Tikai ārkārtas situācijās 0
– Likumprojekts strikti nodala amatierisko un profesionālo māksliniecisko jaunradi. Un tomēr – vai kritēriji radošas personas statusa iegūšanai nav formulēti pārāk vispārīgi?
L. T.: – Regulējums ir noteikts ļoti vispārīgs, ņemot vērā katras nozares absolūto specifiku. Lietuvas radošo personu likumā patiešām ir atrodami daudz specifiskāki kritēriji – piemēram, vai mākslinieka darbs atrodas muzejā, vai tas ir iekļauts skolu programmā utt. Skaidrs, ka katrā kultūras nozarē šādu pieeju nevar izmantot – ne visas nozares atspoguļojas izglītības programmās un ne visas ir reprezentētas muzejos. Tāpēc noteikts, ka katra radošā savienība savā nozarē nosaka specifiskākus kritērijus, lai noteiktu, kurš ir atzīstams par radošu personu (Tas ir statuss, pēc kura iegūšanas varētu pretendēt uz atbalstu. – A. B. )
– Igaunijas likumā noteikts, ka atbalstu var saņemt persona jau no 16 gadiem. Šāds priekšlikums izskanējis arī Latvijā…
– Jā, mēs par to esam saņēmuši priekšlikumu – ka 18 gadi ir ierobežojoši un ka atbalstu jāļauj saņemt arī jaunākām personām.
I. S.: – Es esmu izbrīnīta par šādu diskusiju, galu galā cilvēkam vispirms jābeidz skola.
– Es neredzu, ka kritērijos atbalsta saņemšanai būtu ietverts arī kvalitātes aspekts.
A. J.: – Tie ir ļoti vienkārši – lai iestātos jebkurā savienībā, tev ir jāizpilda noteiktas prasības, bez kurām tevi vienkārši neuzņems.
– Ko darīsit ar profesionāli rakstošajiem, kas nav savienības biedri, bet arī nāks pēc atbalsta?
– Tāpēc jau arī likumprojekts nosaka, ka nav jābūt radošās savienības biedram par katru cenu. Cilvēkam ir tiesības vērsties savienībā ar iesniegumu un publikācijām, kas tiks vērtētas. (Likumprojekts paredz, ka to veic radošās savienības kopsapulces ievēlēta koleģiāla institūcija ne mazāk kā triju cilvēku sastāvā. – A. B.). Arī Kinematogrāfistu savienība droši vien neskatīsies visu, kas ir “YouTube” samests un ar telefonu safilmēts. Tāpat arī Rakstnieku savienība nevērtēs visus darbus, kas ir autora izdevumā. Protams, mums ir kritēriji – agrāk teica, ka tie ir padomju laika atrauga, tagad izrādās – labi, ka ir. Mums ir arī blakus nozare – piemēram, dramaturgi, kas apvienojušies Dramaturgu ģildē. Esam runājuši ar viņiem par šo situāciju, un, ja viņi nāks pie mums, viņi tieši tāpat tiks vērtēti. Par vērtēšanas struktūru vēl var debatēt, tomēr, visticamākais, ka tajā būs jāiekļauj arī kāds dramaturgs, rakstnieks vai dzejnieks. Es būtu par to, lai mūsu situācijā tur būtu pieci cilvēki – arī literatūrzinātnieku pārstāvis.
M. P.: – Likumprojektā jau tagad ir diezgan skrupulozi noteikts, kas vispār var pretendēt uz atbalstu starpdarbu periodā, sašaurinot šo loku. Arī periods, kurā var saņemt atbalstu, ir ļoti īss. (Ne vairāk kā seši mēneši viena gada periodā, un nākamo atbalstu var prasīt tikai pēc gada, izņemot slimības gadījumus. – A.B.).
D.B.: – Ja cilvēks strādā un viņam ir ienākumi, skaidrs, ka viņš uz šo atbalstu pretendēt nevarēs. Tās būs tikai un vienīgi ārkārtas situācijas, kurās kādu iemeslu dēļ ir dīkstāve – desmit dienu slimības periods vai kāda cita ārkārtas situācija.
– Latvijas likumprojekts izceļas ar to, ka tas piespiedu dīkstāvē esošam māksliniekam paredz alternatīvu – brīvprātīgā sabiedriskā darba iespēju. Kā radās šī ideja?
L. T.: – Tā bija Kultūras ministrijas ideja, ņemot vērā, ka Latvijā ir ļoti plašs kultūras un kultūrizglītības institūciju tīkls, kur laikā, kamēr mākslinieki nav radoši nodarbināti, viņi varētu īstenot sociāli nozīmīgus projektus.
– Pati pirmā asociācija ir ar simtlatnieku programmu. Kā pret šo ideju attiecas radošās organizācijas?
D. B.: – Reakcijas bija krasi dažādas – no “kā tad tā, man, lielam māksliniekam, tagad būs jāiet un jānolaižas līdz kādām primitīvām darbībām” līdz “ja jau man ir brīvs laiks, kāpēc gan lai es nedotos uz skolu – vēl jo vairāk, ja es to jau tā daru, nesaņemot nekādu samaksu”. LRSP uzstādījums noteikti ir – labāk strādāt savā jomā, kaut vai stāstot par to citiem – varbūt ne vien kultūrizglītības iestādēs, bet arī pansionātos un citur –, nekā saņemt pabalstu par nekā nedarīšanu. Tomēr tas ir atstāts brīvai izvēlei.
I. R.: – Piemēram, Kino muzejam šobrīd trūkst līdzekļu, lai atšifrētu fondu mteriālus. Tad var nākt palīgā šis kino profesionālis, kurš zina, kas kurā bildē un dokumentā iemūžināts.
M. P.: – Brīvprātīgā darba iespēju vērtēju kā ļoti labu mehānismu, kā veidot sasaisti starp profesionālo mākslu un brīdi, kad cilvēks par to vispār sāk uzzināt.
A. B.: – Būtībā tas ir profesionālās orientācijas pakalpojums, ko šie cilvēki varētu veikt.
– Tomēr pabalsts šobrīd paredzēts vienāds – minimālā alga, gan sēžot mājās, gan ejot tautā…
L.T.: – Tas vēl tiks vērtēts. Taču jāņem vērā, ka diferencēšana palielinātu atbalstam nepieciešamo finansējumu.
