Lieliski cilvēki un valsts. Bobs Hārtlijs pateicas Latvijai 1
Ļoti saviļņoja mīlestība, kas tika veltīta izlasei – Kanādas hokeja speciālists Bobs Hārtlijs ir gandarīts par darbā ar Latvijas izlasi iegūto pieredzi.
Hārtlija vadībā Latvijas izlase pasaules čempionātā Ķelnē izcīnīja desmito vietu. Šobrīd turpinās pārrunas par viņa palikšanu amatā.
“Šī ir bijusi neticama pieredze. Es ierados hokeja dēļ, tomēr, līdzīgi, kā pirms laika, kad devos uz Šveices līgu, es to uztvēru, kā iespēju atklāt nepazīstamu kultūru, Latviju, Rīgu. Esmu apmeklējis arī citas pilsētas. Es Rīgu tik ļoti esmu iepazinis – es zinu katru restorānu, katru baznīcu, katru muzeju. Man nebija pārsteigums redzēt šeit kaislīgu līdzjušanu hokejam, tomēr, neatkarīgi no tā, vai mēs spēlējām Rīgā, Daugavpilī, Zviedrijā vai Ķelnē čempionātā – atbalsts, ko saņemām no līdzjutējiem bija kaut kas neticams!” intervijā Latvijas Hokeja federācijai stāsta Bobs Hārtlijs. “Es biju gaidījis līdzjušanu hokejam, tomēr mani ļoti saviļņoja mīlestība, kas tika veltīta komandai, nacionālajai izlasei. Pirms braukšanas es zināju, ka man apkārt būs lieliski cilvēki, profesionāļi, ar kuriem man būs kopīgs mērķis. Es domāju, ka mums bija veiksmīga sadarbība, līdz ar jauno Latvijas hokeja federācijas (LHF) vadību aizsākās arī daudzas jaunas idejas un modernas izpausmes, kā attīstīt hokeju. Līdz ar jauniem cilvēkiem nāk jaunas darba metodes – tas ir sākums lieliskai Latvijas hokeja kustībai.”
– Kas bija tie argumenti, kas Jūs pārliecināja parakstīt līgumu ar LHF?
– Tie nebija tikai strikti argumenti, tā bija hokeja mīlestība un spēcīga federācijas vadība, ko es saskatīju. Satiekot LHF vadību Toronto, es zināju, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Sarunās ar federācijas pārstāvjiem, es sapratu, ka viņiem tas ir liels izaicinājums, viņi ir ļoti motivēti un “izsalkuši” Latvijas hokejā viest pārmaiņas, uzbūvēt ko paliekošu. Es jutu, ka tas būtu arī lielisks izaicinājums man pašam – man ļoti patīk mācīt un gatavoties uzvarai. Man tas ir prāta stāvoklis. Es sapratu, ka tas, kā es redzu un vadu spēli ir tas, kā to arīdzan redz federācijas vadība, un mums būtu viegli sadarboties. Šodien, dažas dienas pirms došanās uz mājām, es varu apgalvot, ka es strādāju ne tikai lieliskā hokeja federācijā, bet arī kopā ar lieliskiem draugiem.
– Cik grūti bija iepazīt visus spēlētājus, kas ieradās sevi parādīt un cīnīties par vietu valstvienībā? Tie bija aptuveni 60 spēlētāji.
– Sākumā es tikos ar katru spēlētāju, lai aprunātos par to, kādi ir viņi, kādas ir viņu ģimenes. Es vienmēr esmu teicis – treneris nemotivē spēlētāju, viņš motivē cilvēku un man tas ir ļoti svarīgi. Iepazīt personību. Man tas ir normāls darba process, tas nebija grūti. Es vadu hokeja nometnes jau daudzus gadus un vienmēr cenšos noskaidrot, kas ir puiši uz ledus – kādi viņi ir, ko viņi vēlas, kādas ir viņu stiprās un vājās puses, jo tikai tā ir iespējams uzlabot viņu sniegumu.
– Esat teicis, ka hokejā viss sākas ar ģimeni, vecākiem. Kādām ir jābūt vecāku prioritatēm, audzinot hokejistu? Kas jāmāca mazajiem puikām?
