Lieli jautājumi maziem cilvēkiem. Ilze Kļaviņa vērtē izrādi “Smieklu sasaukšanās” 0
Iestudējums “Smieklu sasaukšanās” ir papildinājums jau esošajam Valmieras teātra daudzveidīgajam izrāžu klāstam bērniem un pusaudžiem. Izrāde kā kustību spēle, kas balstīta Ineses Zanderes dzejā, stāstos un Renāra Kaupera mūzikā, ienes repertuārā poētiski romantisku skanējumu.
Ineses Mičules režijas uzstādījums iekļaujas arī plašākā tradīcijā, pamājot ar neredzamu roku citiem latviešu poētiskās pasaules “astoņiem kustoņiem”.
Gan atbilstošais aktieru skaits, gan atmosfēra un jo īpaši skatuves iekārtojums atsauc atmiņā Ojāra Vācieša dzeju un Rozes Stiebras leģendāro animācijas filmu “Kabata”. Gluži kā no filmiņas Dzejnieka plaukstas nolēkušie un ar siltu mīļumu pildītie kustonīši atraduši mājvietu uz Valmieras teātra lielās skatuves, ko māksliniece Ieva Kauliņa iekārtojusi kā mērogā palielinātu darbgaldu ar atvilktni, spoguli, slidkalniņu, batutu un citiem rotaļām pielāgotiem elementiem, ko aktīvi apdzīvo spēles dalībnieki.
Dzīvīgajā koptēlā pulsē horeogrāfes Lienes Stepenas ritmu kombinācijas un gaismu mākslinieka Aleksandra Rjazanceva (Sanktpēterburga) dažādu krāsu un formu staru plūsmas. Viss ir elpojošs, rosīgs, mazliet juceklīgs, kopumā vieglprātīgs un priecīgs.
Lielais kopā ar mazo
Pamattēma izskan tumsā vēl pirms priekškara atvēršanās, kad bērni izsaka (skan balsu ieraksts) vēlmi būt vairāk kopā ar mūžīgos darbos aizņemto tēti un mammu. Izrāde, vedot caur iztēli, rotaļu, mijiedarbību, meklē atbildi uz jautājumu – vai esam ar saviem bērniem tik reti tāpēc, ka robežas starp lielajiem un mazajiem mums šķiet nepārejamas?
Par sižeta punktiem izvēlēti četri Zanderes stāsti – “Spoguļa bērni”, “Teika par vientuļo tēti”, “Saruna ar Kreica kungu” un “Sudraba karotīte” –, ko kopā savij dzejnieces ejampanti, lecampanti, sedzampanti, redzampanti.
Manuprāt, izteiksmīgākās un daudznozīmīgākās detaļas atrastas epizodē par spoguli, spoguļošanos un vecākiem, kuru uzvedību atdarina bērni.
Spēles stihija
Aktieros ir daudz brīvas darbošanās enerģijas – iespējams, tādēļ, ka iestudējuma tapšanas laikā radošais ansamblis viesojies Rencēnu pamatskolā, kur tēlotāji iejutušies bērnu ikdienā.
Kaut arī bērnišķības izpausmē drusku līdzīgi, mazliet izspūruši, aizelsušies, punktoti raibi – mīļi visi kā viens –, tomēr katrs “kustonis no dzejas atvilktnes” saglabā savu rakstura zīmi.
Krāsās un emocijās ikviens uzsver kādu īpašu toni – Pauls Iklāvs ķircinošo, Ingus Kniploks – sasprindzināti noslēpumaino, Klinta Reinholde – tramīgo, Uldis Sniķers – lietišķi nosvērto un Baiba Valante – valšķīgi meitenīgo. Pamanāms raksturs ir Ineses Pudžas atveidotais “nopietnais bērns”, kurā uzsvērts naivums un atbildības sajūta. Saspēlē un dažādo mūzikas instrumentu skanējumā sakļaujas visi.
Kopīgo aizrautību papildina tehniski precīza ansambļa sajūta, ko visbiežāk ar ritmisku pulsu diriģē Mārtiņš Meiers. Viņa spēles prieks un artistiskais temperaments burtiski plūst pāri malām. Rokgrupā “Kāposti ar desiņām”, kuras nosaukumu ar pašironiju un humoru apzīmējuši paši aktieri, solists ir ikkatrs no astoņiem spēles dalībniekiem.
Arī viesaktieris Renārs Kaupers ne mirkli neprasa popmūzikas “zvaigznes” statusam atbilstošu auditorijas uzmanību
(pieļauju, ka otrā sastāvā to pašu dara arī mākslinieks Goran Gora). Dziesmas nav kā atsevišķi koncertnumuri, tās pakārtotas kopīgai dramatiskā stāsta struktūrai, kur visi elementi – darbība, dzeja, sarunas, notikums, mūzika – virza vienotu poētisko domu.
Konkrētība un vispārinājums
Teksts, pārvērsts rotaļā, izrādē piesaista ar intensīvas dinamikas atveidi. Citviet vārds ir atspēriens darbībai, citviet darbošanās ir pašpietiekama kā vizuāls tēls. Tā kā izrādes atslēga ir rotaļāšanās, tad, stingri ņemot, varētu vēlēties, lai skatuves rampa tiktu pārkāpta un spēlē starp rotaļas vieglumu un nopietnību būtu atrasta iespēja iesaistīties arī bērniem – skatītājiem.
Fināls sasaucas ar izrādes sākumu, kad izgaismotais lielās skatuves plašums mudina to uztvert kā turpinājumu sapnim par cilvēka esamības sākumu – kaut kur tur – bezgalības zvaigznājā. Tālais atskaites punkts un vispārinājums rada mazliet formāla noslēguma iespaidu, jo līdz šim izstāstītie konkrētie sadzīves stāsti kļūst it kā mazsvarīgi.
Iespējams, ka poētiskā formā uzdotie jautājumi par vispārīgo, mūžīgo un neatbildamo rosinās bērnus domāt par lielajām eksistences lietām un radīs viņu sajūtās kopsaucējus starp lielajām un mazajām lietām.
Inese Zandere, “Smieklu sasaukšanās”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisore: Inese Mičule, māksliniece Ieva Kauliņa, horeogrāfe Liene Stepena, gaismu mākslinieks Aleksandrs Rjazancevs (Sanktpēterburga).
Lomās: Pauls Iklāvs, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Klinta Reinholde, Uldis Sniķers, Baiba Valante, Renārs Kaupers vai Goran Gora; piedalās rokgrupa “Kāposti ar desiņām”, kuras sastāvā Inese Pudža, Klinta Reinholde, Baiba Valante, Pauls Iklāvs, Uldis Sniķers, Mārtiņš Meiers, Ingus Kniploks, Renārs Kaupers vai Goran Gora.
Nākamās izrādes: 24. oktobrī, 3., 5., 26., 27. novembrī.
Vārds skatītājiem
Laura Saleniece: “Burvīgs iestudējums gan mazajiem, gan lielajiem. Sen neviena izrāde nebija tik emocionāli “aizķērusi”.”
Linda Ķaukule: “Sasaucās ne tikai smiekli, bet arī prieks, izbrīns un aizkustinājums! Kolosāla muzikālā izrāde ar lieliskiem aktieriem, dziesmām un Renāru Kauperu.”
vdt.lv
