Dievs tos saprot, un ar to man pietiek. No Pievolgas vāciešiem caur Latviju līdz kalpošanai Vācijā 1
Igumens Daniils (pasaulīgajā vārdā Andris Irbīts) dzimis 1976. gadā Rīgā. Pirmās pakāpes mūka zvērestu (noviciātu) devis 1992. gadā Trīsvienības baznīcā Pārdaugavā.
Studējis teoloģiju Kijevas Garīgajā seminārā un akadēmijā. Kopš 1995. gada dzīvo un strādā Vācijā, kur patlaban vada Getšendorfas sv. Georgija pareizticīgo vīriešu klosteri.
Par tēvu Daniilu es daudz biju dzirdējis un lasījis, un pagājušā gada nogalē man pat izdevās ar viņu intervēt “skaipā”. Bet kad šī gada februārī parādījās iespēja pabūt Berlīnē, es izmantoju brīvo pēcpusdienu un paviesojos Getšendorfas klosterī.
Ar igumenu Daniilu (Andri Irbīti) sarunājas Juris Lorencs
Igumena kungs, esmu ļoti pateicīgs, ka ceļā uz klosteri jūs man parādījāt Angelas Merkeles brīvdienu māju. Atklāti sakot, redzētais lika daudz ko pārdomāt.
Es zinu, kas jūs pārsteidza – pieticība. Viena no pasaules ietekmīgākajām politiķēm, Eiropas lielākās un bagātākās valsts kanclere nedēļas nogales pavada pavisam vienkāršā mājā, kas tikpat labi varētu atrasties kādā Latvijas mazpilsētā.
Vienīgais, kas to nodod, ir novērošanas kameras, bet tas ir saprotami, drošībai jābūt. Milzīgs kontrasts ar ārišķīgo greznību, kādā dzīvo daudzi politiķi bijušajās padomju republikās. Merkeli redz vietējā veikalā pērkot produktus, vasarās kanclere rosās pa dārzu, kur viņai ir zemeņu plantācija un kartupeļu vagas.
Patiesībā šīs ir Merkeles dzimtās vietas. No mūsu klostera līdz Templinai, kur Merkele pavadīja bērnību un skolas gadus, ir vien nieka desmit kilometri. Lai saprastu viņas ārējo askētismu, nav par sliktu zināt, ka Merkele uzauga luterāņu mācītāja ģimenē.
Viņas tēvs 1954. gadā, tātad laikā, kad daudzi devās prom no Austrumvācijas uz Rietumiem, pats labprātīgi pārcēlās no Hamburgas uz nomaļo Templinu, lai šeit kalpotu Dievam un cilvēkiem.
Statistika apgalvo, ka ateistiskās valstis esot turīgākas – Eiropas ziemeļi, Skandināvija. Ko jūs uz to atbildētu?
Bet varbūt par to tiek maksāts ar garīgām saslimšanām, depresijām, pat pašnāvībām? Nav Dieva, nav arī cerības.
Ciešanas jau var skart jebkuru- gan nabagu, gan bagātu.
Ir tāds teiciens – “Kristus cieta un mums to vēlēja”. Cilvēkam vajag censties ar cieņu iziet cauri visiem dzīves posmiem. Pārbaudījumi pienāks agrāk vai vēlāk, un mums jābūt gataviem tos pieņemt.
Varbūt tās būs problēmas ģimenē, tuva cilvēka nāve, vientulība, slimības, galu galā vecuma nespēks – tas viss var atgadīties. Un kas zina, varbūt pārbaudījumi darīs mūs bagātākus. Esmu redzējis vēža slimniekus, kuri aiziet no šīs dzīves ar smaidu uz lūpām.
Nu, bet pasaulīgā manta- tas ir tikai laika jautājums, kad tās vairs nebūs. Tā var pazust jau šodien, nemaz nerunājot par brīdi, kad stāvēsim uz mūžības sliekšņa. Saprotams, bez naudas nav iespējams dzīvot. Taču tā nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par dzīves mērķi. Drīzāk uz to jāraugās kā uz izdevību, kā uz iespēju palīdzēt citiem.
