Lieldienu bizness plaukst 0
“Divās Lieldienu svētku dienās droši var apēst 5 līdz 10 olas, un nekāda sliktuma nebūs. Holesterīns, kas atrodas pārtikas produktos, asiņu holesterīnu pavairo lēni. Vēlāk pēc atgriešanās ikdienas ritmā dāmām un kungiem cienījamā vecumā gan vairāk par vienu olu nedēļā ēst nevajadzētu,” pirms svētkiem sacīja Rīgas Stradiņa universitātes docents Zigurds Zariņš.
Ikviens Latvijas iedzīvotājs gadā apēd vidēji 200 olas. Ziemeļeiropas valstu lielākā olu ražotāja a/s “Balticovo” valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs teic, ka pirms Lieldienu svētkiem pārdoto olu daudzums dubultojas. Cilvēki krāsošanai pieprasa baltas olas, tāpēc “Balticovo” vēl šajā gadā tās ievedīs no Skandināvijas valstīm (iecerētais daudzums – viens miljons olu – ir mazāks, nekā “Balticovo” var saražot vienā dienā), tomēr nākamgad baltās olas ražos tepat Latvijā, sola A. Veinbergs.
“Balticovo” pēc Konkurences padomes norādījuma nekomentē olu cenas. Veikalu tīkla “Maxima” preses sekretārs Ivars Andiņš teic, ka pirms Lieldienām “Balticovo” ražotās olas maksāšot par aptuveni 40% vairāk nekā patlaban. Otrs lielākais veikalu tīkls “Rimi” pagājušajā nedēļā par cenām vēl nebija vienojies.
A. Veinbergs norāda, ka jauno ES dzīvnieku labturības prasību nodrošināšana, proti, būru platības palielināšana līdz 2000 cm2 un vēl citi nosacījumi prasījuši naudas ieguldījumu un sadārdzinājuši olas par 25%. Atlikusī sadārdzinājuma daļa esot uz resursu – galvenokārt enerģijas – sadārdzinājuma rēķina. Kopš 2005. gada “Balticovo” modernizācijā esot ieguldījis 35 miljonus eiro un patlaban 70% no ražotajām olām pārdod citās valstīs.
Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) direktore Ingūna Gulbe gan teic, ka ieguldījumiem lielāku būru pirkšanā jau vajadzētu būt atpelnītiem – par tiem bija zināms jau pirms astoņiem gadiem. “Cita lieta, ka pēdējos gados, kāpjot graudu un energoresursu cenām, olu ražotāji necēla olu cenas. Patlaban šīs izmaksas uz sava rēķina vairs ņemt nevar,” tā I. Gulbe.
LTVC informē, ka pēdējos trīs gados olu cena (bez PVN un tirgotāju uzcenojuma) samazinājusies par 30 procentiem. Veikalos, pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, olu vidējā cena kritusies vien par 5,2%. Martā, pēc LTVC ziņām, vidējā desmit olu cena piecās lielveikalu ķēdēs bija 99 santīmi.
Tīmekļa portāli ziņo par būtisku olu sadārdzinājumu un pat deficītu daudzās citās ES valstīs. Zināms arī, ka ne visās valstīs ir izpildītas vistu labturības prasības, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī. Ražotāji, kas tās nepilda, būtībā īsteno negodīgu konkurenci.
Latvijas Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) informē, ka mūsu valstī patlaban ir 14 reģistrēti dējējvistu uzņēmumi, kurus iedala pēc dējējvistu turēšanas veida. Proti, viens uzņēmums nodarbojas ar bioloģisko ražošanu, sešos uzņēmumos ir brīvā turēšana, divi ražotāji vistas tur kūtī, bet seši ražotāji – sprostos. Zīmīgi, ka divi uzņēmumi – “Vistako” Alūksnes pusē un z/s “Riekstiņi” – šogad pārtraukuši darbību.
Skaitļi rāda, ka pērn salīdzinājumā ar 2010. gadu Latvijā dētu olu pārdošana citās valstīs samazinājās par 14,1%, bet imports kāpis par 19,5%. Tomēr olu eksports joprojām 2,5 reizes pārsniedz importu.
Pēc olām atbrauc pakaļ
Aizvien vairāk cilvēku olas lielveikalos nepērk vai arī iegādājas tikai brīvi turēto vistu olas. Kāda atšķirība ir starp rūpnieciski ražoto olu un to, kas izdēta lauku saimniecībā? Z. Zariņš teic, ka vista, kas lauku sētā staigā pa pagalmu, atvainojiet, pieķēza celiņus un, piemēram, izkašā puķu dobes, izdēj daudz vērtīgākas olas nekā rūpnīcā sprostā turēta vista.
“Lauku vistas olā tik vērtīgo omega-3 taukskābju, kas būtiski samazina infarkta un insulta risku, ir vairāk nekā putnu fabrikā mītošas vistas olā. Tur vistas nevar izvēlēties barību, tām jāēd tas, ko dod, bet laukos brīvā dabā vista meklē un atrod sev vajadzīgo,” tā Z. Zariņš. Viņš gan teic, ka pēdējos gados notiek labas pārmaiņas.