– Vissvarīgāk – to, ka hokejs ir komandas spēle. Zinu, ka ir lieliski jauno hokejistu vecāki un zinu, ka ir tādi vecāki, kuri, diemžēl, ir savu dēlu ienaidnieki – viņi ļoti vēlas redzēt savu dēlu kā superzvaigzni, kurš gūst 4-5 vārtus spēlē. Neatkarīgi no tā, vai komanda uzvar vai zaudē, ja vien bērns gūst vārtus – vecāki un bērns ir priecīgi. Tas ir nepareizi. Esmu redzējis potenciāli ļoti labus spēlētājus, kas draftēti NHL ar augstu numuru, tomēr 18- 20 gadīgajam jaunietim nav iemācīts, ko nozīmē spēlēt komandā. Diemžēl, šādi puiši nevar spēlēt augstā līmenī, jo viņiem nekad nav bijusi izpratne par to, ka viņi ir daļa no komandas. Tas sākas ar vecākiem un pirmajiem treneriem. Treneriem ikviens no komandas ir jātrenē vienādi. Tieši talantīgākajiem ir jāiemāca rādīt paraugu un būt disciplinētākajiem, jo tiklīdz spēlētajs nonāk pasaules labākajās līgās ar labākajiem spēlētājiem no visas pasaules – talants vairs tik daudz nenozīmē. Tur visi ir talantīgi, atšķiras vien tās vērtības, kas ir ieaudzinātas spēlētājā jau no bērnības. Esmu pārliecināts, ka hokejs ir lielisks veids, kā apgūt dzīves prasmes, jo tā ir komandas spēle – viss vienmēr nenotiek tikai pēc tava prāta, tev jāpieņem tas, ka esi daļa no komandas. Treniņos nevienmēr viss var notikt, kā vēlies, bet tiklīdz komanda rāda labu sniegumu – spēlētājam ir jābūt laimīgam.
Hokejs ir dārga spēle, lielas investīcijas bērnā un vecākiem šķiet, ka viņiem ir tiesības pieprasīt rezultātu. Tomēr man ir liela pieredze un esmu runājis ar ļoti daudziem vecākiem – citi redz spēli kopumā, citi redz tikai savu bērnu. Vecāki bieži vēlas, lai viņu bērniem veiktos, bet, ja reiz esi vedis bērnu trenēties komandas sporta veidā, ir jāsaprot, ka komandas kopējā veiksme ir svarīgāka.
Hokejā un, manuprāt, jebkurā citā komandas spēlē ir vairāki mērķi. Pirmkārt, padarīt bērnus par paraugiem citiem, jo šie mazie puiši pēc 20 gadiem būs pieauguši vīrieši – bērniem ir jāmāca būtiskās vērtības un komandas sportā to var izdarīt: būt komandas spēlētājam, proti, esi laipns, disciplinēts, cieni apkārtējos. Bērniem jāmāca tas, cik nozīmīga ir ģimene, skola, cik nozīmīgi ir mācēt pateikt “nē” narkotikām, alkoholam – ieaudzināt šīs vērtības ir jābūt vecāku un treneru prioritatei, jo ne katrs bērns, kurš Latvijā trenējas, kļūs par profesionāli, ne katrs spēlēs izlasē. Diemžēl tas tā ir.
Otrais mērķis ir katru bērnu veidot par labu sportistu, nodrošinot viņam labu dzīves kvalitāti, ieaudzinot pareizus ieradumus – pareizus ēšanas paradumus, gulēšanas, atpūtas un treniņu paradumus. To kombinējot, bērns būs labs sportists. Ir jābūt labiem paradumiem pirms un pēc fiziskās slodzes treniņiem.
– Nereti dzirdēts, ka jaunie Latvijas hokejisti nav pietiekami fiziski spēcīgi. Vai tā ir?
