšanu Latvijā nošauti latviešu mūziķi…
Tā kā esam daļa no pasaules, koncerta otrajā daļā atskaņosim LSO galvenā diriģenta Gintera Rinkeviča iestudēto Čaikovska Vijoļkoncertu ar vienu no slavenākajiem jaunās paaudzes vijolniekiem Danielu Lozakoviču no Cīrihes.
– Un kā ar operas “Fausta pazudināšana” iestudējumu?
– Pēc gada! Jā, Imants Resnis vēlējās diriģēt tieši šo speciāli Liepājas koncertzālei iecerēto vērienīgo operas iestudējumu – ar apmēram simt piecdesmit mūziķiem uz skatuves, lielu kora sastāvu, ar tenoru Jozepu Kanu no Amerikas, Egilu Siliņu Mefistofeļa lomā…
Laimējās, ka līdzdarboties piekrita austriešu režisore, kura ļoti ietekmējusies no Raiņa un Aspazijas. Starp citu, Rainis “Faustu” latviešu valodā pabeidzis tulkot, sēžot Liepājas cietumā.
Taču martā, iestājoties ārkārtas situācijai, diemžēl kļuva skaidrs, ka ir tik daudz risku kovida dēļ, ka šo iestudējumu pārcēlām uz 2021. gada oktobri. Jo vēlamies arī, lai to dzird ne vien četrsimt cilvēku, bet divus vakarus pilna “Lielā dzintara” koncertzāle.
