Juris Lorencs: Jau otrās Lieldienas kara apstākļos… 106
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pienācis Lieldienu laiks. Jau otrās Lieldienas kara apstākļos. Paldies Dievam, karo ne pie mums. Tomēr tepat kaimiņos – Ukrainā, un agresors ir tas pats, kas savulaik veicis briesmu darbus arī Latvijā. Lieldienu evaņģēlijs mums stāsta par sievām, kas trešajā dienā pēc Kristus nāves bez īpašām cerībām nāca apraudzīt viņa kapu. Un atrada to tukšu, bet uz kapa uzlikto akmeni – noveltu. Līdzīgi pagājušā gada februārī, kad Krievijas karaspēks tuvojās Kijivai, daļa pasaules Ukrainu jau bija norakstījusi. Tā šķita mirusi, pakļauta zeme, kam uz mūžiem lemts gulēt Krievijas impērijas izraktajā kapā.
Tomēr sauklim “Kijiva trīs dienās” nebija lemts piepildīties. Ukraiņu tauta atsita ienaidnieku un cīnās joprojām. Kopš kara sākuma pagājis jau vairāk nekā 400 dienu. Uzvara pār ļaunumu prasa (un diemžēl vēl prasīs) milzīgus upurus. Karš reiz beigsies, un ar traģisko pagātni būs jāsadzīvo. Vienlaikus mēs esam liecinieki, kā līdz ar augšāmcēlušos Ukrainu dzimst jauna pasaule. Labāka, taisnīgāka, drosmīgāka, brīvāka pasaule, kurā drošāka varēs justies arī Latvija.
Tas nenozīmē, ka mēs varam sēdēt bezdarbībā, ka ukraiņi visu paveiks mūsu vietā. Atmiņā palicis kāds vēl dziļos padomju laikos dzirdēts sprediķis, ko Kuldīgas Sv. Annas baznīcā Lieldienu rītā teica Modris Plāte. Mācītājs toreiz aicināja novelt akmeņus pašiem no sevis. Atbrīvot sevi no šaubām, bailēm un mazdūšības. Neviens no mums nav perfekts, arī Ukraina tāda nav. Bet mūsu valstij vajadzīgs politisks restarts, jauna atmoda. Kaut kas līdzīgs tam, ko vērojām astoņdesmito gadu beigās. Politikā jānāk jauniem cilvēkiem un jaunai Tautas frontei. Laiks, kurā dzīvojam, jau rada jaunus līderus.
Sociālajos tīklos kā iespējamie kandidāti Valsts prezidenta amatam tiek minēti Gundars Kalve un Reinis Pozņaks. G. Kalve ir Latvijas patriots, kuram pietika drosmes iznīcināt Jēkabpils okupekli. Šodien viņš cīnās Ukrainā. R. Pozņaks – tviterkonvoja radītājs, kurš spējis aizraut daudzus cilvēkus. Vai partijām pietiks drosmes kādu no viņiem izvirzīt prezidenta amatam, bet Saeimai – nobalsot? Nezinu. Bet, ja prezidentu šodien vēlētu tauta, nešaubos, ka vienam no viņiem būtu lielas iespējas uzvarēt.
Cilvēki jūt, ka nepieciešamas pārmaiņas. Gluži kā pirms simt gadiem, 1923. gada novembrī, kad Jānis Akuraters sarakstīja eseju “Pēc pieciem gadiem” (publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”). Darbs, ko ik pa brīdim vajadzētu pārlasīt katram. Cita starpā Akuraters raksta: “Latvijai šodien liela piemiņas diena. Piecus gadus esam neatkarīga tauta, jauna valsts un tautu pulkā līdztiesīgs loceklis. Ja salīdzinām šos piecus gadus kaut vai ar veseliem piecsimt gadiem, kuros latvju tauta gulēja vēstures tumsā, tad tie ir ļoti lieli un spoži bijuši.
Tagad mēs svinam svētkus. Mums ir armija, parlaments, flote, notiek parādes, runas, rauti, sveicieni. Bet, kad mirušiem un dzīvajiem tiek atdots pienācīgais gods, kad noskan parādes salūti, himnas, runas, kad plūst manifestācijas un deg ugunis par godu bijušajam laikam, kad gribas atskatīties arī uz darbiem, kas veikti Latvijas valsts un tautas labā, gribas domāt arī par mūsu nākotni, kura top liela tautas un valsts darbā. Un tad – pie šiem jautājumiem nav vairs svētku sajūtas. Personīgi es jūtu pat skumjas, un man liekas, ka spožais Latvijas rīts ir ievedis mūs pelēkā, miglainā dienā un saule glabājas vairs tikai atmiņā.”
Cik pazīstamas sajūtas! Tikmēr Ukraina turpina cīnīties. Un pienāks diena, kad Kijivā atskanēs Ukrainas uzvaras Lieldienu zvani. Bet dzirdēs tos visā pasaulē.
