Uldis Šmits: Lielie jautājumi lielajai koalīcijai 0
Bonnā rīkotā Vācijas sociāldemokrātu kongresa delegātu mazpārliecinošs vairākums izteica atbalstu koalīcijas sarunām ar kristīgo jeb CDU–CSU bloku. Tas nenozīmē, ka grūtības jaunās valdības veidošanā ir pārvarētas. Ja arī izdosies vienoties par koalīcijas pamatnostādnēm, tās vēl vajadzēs apstiprināt sociāldemokrātu partijas (SPD) aptuveni 440 000 biedru balsojumā, kas varētu notikt kaut kad pavasarī un būs visnotaļ neparedzams. Neatkarīgi no tā, vai SPD sarunās panāks vai nepanāks savu prasību apmierinājumu. Prasības pārsvarā attiecas uz sociālo jomu – darba līgumiem (limitēt īstermiņa un veicināt pastāvīgu līgumu slēgšanu), veselības apdrošināšanas reformu (mazināt atšķirības valsts un privātās apdrošināšanas pakalpojumu kvalitātē) – un arī patvēruma meklētāju tiesībām (atjaunot bēgļu pieplūduma dēļ ierobežotās ģimenes apvienošanās tiesības), kas ir īpaši slidena tēma.
Citiem vārdiem, īstas skaidrības joprojām nav, toties saglabājas iespējamība, ka būs mazākuma valdība, ko kanclere Angela Merkele gan nevēlas, vai Bundestāga ārkārtas vēlēšanas. Var vaicāt, kāpēc pirmo reizi mūsdienu Vācijas vēsturē tāda situācija radusies. Daudzi saskata galveno iemeslu partiju spektra pakāpeniskā sadrumstalotībā. Politiskās dzīves organizācija 1949. gadā izveidotajā Vācijas Federatīvajā Republikā ilgi izpaudās kā VFR tapšanas priekšvakarā radīto konservatīvo kristīgo partiju bloka un krietni mazāk ietekmīgo liberāļu – FDP sacensība ar sociāldemokrātiem, kuru partijas tradīcijas ietiecās 19. gadsimtā. Pārējie politiskie spēki bija lokāli vai pagalam margināli. Jūtamākas pārmaiņas sākās pēc Vācijas atkalapvienošanās, kad “Zaļie” ieguva dažus ministru portfeļus SPD vadītajā valdībā (1998 – 2005), bet vēlāk federālajā parlamentā ienāca “Kreisie” un tagad arī 24. septembra Bundestāga vēlēšanās vairākus desmitus mandātu dabūjusī “Alternatīva Vācijai”, kas no eiroskeptisku “profesoru partijas” pārvērtusies galēji labēju ideju sludinātājā.
Tiesa, ierastās varas partijas valsts grožus no stingrajām rokām nav izlaidušas un jau divreiz – pēc 2005. gada vēlēšanām un pēc 2013. gada vēlēšanām – sametušās kopā t. s. lielajā koalīcijā, ko vācieši mēdz īsi dēvēt par “GroKo”. Saliedēt pūliņus nenācās grūti, jo ideoloģiskās pretrunas laika gaitā ir gandrīz izdzisušas vai palikušas tikai lozungos, un tiklab konservatīvie, kā sociāldemokrāti vienlīdz sparīgi aizstāv vācu biznesa intereses Briselē un citur. Arī tas nenākas grūti, ņemot vērā, ka Vācija ir spēcīgākā Eiropas ekonomika. Lai gan nereti Berlīnes rosība, piemēram, gāzes vadu “Ziemeļu straume” lobēšanā gaužām nesaderas ar Eiropas Savienības izvirzītajiem mērķiem. Lielās koalīcijas partijas līdz šim pēc iespējas izvairījās publiski iztirzāt, ja drīkst teikt, lielos ģeopolitiskos jautājumus vai runāt par Eiropas lomu nepārtrauktas zinātniskās un tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā un globalizētajā pasaulē. Septembra vēlēšanu rezultāts netieši apliecina, ka Merkelei raksturīgā izlīdzēšanās ar vispārējām frāzēm un vīzijas trūkums šoreiz tomēr saērcināja diezgan daudzus pilsoņus. Jo pasaules problēmas – pirmām kārtām smagā bēgļu krīze, bet arī terora akti, kiberuzbrukumi un naidīga propaganda – negāja Vācijai secen.
Labējās ievirzes laikraksts “Die Welt” pirms sociāldemokrātu kongresa rakstīja: “Lielā koalīcija, kura aptaujās neizskatās nemaz tik liela, bet drīzāk atgādina parastu divu partiju aliansi, gribēja mums likt noticēt, ka viss var turpināties tāpat kā agrāk”. Protams, nevar. Un tas būtu jāielāgo ne tikai Berlīnes valdošajiem politiķiem vien.