Esmu trenējis daudzās valstīs – Šveicē, Latvijā, Ziemeļamerikā un, runājot par Latvijas jaunajiem sportistiem, nākas atzīt, ka spēlētājiem trūkst spēka, viņiem nav “masa”, pusaudži ir tievi, izstīdzējuši. Acīmredzot, šajā jautajumā liela loma ir federācijas darbam, treneriem, arī vecākiem. Ja vēlies spēlēt hokeju, kas ir izteikti fiziska spēka spēle, jāsaprot, ka spēle var kļūt mentāli smaga, ja spēles laikā bērns tiek nepārtraukti fiziski “mīcīts” un neskaitāmas reizes krīt. Bērns saprot – mans ķermenis nav pietiekami spēcīgs, lai spēkotos laukumā viens pret vienu. Ja spēlētajs ir fiziski spēcīgs, visdrīzāk, viņš būs arī mentāli spēcīgs. Spēlētājam ir jājūt pārliecība, ka viņš var uzvarēt cīņā laukuma stūros, pie bortiem, cīņā par ripu. Šis ir modernais hokejs, kad mums ir tik daudz instrumentu, tik daudz tehnoloģiju, tik dažādas treniņu metodes un tik kvalificēti treneri, ka mums tas ir jāizmanto, lai bērnus izaudzinātu par labiem sportistiem. Bet, kā jau teicu iepriekš, pirmkārt, mācot dzīves prasmes un ieradumus, īpaši šajā datorspēļu laikmetā. Bērni pārāk daudz laika pavada sociālajos tīklos, spēlējot spēles un nevar sagaidīt, ka viņš kļūs par profesionāli, ja apmeklēs vien divus ledus treniņus nedēļā, papildus neapmeklējot sporta zāli. Hokejs sākas ārpus ledus, pretēji tam, kā daudzi vecāki domā, ka hokejs ir tikai uz ledus. Spēlētāja attīstība notiek gan uz ledus, gan sporta zālē, trenējot fizisko spēku.
– Runājot par dalību pasaules čempionātā – šīs Jums bija pirmais pasaules čempionāts ka trenerim, kā vērtējat šo pieredzi?
Ziemeļamerikā parasti play-off ir septiņas spēles pret vienu un to pašu komandu. Spēli pēc spēles var iepazīt tos pašus spēlētājus, savukārt, pasaules čempionatā jāspēlē septiņas spēles ļoti īsā laika periodā pret dažādām komandām. Neatkarīgi no tā, vai komanda zaudē vai uzvar, iepriekšējā spēle ir pilnībā jāaizmirst. Es vienmēr saku spēlētājiem – pēc spēles pusnaktī vienmēr sākas jauna spēle, pusnaktī viss beidzas un jāsāk domāt par nākamo, pilnīgi citu spēli, pret citu pretinieku. Pasaules čempionāts bija patīkama pieredze, īpaši atmosfēras ziņā, bija daudz līdzjutēju no Latvijas. Es jutu, ka esam labi sagatavojušies, spēlētāji bija gatavi gan fiziski, gan mentāli. Spēlē pret Vāciju, es redzēju, ka mēs esam labākie slidotāji laukumā, lai arī Vācijai bija divas brīvas dienas pirms spēles. Latvijas hokejisti izdarīja lielu darbu un esmu apmierināts.
– Spēle Latvija – Vācija. Līdzjutējiem – sirdi plosošs zaudējums.
Jā, mes nekad negribam, ka notiek šādas situācijas, bet tās notiek un notiks. Visi pieļauj kļūdas – treneri, spēlētāji, tiesneši, tā tas notiek. Pasaules čempionātā ir labākie spēlētāji, treneri un tiesneši, bet tā tas var notikt katrai komandai. Es vērtēju sniegumu un esmu ļoti lepns par to, kā mēs pārstāvējām Latviju, kā spēlētaji cīnījās.
– Šogad neizdevās iekļūt ceturtdaļfinālā, tomēr, vai Jūs ka treneris jutāt gandarījumu par paveikto?