Piemēram, Vācijā putnu fabrikās vistu ēdienkartē iekļauj jūras aļģes laminārijas (izveidots pat zīmols “mega-3 eier”), bet Latvijā – linsēklas, kas palielina labo omega-3 taukskābju īpatsvaru.
Par olu pārdošanu nekādu rūpju nav Priekuļu pagasta saimniecei Kaivai Zaķei, kuras zemnieku saimniecībā “Ķingas” līdzās trim bullīšiem un diviem zirgiem ir arī 195 dējējvistas. “Ziņa par mūsu olām tiek padota no mutes mutē, un par pārdošanu jāuztraucas nav – visi pircēji atbrauc pēc olām pakaļ paši. Lai nebūtu jābrauc uz tirgu, dārgi neprasām – 12 santīmus par olu,” tā K. Zaķe.
“Ķingas” šajā gadā iegūs bioloģiskās saimniecības statusu. Graudi vistām tiek pirkti no bioloģiskajām saimniecībām, bet pārējo lopbarību, arī kartupeļus, bietes, runkuļus un burkānus izaudzē saimniecībā.
Pilotprojekts pie Valgas
Tā savu uzņēmējdarbību raksturo Smiltenes novada zemnieku saimniecības “Vētras” saimnieks Valdis Pīrs. “Mācos, izmēģinu dažādas savas gatavās barotavas un dētuves. Taustos, meklēju iespējas, kā darboties labāk,” stāsta Valdis.
Citās valstīs nopelnīto naudu viņš pirms vairākiem gadiem nolēma ieguldīt olu ražošanā. “Pirms diviem gadiem sākām sadarbību ar “Balticovo”. Mēs saņemam 120 dienu vecas vistas, patlaban to ir 2600. Putni brīvi staigā un uzturas svaigā gaisā. “Balticovo” piegādā daļu barības un ik dienu paņem arī olas, tāpēc var nodarboties vien ar ražošanu. Iepakošanu un olu zīmogošanu arī veic “Balticovo”,” teic Valdis. Viņš atzīst – bizness ir riskants. “Ja būtu daudz naudas, visticamāk, ar to nenodarbotos,” piebilst uzņēmējs, kas 1998. gadā ieguva kuģu vadītāja specialitāti. Valdis teic, ka patlaban automatizēta ir vien ūdensapgāde. Ik dienu 1900 dētās olas tiek vāktas ar rokām. Vista ik dienu apēd 120 gramus barības, arī pašu saimniecībā audzētos kartupeļus un bietes.
No Zosēniem uz Rīgu
Arī “Lejas Augstāriem” – saimniecībai Zosēnos, kas patlaban iziet pārejas procesu bioloģiskās ražošanas sertifikāta saņemšanai, olu ražošana nav vienīgā, tomēr ir ļoti svarīga nodarbe. 360 vistām dēšanai vajag 17 grādu temperatūru, tāpēc aukstajos ziemas mēnešos par elektrību maksāti Ls 800. “Lejas Augstāru” saimniekiem dārga ir arī produktu pārdošana – tā galvenokārt notiek Rīgā, bet transporta izdevumi līdz Rīgai un atpakaļ ir Ls 40. “Lejas Augstārēs” dētās olas Rīgā var nopirkt zaļajos tirdziņos un bioloģiskajos veikalos, kas tās iepērk par 15 santīmiem gabalā. “Olām noteikti ir jākļūst dārgākām – degvielas un elektroenerģijas cena liek celt olu cenu,” uzskata S. Brūvere.
 Uzziņa Olu iedalījums Tirdzniecībā drīkst realizēt tikai A kvalitātes šķiras olas (B kvalitātes šķiras olas izmanto tikai pārstrādei). Olas atkarībā no lieluma iedala 4 svara šķirās ar šādām norādēm: XL – ļoti lielas (svars ≥ 73 g); L – lielas (svars ≥ 63 g un < 73 g); M – vidējas (svars ≥ 53 g un < 63 g); S – mazas (svars < 53 g). Iepakojumā var būt arī dažādu svara šķiru olas ar uzrakstu “dažāda izmēra olas”. Pēc norādītā numura uz olas var saprast, kurā valstī un kurā uzņēmumā ir saražotas olas. Piemēram 3FI14193– pirmais cipars norāda dējējvistu turēšanas veidu (0 – bioloģiskā ražošana, 1 – brīvā turēšana, 2 – turēšana kūtī, 3 – turēšana sprostos), bet burti norāda valsts kodu, kurā olas ražotas. Attēlā redzama Somijā dēta ola, 5 cipari norāda uzņēmuma reģistrācijas kodu, bet uz iepakojuma ir uzrādīts iepakošanas centra kods. |
