Lielisks sākums jaunai koncertturnejai 0
Kamerorķestris “Kremerata Baltica” un ērģelniece Iveta Apkalna ar programmu “Bahs un Baltija” 2018. gada 6. novembrī devās uz Insbruku.
Tūlīt pēc tam sekos uzstāšanās Vācijas pilsētās – Rozenheimā, Landavā, Fuldā, Esenē –, bet 12. novembrī – latviešu, lietuviešu un igauņu mūziķu kopīgais priekšnesums slavenajā Elbas filharmonijā. Latvijas galvaspilsētā gan joprojām nav nevienas ar Hamburgu kaut cik salīdzināmas koncertu norises vietas, toties mums ir Rēzeknes koncertzāle “Gors” – un tā nu Ivetas Apkalnas un “Kremerata Baltica” jaunā turneja 4. novembrī ar pienācīgu vērienu varēja sākties tieši tur. Mūziķus sagaidīja klausītāju piepildīta zāle un publikas atsaucība – un pelnīti, jo programma “Bahs un Baltija”, sākot jau ar repertuāra izvēli, kopumā raksturojama kā ļoti veiksmīga.
Šoreiz arī atklāti pateikts, kas tieši sagatavojis programmu, – Hāgena kvarteta vijolnieks un Bāzeles Mūzikas akadēmijas profesors Rainers Šmits. Tādēļ arī viņam vērts adresēt, piemēram, jautājumu par to, vai konkrētajā skaņdarbu salikumā tomēr nebūtu iederējies kāds lietuviešu komponista opuss – taču koncerta sākumā dzirdamā Pētera Vaska Pirmā simfonija “Balsis” gan bija īstajā vietā un laikā.
Nu jau gandrīz pienācis Latvijas valsts simtgades datums, un tas atgādināja, ka Pētera Vaska simfonija stīgu orķestrim rakstīta 1990. – 1991. gadā, šim darbam arī atbalsojot neatkarības atgūšanas laika dramatiskās norises. Un līdztekus tam vēstot par laikmeta garu plašākā nozīmē – ne velti arī šajā partitūrā, kas tagad atzīta par vienu no nozīmīgākajām komponista daiļradē, savijies nacionālais un individuālais, vispārcilvēciskais un personiskais.
Otrkārt – man nav nekādu iebildumu arī pret citās koncertzālēs saklausāmo Vaska opusu kameriski saliedēto veidolu, taču Rēzeknes “Gora” akustikā “Kremerata Baltica” interpretācija uzrunāja ar ainavisku plašumu, skaņas telpiskumu un dažādos virzienos izkliedētu nianšu spektru. Te līdzās konkrētām vizuālām zīmēm netrūka pat sienāžu sisināšanas, taču vienlaikus “Kremerata Baltica” mūziķi neaizmirsa arī darba virsuzdevumu – daudzdimensionālu simbolisku atklāsmi, viengabalainu māksliniecisko dramaturģiju, kontrastainus emociju pretstatījumus. To visu viņi atspoguļoja izsmalcināti un pašaizliedzīgi.
Johana Sebastiāna Baha koncerts re minorā – pirmais no viņa septiņiem koncertiem klavesīnam un orķestrim – šoreiz izskanēja versijā ērģelēm un stīginstrumentiem, un arī šajā interpretācijā viscaur bija jūtams izteiksmes dziļums un tēlu piepildījums.
Pirmkārt, Ivetas Apkalnas priekšnesumā – tas, ka soliste pie digitālajām ērģelēm atkal radīja iespaidu, ka viņas izvēlētais skaņuraksts iedzīvināms bez kādām problēmām, jau sen nav nekāds pārsteigums, taču līdzās atraisītai muzicēšanas brīvībai un tembrālo rakursu skaidrībai nāca klāt arī mūzikas jēgas un rakstura izpratne. Solistes redzējumam un domu gaitai pievienojās “Kremerata Baltica” stīdzinieki, un arī tādēļ interpretācijas kopaina izvērtās tik pārliecinoša.
Mazāk saistīja mūziķu skatījums uz citu vispārzināmu Baha darbu programmas otrajā daļā – čakonu re minorā. No vienas puses, tas bija vērtīgs papildinājums ērģeļkoncertā paustajām idejām un noskaņām, turpinot Baha daiļradē ietverto filosofisko vispārinājumu un eksistenciālās atziņas. No otras puses, piecpadsmit minūšu atskaņojuma garumā domas spriegums tomēr atslāba, savukārt Gidona Krēmera aranžējumā apšaubāmas šķita ne tikai abas epizodes ar fonogrammu, bet arī pati iecere. Ja reiz komponists šo čakonu bija rakstījis kā partitas noslēgumu vienai pašai vijolei solo, varbūt viņš lieliski saprata, ka tas ir personisks stāsts, kur viss lielais stīgu orķestris var tikai traucēt?
Lai arī kā būtu, otrās daļas sākums nekādus jautājumus neradīja – Latvijā mazāk zināmā, bet Igaunijā augstu respektētā komponista Lepo Sumeras simfonija stīgām un sitaminstrumentiem bija gaidītais atklājums, kur mūzikas enerģētiskums, psiholoģiskā neviennozīmība un dramatiskās zemstrāvas tika ietvertas individualizētā valodā un iepriekšneparedzamos formas struktūru pavērsienos.
Žēl tikai, ka šādu intensitāti un kāpinājumus nevarēja sagaidīt no Ērika Ešenvalda koncerta ērģelēm un orķestrim “Okeāna balss”. Jo citādā ziņā atkalsastapšanās ar šo 2014. gada opusu jaunā aranžējumā priecēja – trijdaļu ciklu raksturoja gan emocionāli un intonatīvi iezīmīgi vaibsti, gan pievilcīgas idejas veiksmīga realizācija, gan dramaturģiskās arhitektonikas slīpējums; Iveta Apkalna mērķtiecīgi akcentēja Ešenvalda darba spilgtākās īpašības, savukārt “Kremerata Baltica” stīdzinieki un sitaminstrumentālisti saglabāja Sumeras simfonijas atskaņojumā sasniegto precizitātes, saskaņas un kolorīta līmeni, atmiņā paliekot kaut vai pirmās vijolnieces Madaras Pētersones brīnišķīgajai spēlei skaņdarba vidusdaļā uz pārējā kamerorķestra un ērģeļu fona.
Visbeidzot, vēl kādā ziņā Rēzeknē dzirdētais koncertturnejas iesākums sabalsojās ar citām repertuāra un interpretācijas ziņā uzrunājošām 2018. gada programmām. Ar vēlmi pēc vēl vairāk Lepo Sumeras. Vēl vairāk Jāna Rētsa. Protams, arī viņu paaudzei atbilstošiem lietuviešu meistariem, jo šāds salīdzinājums ar latviešu mūziku vienmēr nāk par labu.
