Uzziņa 2
Gvadalupe tulkojumā nozīmējot “gaismas straumes” jeb “plūstošā gaisma”. Šādi sevi nodēvējusi Dievmāte, 1531. gada decembrī parādoties dedzīgi kristīgajam indiānim Huanam Djego. Tagad netālu no Mehiko, vietā, kur Dievmāte parādījusies, slejas Gvadalupes Dievmātes bazilika, kas ir populārākais svētceļojuma galamērķis Latīņamerikā. Dievmātes attēls uz indiāņa apmetņa, kas glabājas šajā baznīcā, nodarbina zinātnieku prātus – kā gan tas, nezaudējot krāsu košumu un kvalitāti, varēja saglabāties teju piecus simtus gadu, lai gan audums austs no agaves šķiedrām, kas parasti nekalpo ilgāk par divdesmit gadiem. Profesors Rihards Kūns, Nobela prēmijas laureāts ķīmijā, 1977. gadā pētot svētbildes šķiedru, konstatēja, ka uz auduma nav manāmi otas vilcieni un krāsas pēc ķīmiskā sastāva nelīdzinās nevienam no pasaulē zināmajiem krāsvielu savienojumiem. Par pārsteigumu zinātniekiem Filipam Kalahenam un Džodijam Smitam, kuri audumu pētīja infrasarkanajos staros, krāsu toņi mainās atkarībā skata leņķa. Viņi secināja, ka šo dabā sastopamo iridiscences efektu nav iespējams atdarināt mākslīgi – tātad Dievmātes attēlu nevarēja uzzīmēt kāds cilvēks. Arī Vatikāna radio paudis kādu interesantu faktu. 20. gadsimta sākumā kāds cilvēks pie attēla kājām novietojis ziedu kompozīciju, kurā bijis paslēpts spēcīgs spridzeklis. Eksplozija sagrāva visu, kas atradās netālu no attēla, taču pats attēls palika neskarts.
