Māris Antonevičs: Danielam sāk iezīmēties Ilzes liktenis. Atbalstītāji var jau laikus rezervēt tēmturi #PaldiesDaniel 68
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savulaik Latvijā bija diezgan izplatīta prakse iecelt dažādus īpašo uzdevumu ministrus vai tā dēvētos “ministrus bez portfeļa”.
Tehniski tas nozīmēja, ka ministram ir balss valdības sēdē, bet nav savas ministrijas, tikai pagaidu sekretariāts, tomēr politiski ar šāda amata izveidi it kā tika uzsvērts, ka šis ir jautājums, kuram jāpievērš īpaša uzmanība valstiskā līmenī.
Kādi tie bija? Piemēram, īpašo uzdevumu ministrs valsts reformu lietās, sadarbībai ar starptautiskajām finanšu institūcijām, Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās, sabiedrības integrācijas lietās, bērnu un ģimenes lietās un tā tālāk.
Aizdomīgie gan vienmēr bilduši, ka ne jau rūpes par valsti nosaka šādu amatu izveidi, bet koalīcijas partiju savstarpējās attiecības un cīņa par ietekmi.
Lai nu kā, pēdējos desmit gadus šādi amati nav veidoti, lai gan Ministru kabineta iekārtas likums tādu iespēju joprojām paredz, un gandrīz vai gribētos Danielu Pavļutu dēvēt nevis par veselības ministru, bet par īpašo uzdevumu ministru vakcinācijas lietās. Faktiski tā ir vienīgā tēma, par kuru viņš publiski runājis kopš stāšanās amatā.
Tam, protams, ir izskaidrojums, ņemot vērā, cik lielas cerības tiek liktas uz šī procesa veiksmīgu iznākumu un arī to, ka tieši nespēja sekmīgi noorganizēt vakcīnu iepirkumu bija iemesls, kāpēc amatu zaudēja Pavļuta partijas biedre Ilze Viņķele, kurai pirmais joprojām mēdz veltīt komplimentus, lai gan gaismā nāk arvien nepatīkamāki fakti.
Taču arī pašam Danielam nu jau sāk iezīmēties Ilzes liktenis, ja viss turpināsies tāpat kā līdz šim. Atbalstītāji visādam gadījumam var jau laikus rezervēt sociālajos tīklos tēmturi #PaldiesDaniel, tāpat kā pēc Viņķeles demisijas pieprasījuma internetu pārplūdināja #PaldiesIlze.
Kā jau minēts, par vakcināciju Pavļuts runājis ļoti daudz – laikam jau, lai novērstu bieži piesaukto “komunikācijas trūkumu”.
Tomēr tas nenozīmē, ka vajadzētu vēlamo uzdot par esošo, bet neveiksmes piesegt ar tēlainiem apzīmējumiem.
Stājoties amatā, Pavļuts uzreiz paziņoja, ka “plāns paredz līdz jūnijam sapotēt 50%; līdz gada beigām 80% Latvijas iedzīvotāju”.
Pēc tam: “Mums jābūt gataviem uz februāra beigām vakcinēt 100 tūkstošus nedēļā.”
Un tad 28. janvārī viņš tviterī ierakstījis: “Mums ir plāns!!! Vakcinācijas plāns, kuru šodien apstiprinājām valdībā, ir detalizēts, digitāls un elastīgs. Nenoteiktība ir šī laika vienīgā noteiktība, tagad mēs būsim gatavi rīkoties dažādās situācijās. Gan tad, ja vakcīnu piegādes kavēsies, gan tad, kad to būs ļoti daudz.”
Ko te lai saka – jau tagad skaidrs, ka nekas no teiktā nedarbojas un acīmredzot ministrs vienkārši nebija/nav apzinājis un sapratis reālo situāciju, pirms izteikt apgalvojumus.
Tam kārtējais pierādījums ir arī nupat Lieldienu brīvdienās izziņotā masu vakcinēšana speciāli iekārtotos centros visās lielākajās pilsētās.
Vārdiņu “masu” gan te lietot nebūtu vietā, jo daudzi vakcinēties aicinātie neesot atnākuši, savukārt daļa no tiem, kas bijuši gatavi, atraidīti – vai nu nav spējuši uzrādīt vajadzīgo ģimenes ārsta izziņu, vai nav bijuši īstajā grupā.
Pa vidu kaut kādi strauji manevri – steigšus atvērtas jaunas prioritārās grupas un izziņota iespēja pastāvēt “dzīvajā rinda”…
Taču, kā tagad saka ministrs, tā arī esot plānots, tas iecerēts kā “eksperiments”!
Termins, kas tik ļoti patīk sazvērestības teoriju cienītājiem, tikai šoreiz no ministra mutes.
