Vai siets būs stingrs? 0
D. B.: – Būtiski piebilst, ka procesā esošais likumprojekts attiecas arī uz radošajām organizācijām – vairākus gadus, kopš mainīts nevalstisko organizāciju likums, tās palikušas aiz borta.
A. J.: – Agrāk izskanēja, ka radošās savienības – tās jau vien tāda padomju laika palieka, toties tagad pati valsts redz – lai runātu ar nozari, nepieciešamas labas, spēcīgas radošās organizācijas, kas to pārstāv.
– Tomēr nav noslēpums, ka radošo organizāciju situācija ir ļoti atšķirīga. Vai kopumā tā ir atbilstoša, lai jauno likumu varētu īstenot?
D. B.: – Situācija ir atšķirīga – ir vecās savienības ar padomju laika mantojumu ar visiem īpašumiem un daudziem biedriem, kas varbūt īsti neizprot, ka šodien savienība vairs nav tāda pati organizācija kā padomju laikos. Tomēr ir vesela virkne jaunu organizāciju – piemēram, pirms dažiem mēnešiem LRSP iestājās Latvijas Fotogrāfu savienība.
– Šķiet, viena no pirmajām bezdelīgām jaunā likuma sakarā…
– Arī tāpēc. Taču tas arī nozīmē, ka cilvēki sāk novērtēt pašorganizēšanās nozīmību un saikni ar LRSP. Interesi par kontaktiem ar LRSP izrādījusi arī Latvijas Laikmetīgās dejas asociācija. Jaundibinātās biedrības reizēm ir pat jaudīgākas un darbspējīgākas nekā vecās. Starp smagākajām organizācijām ir Latvijas Mākslinieku savienība – tāpēc ka aptver ļoti plašu spektru.
Andrejs Broks: – Nebūtu labi, ka likuma novērtēšanā kā primārais izvirzītos vienīgi sociālais aspekts. Profesionālajam laukam kultūras nozarē – radošajām industrijām – likums nepieciešams vispirms tāpēc, lai tās spētu labāk pašorganizēties, iesaistīties savas nozares pārvaldē. Tas arī sakārtotu likumdošanu, kas attiecībā uz profesionālajām radošajām organizācijām palikusi pārejas situācijā un ir novecojusi. Profesionāla organizācija ir valsts pārvaldes struktūrvienība, ja reiz likums dod iespēju tai deleģēt valsts pārvaldes funkcijas. Neorganizētai sabiedrībai neko nevar deleģēt. Tas ir ļoti nozīmīgi šo organizāciju biedriem, jo šobrīd piederība savienībai no šā aspekta ir maz motivēta.
– Vai ir rasts risinājums, ko darīt ar starpdisciplinārajām nozarēm, profesijām, kas paliek ārpus?
Laura Turlaja: – Šobrīd likumprojekts aptver visas profesionālās kultūras nozares. Jautājums bija vienīgi par minimālo biedru skaitu radošajā organizācijā, kas dažās nozarēs ir ievērojams, citās – mazāks. (Likumprojekts paredz, ka katrā radošajā jomā var būt vairākas radošās organizācijas, bet tikai viena var pretendēt uz valsts atbalstu. – A. B.) Sākotnējais piedāvājums bija noteikt šo skaitli, sākot no simts biedriem, bet profesionālie horeogrāfi iebilda, jo šī nozare ir šaurāka, tāpēc esam samazinājuši to līdz 50.
I. S.: – Pastāvēs divi sieti – viens, ko saskaņā ar saviem statūtiem katra savienība jau šobrīd ņem vērā, uzņemot jaunus biedrus, bet otrs – ko ņems vērā, kad šis cilvēks vērsīsies pēc palīdzības.
– Bet vai var teikt, ka šis siets visām savienībām ir bijis pietiekami ciešs?
– Pirms gadiem 20 iestāties nemaz nevarēja tik vienkārši. Turklāt – pat ja kādā savienībā pirms pāris gadiem jaunie biedri tika ievilkti aiz rokas, tad tagad, parādoties naudai, atlase noteikti būs stingrāka. Svarīgi saprast, ka visu nevalstisko organizāciju darbības princips ir balstīts uz pašorganizāciju un uzticēšanos. Turklāt, puspajokam – latvieši nebūt nav dāsna nācija, un tikai tas, kurš patiešām būs kritiskā situācijā, spēs pārliecināt pārējos, ka viņam jāpalīdz.