Bet jūs pats savā dzīvē esat izvēlējies visai neparastu darbu, garīgo kalpošanu cilvēkam. Kur sākās jūsu interese par iespējamo dzīvi klosterī – Latvijā vai Vācijā?
Vispirms laikam jāsāk ar to, ka Latvijā esmu dzimis un uzaudzis, Latvija ir mana tēva dzimtene. Pats šobrīd esmu Latvijas pilsonis. Bet mana māte pēc tautības ir vāciete, cēlusies no Pievolgas vāciešiem, dzimtajā uzvārdā Šteinbaha.
Sākoties Otrajam Pasaules karam, viņas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Vēl agrāk, 30. gados, represiju laikā Krievijā gāja bojā vecmammas onkulis, kurš bija katoļu priesteris. Pēc Staļina nāves līdzīgi daudziem Pievolgas vāciešiem mātes ģimene pārcēlās dzīvot uz Latviju.
Te tomēr bija mazliet brīvāka dzīve, Rīgā arī padomju laikos darbojās vācu luteriskā draudze. Vecmamma stāstīja, ka viņu Latvijā esot pārsteidzis šejienes cilvēku godīgums. Mājas pagalmā varējis droši izkārt vēdināšanai paklāju un nebaidīties, ka kāds to varētu nozagt.
Mātes vāciskā izcelsme bija viens no iemesliem, kāpēc 90.gadu vidū ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Man pašam tolaik bija 18 gadu.
Bet interese par baznīcu sākās jau Rīgā. Varētu likties, ka to veicināja nejaušs atgadījums, kaut gan Dieva plānā nejaušību nav.
Tas bija 1987. gada vasaras sākumā, kad es kopā ar draugiem klaiņoju pa Pārdaugavu. Gluži nemanāmi nonācām līdz Trīsvienības baznīcai, kas atradās blakus Aviācijas karaskolai.
Kaut kas mani vilka tajā iegriezties. Vēl tagad atceros, dievnams bija izpušķots ar zaļumiem, tātad bija Vasarsvētki. Vēl mani pārsteidza, ka blakus priesterim baznīcas altārī kalpoja daži mana vecuma puikas.
Tā pamazām sāku interesēties par baznīcā notiekošo, apmeklēju svētdienas skolu, palīdzēju priesteriem dievkalpojumos – sākumā Trīsvienības baznīcā, vēlāk arī Kristus piedzimšanas katedrālē, kas atrodas iepretim Ministru kabineta ēkai.
Bet tagad jūs saimniekojat šeit, Svētā Georga pareizticīgo klosterī. Protestantiskajā Ziemeļvācijā tā laikam ir visai neparasta lieta.
Diemžēl jāsaka, ka šodien šis reģions ir ne tik daudz protestantisks, cik ateistisks. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka šejienes cilvēkiem baznīca kļuvusi vienaldzīga. Vācijas dienvidos, katoliskajā Bavārijā, situācija ir pilnīgi citāda.
Tomēr pats uzskatu, ka katra cilvēka dvēsele savā būtībā ir kristīga un tiecas pēc Dieva, pēc Kristus. Tāpēc vairs nebrīnos, kad savā pastā ieraugu kārtējo vēstuli ar lūgumu iepazīties ar klosteri, kaut ko vairāk uzzināt par pareizticību.
Bet pati ideja par klosteri dzima kāda enerģiska un uzņēmīga cilvēka galvā. Tas bija žurnālists un aktieris Norberts Kuhinke, viens no pirmajiem žurnāla “Der Spiegel” korespondentiem Maskavā vēl dziļos padomju laikos.
Pats būdams katolis, viņš tomēr uzskatīja, ka šāda klostera esamība bagātinātu Vācijas kultūras ainavu. Tieši ar šādu priekšlikumu Kuhinke 2003. gadā vērsās pie toreizējā Berlīnes arhibīskapa Teofana.
Lai gan sākumā bija šaubas par iespēju finansiāli “pacelt” tik lielu projektu, ar Dieva un cilvēku palīdzību viss izdevās.
