Ilmārs Stūriška: Lieliskais piecnieks Phjončhanā 0
Pirms pusotra gada Latvijas delegācija no Riodežaneiro vasaras olimpiskajām spēlēm atgriezās skābām sejām – bez nevienas godalgas. Viens otrs gribēja skalpēt Aldonu Vrubļevski, bet Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta vēlēšanās viņš pārliecinoši saglabāja savu krēslu.
Šodien startējošajā Phjončhanas ziemas olimpiādē vajadzētu būt brīžiem, lai saskandinātu glāzes un redzētu mastā uzvelkam sarkanbaltsarkano karogu. Tik panākumiem bagāta sportistu plejāde Latvijai ziemas spēlēs nekad nav bijusi. Visvairāk gaidām no renes sporta veidiem – skeletonists Martins Dukurs divās iepriekšējās olimpiādēs atzinis tikai mājinieka pārākumu, arī Phjončhanā cīņā par zeltu jāapsteidz korejietis Juns. Atšķirībā no Vankūveras un Sočiem favorīta smagums ir nost no Martina pleciem un tas var nostrādāt ar plusa zīmi. Bobsleja pilots Oskars Melbārdis zina, kā aizbraukt pēc olimpiskās godalgas. Galvenais, lai veselība noturētos. Kamaniņu sporta divnieks Andris un Juris Šici kāpuši uz pjedestāla visaugstākās raudzes mačos un olimpiskajās spēlēs jau izcīnījuši trīs medaļas. Pieredze un mērķtiecīga gatavošanās svarīgākajiem mačiem ir priekšnoteikums, lai arī Phjončhanā gaidītu ko vērtīgu. Kamanu stafetes vienība pagājušajā sezonā bija izcila, šosezon – piezemēta, bet varbūt izdosies izšaut īstajā brīdī.
Jācer, ka biatlona šautuvē īsto ritmu beidzot noķers Andrejs Rastorgujevs. Tieši tā viņam pagaidām pietrūcis, lai būtu pašā elitē. Savukārt Deniss Vasiļjevs gatavs ar savu slidojumu sajūsmināt pat lielākos daiļslidošanas gardēžus. Medaļas šoreiz vēl dalīs citi, taču slavenā šveicieša Stefana Lambjēla audzēknis nebūs statista lomā, gūstot vērtīgu pieredzi nākotnei. Viņam tikai 18 gadi.
Ja vēl hokeja izlase būtu kvalificējusies olimpiskajām spēlēm, mūs gaidītu varenas divas nedēļas. Šoreiz nespēlēs Nacionālās hokeja līgas izcilnieki un Latvijai tā būtu iespēja patrokšņot. Mūsējais gan tur būs – Harijs Vītoliņš kā Oļega Znaroka asistents Krievijas izlasē.
Neapšaubāmi būs arī Latvijas sportisti, kas ierindosies beigu galā un vairāk cīnīsies ar sevi, nevis sāncenšiem. Olimpiskie tūristi? Šis jēdziens būtu jānoliek malā, jo par skaistām acīm neviens uz lielo forumu netiek ņemts. Varbūt tikai Valsts prezidents Raimonds Vējonis un kundze Iveta, kaut šoreiz viņi patīkamo apvieno ar lietderīgo un Dienvidkorejā spēļu laikā būs oficiālā valsts vizītē kopā ar uzņēmēju delegāciju. Sportistiem ne tikai gadiem ilgi cītīgi jātrenējas, lai īstenotu savu sapni, bet dažiem arī jāsponsorē pašiem sevi. Paprasiet to distanču slēpotājam Indulim Bikšem, kurš, lai tiktu uz sacensībām Eiropā, šosezon iegādājās 1999. gada “Saab” spēkratu. Pa dzimtās Madonas pusi ar tādu droši vien var iztikt gluži labi, bet “veterānam” bija jāpārvar Alpu un citu kalnu izaicinājumi. Tie izrādījušies par smagu un atceļā uz mājām Polijā salūzusi pusass, tāpēc nācies meklēt risinājumu, lai neizjuktu janvāra sacensību plāns.
Nu jau vairāk nekā gadu dopinga peripetijas pasaulē ir skaļākas par sportiskajām intrigām. Šķita, ka šim vajadzētu būt mirklim, lai sporta vide attīrītos, tomēr Sporta Arbitrāžas tiesa Vladimira Putina mundieri, ja ne iztīrīja, tad vismaz pabalināja. To, ka sports un politika iet paralēli, Phjončhanā apliecinās arī Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas sportistu kopīgā soļošana atklāšanas ceremonijā zem vienota karoga. Tas gan ne reizi vien starptautiskos pasākumos darīts arī iepriekš, tajā pašā laikā komunistiskais režīms turpina nocietināties.
