Varētu tapt, bet netop 0
– Cik lielā mērā izstrādātais likumprojekts varētu atrisināt nozarē samilzušās problēmas?
Ieva Romanova: – Nedomāju, ka tas atrisinās visas radošo ļaužu sociālās problēmas, tomēr būs pirmais solis, pamatakmens būvē, ar ko tiks nostiprināts radoša cilvēka statuss. Ar to tiks atzīts, ka viņi nav vienkārši meža dīvainīši, kas negrib strādāt, – jo viņi strādā arī tad, kad nesaņem algu. Ar šo likumu viņi kļūs par legālu cilvēku grupu. Kino nozarē īpaši raksturīgi, ka jābūt ārkārtīgi lielam iepriekšējam darba ieguldījumam projekta gatavošanā, lai vispār varētu pretendēt uz naudu. Sociālās problēmas daudziem ir ļoti asas. Tomēr atšķirībā no aktīvajām sociālajām grupām šie cilvēki kautrējas atzīties savā nabadzībā. Mums bija gadījums, kad ļoti cienījamam režisoram sieva bija slimnīcā, bet viņš nespēja par to samaksāt.
Inguna Irbe: – Mākslinieku sabiedrība apvieno ļoti diferencēta vecuma un specifikas vizuālās mākslas nozares, kurā katrs sevi pieskaita nozīmīgas kultūras pārstāvja misijas veicēju lokam. Tieši tādēļ šā likuma pieņemšana noteikti nostabilizētu sajūtu mākslinieku apziņā, ka tā ir profesija un ka mēs sabiedrības acīs neesam liekēži, bet kā nozīmīgas profesijas pārstāvji valstiski novērtēti. Šis likums motivēs LMS attīstību, kā arī noteikti piešķirs radošiem cilvēkiem lielāku stabilitātes sajūtu – it sevišķi gados vecajiem māksliniekiem.
Dace Bluķe: – Māksliniekam varbūt vēl ir iespēja savu gleznu pārdot, taču operu vai simfoniju nevienam nevari pārdot, tu vari to vienkārši nerakstīt. Varbūt ir vienas operas pasūtījums gadā, un tas jau ir ļoti labi, jo operas direktoram nav pienākuma to darīt. Vissliktākajā situācijā ir paaudze, kas savas radošās gaitas sākusi vēl padomju laika beigās. Vidējās paaudzes – to cilvēku attieksme, kas tuvu pensijas vecumam, bieži ir – neiešu nevienam lūgties, lai mani izdod, lai mani nospēlē. Viņi strādā ļoti labi, profesionāli, bet liela daļa par savu darbu samaksu nesaņem. Viņu darbus, kad vajag, rādām kā nacionālo lepnumu, tomēr arī viņiem gribētos saņemt pretī kaut vai elementāru gandarījumu – ka valsts atzīst viņus kā profesionāļus un ka kritiskā situācijā viņiem ir, kur vērsties pēc palīdzības.
Ieva Struka: – Ja izvēlies savā dzīvē mākslinieka ceļu, automātiski kļūsti par “neko” – jo tam, ko dari, nav definīcijas, nerunājot par neadekvāto finansiālo novērtējumu salīdzinājumā ar ieguldīto laiku un darbu. Tāpēc likums ir arī ļoti būtisks vēstījums jaunajai paaudzei. Paredzot iespēju saņemt palīdzību dīkstāves posmā, tas vienlaikus nosaka arī statusu – to, ka tavs pienesums valstij un pasaulei ir ko vērts, ka tu vispār eksistē. Tomēr vissvarīgāk šī likuma sakarā man šķiet runāt par darbiem, kas varētu tapt, bet netop – visās jomās. Pārdomām vērts piesaukt jaunlatviešu laiku, kad jaunās topošās nācijas gaišākie prāti maksimāli centās attīstīt visu žanru daudzveidību, pierādot, ka arī latvieši spēj nodrošināt pilnvērtīgu mākslas procesu plašā žanru un mākslas veidu amplitūdā. Šodien, 150 gadus vēlāk, ejam pretējā virzienā. Šodien mākslā acīmredzama ir tendence radīt nevis pēc savām iespējām un aicinājuma, bet pielāgoties izdzīvošanas iespējām un mākslas darbu vietā radīt subkultūras produktus, kurus vieglāk varēs pārdot.
Latvijas teātri galvenokārt ir valsts institūcijas, tāpēc likums uz to it kā attiecas pastarpināti. Tomēr šodien arī teātros aizvien vairāk cilvēku strādā ar līgumiem. Un no Kultūras ministrijas puses, neko ļaunu nedomājot, ir dots uzstādījums nodrošināt maksimālu kvalitāti ar minimālām izmaksām, līdz ar to sociālo iemaksu obligātums no autoru līgumiem vēl vairāk samazinās reālo atalgojumu par darbu.
Arno Jundze: – Likums ir viens no pasākumiem, kas sakārto konkrētu problēmas daļu. Šis ir kompromisa variants, kas pieņemams visiem, un ar to jālabo kļūdainā situācija, kas ir valstī bez šā likuma. Rakstnieku galvenā problēma ir tā, ka simt procentos esam nevalstiskais sektors un mums nav neviena darba devēja. Visa sistēma izveidota tā, ka autors jau var gribēt nolēgt darba līgumu, bet neviens ar viņu to neslēgs. Problēma ir ļoti kompleksa, un daudzi autori to atrisina, vienkārši nerakstot, viņi aiziet uz žurnālistiku, uz reklāmas aģentūrām vai arī mēģina rakstīt angļu valodā – dažam tas izdodas tīri labi. Taču ilgtemiņā šāda situācija apzog mūsu valsti, kultūru un valodu.
Maija Pavlova: – Šis likumprojekts sakārto un definē pamatlietas, kas nepieciešamas, lai vispār varētu runāt tālāk par kaut kādu problēmu risināšanu. Būtiska ir radošās personas statusa legalizācija, jo mūsdienu sabiedrībā jēdziens “mākslinieks” ir kļuvis zināmā mērā sinonīms vārdam “liekēdis”.