2005. gadā īpašumu Krievu pareizticīgās baznīcas Berlīnes un Vācijas eparhija par simbolisko 1 eiro iegādājās Getšendorfas pili ar mērķi šajā vietā izveidot klosteri – bet ar nosacījumu, ka nākamajos desmit gados īpašumā tiks ieguldīti 4 miljoni eiro.
1905. gadā celtā Getšendorfas muiža atrodas Brandenburgas federālajā zemē ap 90 kilometrus uz ziemeļiem no Berlīnes, netālu no poļu pilsētas Ščecinas.
Tās vēsture patiesībā ir visai drūma. Nacistu laikā muižā bija izvietojusies viena no daudzajām maršala Gēringa medību saimniecībām, vēlāk tā kalpoja par atpūtas namu Austrumvācijas drošības dienesta, tā sauktā “štazi”, virsniekiem.
Pēc Vācijas apvienošanās šī saimniecība veselus piecpadsmit gadus bija pamesta. Tagad viena no ēkām jau ir pilnībā renovēta, tajā iekārtotas klostera telpas, uzcelta jauns dievnams.
Pirmā doma, ieraugot šo vietu, ka tas nav manos spēkos te kaut ko mainīt. Aizaudzis lauks un divas pamestas, sadrupušas ēkas. Vietā, kur tagad redzams iekopts dārzs, atradās atkritumu izgāztuve.
Bet cilvēks domā, Dievs dara. Parādījās pirmie mūki un ziedotāji, sāka ierasties svētceļnieki. Sākumā šķita, ka atrodamies pavisam klusā, vientuļā vietā. Bet tad no Berlīnes uz Getšendorfu izbūvēja elektriskā dzelzceļa līniju, un klosteris kļuva vieglāk sasniedzams.
Apmeklētāju skaits īpaši pieauga pēc bezvīzu režīma iedibināšanas ar Moldovu un Ukrainu. Daudzi ukraiņi strādā Polijā, kas no mums atrodas pavisam netālu.
Par klosteri interesējas arī Vācijas mediji, it sevišķi 19. janvārī, kad Kunga Kristīšanas svētkos mēs tuvējā ezerā zāģējam āliņģi un svētam ūdeni, lai pareizticīgie tajā varētu iegremdēties.
Dažkārt klosterī iegriežas arī latvieši – gan pareizticīgie, gan vienkārši ceļotāji. Kāds latvietis, ticīgs cilvēks, kurš ieradies Vācijā uz mācību laiku, pie mums izmitinājis savu sunīti, kas par godu Latvijas naudai nosaukts par Latiņu. Izrādās, viņš esot pārāk skaļš un traucējot dzīvokļa kaimiņu mieru. Tāda nu ir Vācija…
Lai gan Dieva ceļi ir neizdibināmi, mūsu domām dažkārt ir tieksme materializēties. Kad biju jauns, es sapņoju, cik labi būtu dzīvot un kalpot laukos, mazā ciematiņā, kur man būtu draudze un savām paša rokām celta baznīciņa.
Dzīve sagriezās, tomēr manas toreizējās ilgas ir piepildījušās, kaut arī mazliet savādā, īpatnā veidā. Te nu es esmu – nomaļš ciems Vācijā, klosteris un manā vadībā uzcelta Svētā Georga baznīca.
Tātad šī baznīca ir jaunības sapņa piepildījums?
Vispirms jau tā ir celta Dievam par godu, tad cilvēkiem par svētību. Es šajā rindā esmu pats pēdējais, kurš tomēr var justies laimīgs, ka piedzīvo šādu brīnumu.
Mēs visi esam mirstīgi, nāks laiks, un arī es aiziešu no šīs pasaules. Bet paliks šī vieta un baznīca. Un kas zina, varbūt atnāks kāds cilvēks, pārmetīs krustu un palūgsies arī par manu grēcīgo dvēseli.
Pēdējā laikā redzam, ka politiķi cenšas izmantot reliģiju politisku mērķu sasniegšanai. To mēs redzam ne tikai islāmā, bet nu jau arī kristīgajā pasaulē.
