Lielkoncerts četrās koncertzālēs. Armands Znotiņš recenzē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iepriekšējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts bija viens no pēdējiem 2020. gada pasākumiem, kas notika publikas pārpildītā zālē.
Tomēr muzikologa Arnolda Klotiņa pirms sešpadsmit gadiem iedibinātajai tradīcijai nekāda pārrāvuma nav – lielkoncerts organizēts arī šogad, un klausītāji savās mājās pie radio vai datoriem dzirdējuši mūziķu uzstāšanos no četrām koncertzālēm.
Uz Lielās ģildes skatuves muzicēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, nekur nebija jāceļo Latvijas Nacionālās operas orķestrim un Liepājas simfoniskajam orķestrim, bet Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” savam priekšnesumam piemēroja Dzintaru vēsturiskās koncertzāles akustiku.
Starp citu, ņemot vērā tūlīt gaidāmo Lielās ģildes rekonstrukciju, jāpieņem, ka arī nākamā gada lielkoncertam būs no pierastajiem atšķirīgi apstākļi – varbūt galvaspilsētas publikai nāksies braukt uz Liepājas “Lielo dzintaru”, varbūt uz Rēzeknes “Goru”.
Skaidrs ir tikai tas, ka 2021. gada 28. maijā izskanējušais lielkoncerts noritēja pienācīgā līmenī – gan no programmas, gan no interpretāciju, gan arī no radošo jaunatklāsmju viedokļa.
Lielkoncerta ieceres neatņemama sastāvdaļa ir kāds pirmatskaņojums. Un šoreiz ar to nāca klajā Arturs Maskats, Andra Pogas vadītajam Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un solistei Ksenijai Sidorovai pirmo reizi iedzīvinot koncertu akordeonam un orķestrim “… ko stāstīja vējš pār jūru”.
Arī šajā gadījumā komponists varēja droši paļauties uz solistes virtuozitāti, diriģenta profesionālajām prasmēm un orķestra mākslinieku iedziļināšanos partitūras skaņurakstā, līdz ar to nekas nestājās ceļā šīs mūzikas salīdzinājumam ar iepriekšējiem opusiem.
Pirmkārt, tagad, kad ir tapuši jau divi veiksmīgi akordeona koncerti, iespējams diferencēt arī vēlamos atskaņotājus, kur Artūrs Noviks varētu spēlēt ne tikai Gundegas Šmites, bet arī Mārtiņa Viļuma, Rolanda Kronlaka un citu avangardistu mūziku, savukārt Ksenijai Sidorovai līdzās Maskata darbam paliktu arī tādu romantiski noskaņotu komponistu kā Ērika Ešenvalda vai Jēkaba Jančevska veikums.
Otrs salīdzinājums radās ar Maskata “Divpadsmito Liepājas koncertu” klavierēm un orķestrim, un te nu jāteic, ka akordeona koncerts pārsteidza ar vairākiem dramatiskiem akcentiem.
Abas partitūras vieno poētiska pasaules izjūta (kas, starp citu, atspoguļojas arī izkoptajā un izsmalcinātajā tembru pasaulē), abu partitūru psiholoģisko bagātīgumu pastiprina dejiskas zemstrāvas, kas gandrīz nekad neizlaužas virspusē, taču akordeona koncerta iekšējais spriegums un kontrastainie pavērsieni ir vēl izteiktāki.
Un, lai gan komponists vēstījis, ka jaunās partitūras nosaukumā ir norāde uz Baltijas jūru, manuprāt, tur joprojām paliek iešifrēta arī Vidusjūra, arī romāņu kultūra ar klavierkoncerta kontekstā piesaukto Federiko Garsiju Lorku – gan Spānijā dzīvojošās Ksenijas Sidorovas, gan mūzikas tēlu un raksturu dēļ.
Vēl pirms Maskata – Normunda Šnē vadītajam kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” 2014. gadā rakstītā Andra Dzenīša “(SIN)fonietta”, un mūziķu atgriešanās pie 2015. gadā pirmatskaņotās partitūras sevi pirmām kārtām attaisnoja interpretācijas piepildījuma ziņā, ļaujot novērtēt gan diriģenta, gan stīdzinieku, pūtēju un perkusionistu meistarību un sapratni par izvēlētās mūzikas vēstījumu.
Toreiz, pirms sešiem gadiem, Dzenīša “(SIN)foniettu” raksturoju kā vienu no viņa izcilākajiem veikumiem. Un tagad, kad “Sinfonietta Rīga” repertuāram klāt nākusi arī 2017. gadā komponētā “Euphoria”, varu piebilst, ka, iespējams, ir vērts izmēģināt abas partitūras nospēlēt kā diptihu, kur “(SIN)foniettas” dramatismu, eksistenciālās dimensijas un pasaules izjūtas traģiskākos aspektus līdzsvarotu vēlāk radītā simfoniskā opusa vitalitāte un enerģija.
Protams, katrs no šiem skaņdarbiem arī atsevišķi ir pierādījums Andra Dzenīša spējai izteikt visnopietnākās un visautentiskākās jūtas un domas kompozicionālā slīpējumā un orķestrālo nianšu gammā. Un lielkoncerta programmas kontekstā vērts atcerēties arī par tādu sen nedzirdētu komponista partitūru kā koncertu divām koklēm, flautai, akordeonam un orķestrim “Alba”.
Koncerta sākumā – Ādolfa Skultes “Horeogrāfiskā poēma” Mārtiņa Ozoliņa vadītā Latvijas Nacionālās operas orķestra priekšnesumā.
Mūzika, kas raisa simpātijas ar jau piesauktajām instrumentācijas kvalitātēm, ar prasmīgi veidotu formu un, bez šaubām, arī ar gaišu emociju spektru, pastāvīgu dejiskuma klātbūtni un intonāciju izteiksmību.
Šīm skaņuraksta īpašībām arī tika panākti atbilstoši interpretācijas rakursi, un atliek cerēt, ka nākotnē Latvijas orķestri dos pienācīgu novērtējumu visām deviņām Ādolfa Skultes simfonijām.
Koncerta beigās – Imanta Kalniņa Piektā simfonija. Un ir gluži dabiski, ka Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Ainārs Rubiķis izvēlējās tieši šo partitūru burtiski tūlīt pēc komponista astoņdesmitās dzimšanas dienas.
Tomēr tādā gadījumā vēl labāk būtu, ja Kalniņa Piekto simfoniju orķestris arī nospēlētu īstajā saliedējumā un precizitātē, jo šoreiz ļoti labi bija dzirdams, ka diriģenta uzņemtajam skaņdarba pirmās daļas ekspansīvajam ritējumam netiek līdzi ne pūšaminstrumentu solo, ne orķestris kopumā.
No otras puses, ja Piektās simfonijas partitūrā ielūkotos daudz slavenāki interpreti, viņi droši vien pateiktu, ka šajā monumentālajā skaņu celtnē ir arī šis tas liekvārdīgs, it īpaši tur, kur tematisko attīstību veido vien primitīvas sekvences – taču te ietvertā satura kompleksitātes un mūzikas individualitāte noteikti pelnījusi visprofesionālāko un vērīgāko attieksmi.
Visbeidzot – Imanta Kalniņa simfonijas spēlē vismaz Latvijas orķestri. Bet kā ar Edmundu Goldšteinu, Alfrēdu Tīsu, Longīnu Apkalnu, Ģedertu Ramanu? Visiem šiem autoriem vairs nav aiz kalniem simtā jubileja, un tieši nepelnīti aizmirstas skaņumākslas aktualizēšanai latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts arī ir domāts.
