Lielkrievijas lielummānijas lēkme 0
Izborskā, kas atrodas pie Igaunijas robežas, starpkaru gados ietilpa tās teritorijā un saucās Irboska, Krievijas Federācijas jaunā kultūras ministra Vladimira Medinska un Pleskavas un Veļikije Luku metropolīta Jevsevija vadībā ar plaši izvērstu pasākumu atzīmētas divas jubilejas – 1150 gadi, kopš hronikās pirmo reizi pieminēta Izborska, un, galvenais, “Krievijas valstiskuma 1150 gadi”.
Paziņojumā par šo pasākumu stāstīts, “kā tas notika”: m. ē. 862. gadā kriviči (no šā etnonīma cēlies latviešu vārds “krievi”. – F. G.) un citas slāvu ciltis, kas plēsušās savā starpā, vērsās pie (skandināvu izcelsmes) varjagiem ar lūgumu: “Mūsu zeme ir plaša un dāsna, bet kārtības tajā nav. Nāciet un valdiet pār mums.” Tas nu esot bijis Krievijas valstiskuma sākums… Un trīs varjagu virsaiši, trīs brāļi nu sāka valdīt: Rūriks – Ladogā, Sineuss pie Baltā ezera un Truvors – Izborskā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Un nu šī nelielā Pleskavas apgabala pilsēta kļuva par impēriskā lielkrievu šovinisma bramanīgās izrādīšanās vietu. Tika norādīts, ka šeit, Pleskavas novadā, mūks Filofejs pirmoreiz formulēja tēzi, ka Maskava ir Trešā Roma.
Izborskā nesen uzbērts Svētais paugurs, kur tika sanesta zeme no visām vietām, kur krievu karavīri izcīnīja spožas uzvaras. Paugura galotnē uzsliets majestātisks krusts.
Līdzās oficiālajām svinībām savu darbību sāka t. s. Izborskas klubs, ko vada Maskavas nedēļas laikraksta “Zavtra” galvenais redaktors Aleksandrs Prohanovs. Kluba dalībnieki divu dienu garumā sprieda, ko darīt, lai Krievija atkal kļūtu par īstu impēriju, par jaunas milzu Eirāzijas pamatu. Ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs – ģeopolitisko projektu akadēmijas vicepriekšsēdis, pārliecināts antisemīts un melnsimtnieks, teica:
“Krievijai jākļūst par visu nerietumniecisko (ņezapadnih) civilizāciju garīgo centru. Krievijai jākļūst par pasaules pārkārtošanas centru. Mums tā nav pirmā reize. Mēs jau esam pārkārtojuši pasauli 20. gadsimtā – un visai sekmīgi.”
Viņam piebalsoja publicists Mihails Kalašņikovs, kurš uzsvēra, ka “pirmām kārtām jādara gals liberālajam eksperimentam”. Un Dinamiskā konservatīvisma institūta direktors Vitālijs Averjanovs pauda viedokli, ka 21. gadsimtā Krievijas ideoloģijai jāpārņem kaut kas no eirāzisma, slavofiliem, pareizticības un “Staļina laikmeta padomju pasaules uzskata”. Dedzīgu runu teica arī profesore Natālija Naročņicka – patoloģiska Baltijas nīdēja. Īpaši būtu jāatzīmē tas, ko svinīgajā pasākumā teica metropolīts Jevsevijs: “Mūsu dzimtenei Krievijai ir Dieva dota sūtība – visām tautām palīdzēt (!) un no visām saņemt draudus, postu un apmelojumus.” Vai tas ir marksistiskās dialektikas pareizticīgais paveids?
Svinību dalībnieki pulcējās arī Pečoros – pareizticīgo svētvietā, kas starpkaru gados saucās Petseri un arī ietilpa Igaunijas teritorijā. Tur līdzās krieviem mita arī pareizticīgie igauņi – seti. Daudzi no viņiem izceļoja uz atjaunoto Igaunijas brīvvalsti, un ne mazums vietējo krievu, kuru vecāki bija Igaunijas pavalstnieki, tagad lūko dabūt Igaunijas pasi, lai varētu dienēt igauņu armijā, nevis Krievijas bruņoto spēku rindās “aizstāvēt roģinu” zem divgalvainā ērgļa karoga. Nu, tas tā, starp citu…