Baznīcai jāatrodas ārpus politikas. Tās uzdevums, galvenā misija ir sludināt vēsti par Kristu, par atgriešanos un grēku piedošanu, rūpēties par cilvēku dvēseles glābšana.
Citas aktivitātes jau ir blakus lietas. Es nemaz nerunāju par milzīgo kaitējumu, ko sabiedrībai nodara baznīcas iesaistīšanās politikā. Turklāt man šķiet, ka cilvēki šodien jūtas noguruši no politikas.
Daudz runā islāma ietekmes pieaugumu Vācijā. Vai jūs pats to jūtat? Un vai, piemēram, turki ir integrēti šejienes sabiedrībā?
Mums, kuri šeit dzīvo, ir jāintegrējas Vācijas sabiedrībā, bet nav jāasimilējas. Integrācija un asimilācija ir divas dažādas lietas.
Šos procesus var labi novērot šejienes krievu, patiesībā arī latviešu kopienā. Pirmā atbraucēju paaudze runā dzimtajā valodā, nākamā to vēl zin, bet tajā tikpat kā vairs nerunā.
Cilvēki apbrīnojami ātri aizmirst savas saknes, valodu, ticību, kultūru un tradīcijas. Padoms, ko es vienmēr sniedzu šeit iebraukušajiem krieviem, latviešiem, ukraiņiem – ja vien ir tāda iespēja, algojiet mājskolotāju, kas bērniem māca arī dzimto valodu. Vācu, angļu un vēl vienu svešvalodu viņi zinās tāpat, bet arī dzimtā valoda noderēs.
Turki ir integrēti Vācijas sabiedrībā, bet nav asimilēti, un tas ir viņu spēks. Kāpēc Vācijā šodien tiek atvērtas jaunas mošejas? Ne tikai tādēļ, ka palielinās iebraucēju skaits. Šeit dzīvojošajiem musulmaņiem tas ir svarīgi iet uz mošeju, bieži kopā ar visu ģimeni, piedalīties kopējā lūgšanā.
Bet mēs aizejam uz baznīcu dažas reizes gadā, labi ja kādos lielajos svētkos. Vai atceramies par baznīcu tad, ja ja notikusi kāda nelaime, ja gribam nolikt sveci svētbildes priekšā. Mums ir jābaidās nevis no spēcīga islāma, bet gan no vājas kristietības. Ja būsim vienoti un stipri, dzīvosim mīlestībā un saticībā, nekāds islāms mūs neapdraudēs.
Dzird, ka pasaulē augot interese par pareizticību. Kā jūs domājat, kāpēc?
Viens no izskaidrojumiem- modernajā laikmetā, kur valda tehnoloģijas un pie durvīm jau klauvē mākslīgais intelekts, kur vērojama atsvešināšanās un vientulība, cilvēki reliģijā meklē kaut ko senu un autentisku.
Arī emocionālu un garīgu siltumu, pat mistisku. Un pareizticība to spēj dot. Šie procesi vērojami visā pasaulē, kur vien pastāv ortodoksālā baznīca – Tuvajos Austrumos, Ēģiptē, Grieķijā, Krievijā, Amerikā, Gruzijā, Rumānijā, Ukrainā, Baltkrievijā, citur Eiropas austrumos, arī Latvijā.
Es pats uzskatu, ka latviešu pareizticīgo draudzes, pareizticīgā liturģija, kas latviešu valodā skan tik spēcīgi un skaisti, ir vērtīgs pienesums Latvijas kultūrai.
Tā ir kā dzīva saite ar kristietības aizsākumiem, ar pirmajiem klosteriem Ēģiptes tuksnešu smiltājos.
Arī Vācijā jau ir draudzes, kurās dievkalpojumi notiek vāciski. Lielos svētkos, kad dievkalpojumi notiek mūsu klostera baznīcā un Berlīnes katedrālē, es pats draudzei lasu evaņģēliju latviešu valodā.
Un nav pat svarīgi, vai kāds cilvēks bez manis tobrīd saprot šos vārdus. Toties Dievs tos saprot, un ar to man pietiek.