– Es jutu gandarījumu par spēlētājiem, viņu sniegumu. Kopā ar federāciju mēs ļoti gribējām Latvijas hokejā ienest pozitīvas emocijas. Es sacīju spēlētājiem, ka katram zēnam un meitenei, kurš Latvijā spēlē hokeju ir jāizjūt lepnums par Latvijas izlasi. Šajā ziņa mums ir jābūt kā vēstniekiem, kā tirgotājiem, kas “pārdod” hokeju – mums jārada pozitīvā gaisotne ap hokeju, lai tie cilvēki, kuriem šis sporta veids nav interesējis, pievienojas spēlētāju vai līdzjutēju lokam. Tās ir augstas likmes un es biju ļoti priecīgs, kā mūsu puiši parādīja savu profesionalitāti. Jā, varbūt, mēs nesasniedzām gaidītos rezultātus, bet es nevarētu prasīt no hokejistiem lielāku pašatdevi, disciplīnu un ieguldīto darbu.
– Kādu hokeju rādīja hokeja lielvalstu komandas, kas cīnījās par medaļām?
– Mūsu izlase spēlēja tādu pašu hokeju kā hokeja lielvalstis. Man patīk ātrs, uzbrukumā balstīts hokejs. Ja spēle notiek tikai no aizsardzības pozīcijām, tad, manuprāt, pretiniekam tiek raidīts vēstījums, ka mēs neesam pietiekami ātri, pietiekami labi, tāpēc mēs mazināsim iespēju nodarīt maksimālu kaitējumu, proti, ielaist vairāk vārtus, proti, labāk tikt sakautiem ar rezultātu 4:0, nevis 7:0. Manā ieskatā, tas ir nepareizi. Hokejisti ir uz viena un tā paša ledus, viņiem ir trīs divdesmit minūšu periodi, ir jāaizmirst par to, ka pretinieka komanda, varbūt, ir labāka. Ir jārada pareizais prāta stāvoklis. Lūk, cik tuvu mēs bijām zviedriem, bet viņi ir zelta medaļnieki. Mēs ļoti labi cīnījāmies pret pasaules čempioniem. 3:1 pret amerikāņiem – mēs izdarījām kļūdas trešajā periodā, kas mums maksāja spēli – kļūdas vienmēr būs hokeja spēles sastāvdaļa, lai arī kā mums to negribētos. Hokejs ir kļūdu spēle.
– Nupat kļuva zināms, ka Latvija un Baltkrievija ieguvusi tiesības organizēt pasaules čempionātu 2021.gadā. Kā to vērtējat?
– Jā, tā ir lieliska ziņa! Esmu runājis ar U-20 treneriem – šiem puišiem 2021.gadā būs iespēja debitēt Latvijas nacionālajā valstsvienībā – savā valstī, savu līdzjutēju priekšā – tam jābūt ļoti motivējošam faktoram jaunajiem hokejistiem, lai svīstu sporta zalē, apgūtu ko jaunu, kļūstot spēcīgākiem, ātrākiem. Tā būs lieliska iespēja sevi parādīt NHL, KHL skautiem. Tā būs arī lieliska iespēja Latvijai un Rīgai piesaistīt daudz tūristu, tās ir ļoti pozitīvas ziņas, ja valsts var piesaistīt šāda līmeņa sporta pasākumu.
– Latvijas līdzjutēji Jūsu darbu vērtējuši ļoti atzinīgi. Ko varat teikt viņiem par Latvijas hokeja nākotni?
– Ir daudz darbu, kas jāpaveic, bet es redzu, ka ir liela vēlēšanās to darīt. Šobrīd hokeja sistēma Latvijā tiek veidota ļoti veselīga, vienmēr var labāk, bet es redzu mīlestību pret hokeju. Tiks buvētas hokeja halles un viens ir skaidrs – jebkurā gadījumā bērniem hokeja hallē vienmēr būs daudz drošāk, nekā atrasties uz ielas. Ir liela iespējamība, ka ikviens bērns, kurš tiks piesaistīts hokejam izaugs par labu cilvēku, labu sportistu, labu pilsoni un tas ir tā vērts. Tas, ko es iemācījos – cik gan Latvijā ir nozīmīgs hokejs! Tās ir tik labas ziņas, jo līdz ar jauno federācijas vadību, tik daudz jaunas lietas tiks aizsāktas, ir idejas, kā aizvien vairāk piesaistīt bērnus hokejam, kā aizvien skolot trenerus – jo nevar attīstīt bērnu hokeju, ja netiek attīstīta treneru darbība.
