Lielbritānijas un Čehijas atšķelšanās no fiskālā līguma uztverta dalītām jūtām 0
“Vairākumā, bet ne vienoti,” tā kritiķi novērtējuši šīs nedēļas sākumā Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāju sanāksmē pieņemto fiskālās disciplīnas līgumu, kura mērķis būs vēsturiski ierobežot eirozonas krīzes izplatīšanos, liekot valstīm pieturēties pie stingriem taupības kritērijiem un paredzot sodu, ja līguma dalībnieces to izvairīsies pienācīgi ieviest likumdošanā un ievērot.
No 27 ES dalībvalstīm līgumam pievienojas 25, izņemot Lielbritāniju un Čehiju.
Katrai savi argumenti, taču eksperti kārtējo reizi secina, ka ES vienotība joprojām ir kārts, ko valstis ziedo pašmāju interešu vārdā.
Sliktais Briseles pirksts
Apvienotā Karaliste no spēles izstājās jau pirms Jaunā gada, kad valstu vadītāji lēma par fiskālā līguma pirmo redakciju. Arī pēdējā tikšanās reizē, nedēļas sākumā Briselē, Lielbritānija saglabāja tos pašus argumentus, ko iepriekš, proti, ka jaunais līgums neatbilst valsts interesēm. Apvienotajai Karalistei, kurā atrodas viens no ietekmīgākajiem finanšu centriem pasaulē, visvairāk nepatīk Briseles uzraudzība, saistības finanšu organizācijām, sodu mehānismi, taču tā, kā norādīja Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, neliks kāju priekšā pārējās Eiropas centieniem darīt to, kas darāms. “Mēs neparakstīsim šo līgumu, mēs to neratificēsim, un tas neuzliks nekādas saistības Lielbritānijai. Taču, kā jau esmu teicis iepriekš, šī ir jauna teritorija un jauns līgums, kam vēl ir jāstājas spēkā, un mēs nevēlamies likt šķēršļus tiem svarīgajiem darbiem, kas eirozonai ir veicami, lai atrisinātu krīzi, ja vien tie neapdraud mūsu nacionālās intereses,” tā šonedēļ vēlreiz uzsvēra Lielbritānijas galva.
Nepiekāpīgais prezidents
Tikmēr daudz negaidītāks izrādījās Čehijas paziņojums. Premjerministra Petra Nekaša personā Čehija norādīja, ka nevar līgumu atbalstīt trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, tādēļ, ka neeirozonas valstis nevarēs būt klāt visās eirozonas valstu apspriedēs, otrkārt, tādēļ, ka līgums nepievērš pietiekami daudz uzmanības valstu parādu problēmai, un treškārt, tādēļ, ka Čehijas prezidents Vaclavs Klauss ir pateicis, ka līgumu tik un tā neparakstīs. Taču Čehija patur durvis atvērtas un pavisam no pievienošanās līgumam neatsakās. Tas varētu notikt, piemēram, 2013. gadā, kad Čehijas prezidents Vaclavs Klauss beigs savu prezidentūru.
Atšķirībā no Apvienotās Karalistes, kas jau ES pievienošanās līgumā ir panākusi mūžīga izņēmuma statusu, proti, ka iestāšanās eirozonā nav obligāta, ja vien Lielbritānija to pati negribēs, Čehijai šādu privilēģiju nav, un provizoriski kādu dienu kopējās valūtas grupai nāksies pievienoties.
Pagaidām Čehijas valdība nav noteikusi datumu. Iepriekš ir pavīdējušas runas, ka izšķirošais brīdis varētu notikt 2014. vai 2015. gadā, taču pašreizējā centriski labējā vara ir visai skaidri norādījusi, ka Čehija tuvākajā laikā eirozonai pievienoties negrasās.
Kritizē par kaitējumu
Šobrīd izskan dažādas prognozes par to, vai Čehija un Lielbritānija tomēr līgumam varētu pievienoties un ko tas nozīmēs plašākā kontekstā.
Tā kā abas nav eirozonas valstis, tad patlaban būtiskas problēmas tas nerada, atzīst eksperti, jo svarīgākais mērķis ir sasniegts, proti, līgumam piekrīt visas 17 eirozonas valstis, kas ir galvenās spēlētājas krīzes risināšanā. Arī Latvijai, kas, nebūdama eirozonas valsts, tomēr līgumam pievienojas, kā norādījis premjerministrs Valdis Dombrovskis, nav liela starpība, vai nepiedalās viena vai divas valstis, taču piebilst: “Būtiskākais ir tas, ka tas ir “de facto” solis divu ātrumu virzienā. Ja divu ātrumu Eiropa kļūst par realitāti, mums ir svarīgi būt Eiropas kodolā.”
To, ka Lielbritānija un Čehija ir radījušas citu, lēnākas gaitas joslu uz ES lielceļa un draud palikt ārpus kodola, piekrīt arī Eiropas Politikas studiju centra pētnieks Briselē Pjotrs Macejs Kačinskis. Viņaprāt, Lielbritānijas iebildumi šobrīd ir visspēcīgākie un Londonas balsij Briseles gaiteņos allaž ir lielāks svars, savukārt Čehija gan ietekmes, gan balss spēka ziņā patiešām riskē palikt stūrī. P. M. Kačinskis piebilst, ka, to apzinoties, visticamāk, Prāga pārdomās un līgumam pievienosies.
Līdzīgi vērojumi pēc pirmdienas samita izskanējuši arī Čehijas medijos. Konservatīvās koalīcijas partijas “Top 09” vadītājs, ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs paziņojis, ka Čehijai ar šādu lēmumu ir nodarīts kaitējums un tas ir bijis nepareizs solis, jo valsts ir pastumta malā un aizvirzīta prom no lēmumu pieņemšanas centra. Līdzīgu kritiku pauduši arī opozīcijā esošie sociāldemokrāti.
Arī avīžu komentāri vairāk sliekušies kritizēt valdības vadītāja rīcību, sakot, ka nav bijis īsti pamata Čehijai pēkšņi iet Lielbritānijas pēdās un atteikties no līguma. Līdz ar to vienīgās cerības ir uz prezidenta vēlēšanām martā, kad eiroskeptiskā V. Klausa vietā, kas savu termiņu turpināt vairs nevarēs, nāks kāds cits ar mazāk noraidošu attieksmi. Mediji kritizē arī veidu, kā valdības vadītājs pieņēmis lēmumu līgumam nepiekrist – proti, vēl pirms bijušas zināmas satura detaļas, P. Nekašs sacījis, ka nekādā gadījumā domas nemainīs un par līgumu vienalga nebalsos.
Arī Lielbritānijas premjers D. Kamerons, atgriezies no samita Briselē, šonedēļ saņēmis atšķirīgu novērtējumu. Par spīti tam, ka premjerministrs sakās aizstāvam Lielbritānijas nacionālās intereses un ir panācis, ka valsts varēs piedalīties kā novērotāja arī turpmākajās diskusijās par fiskālo līgumu, kritiķi pārmet, ka Lielbritānija tomēr ir nogriezusi būtisku ceļu uz ES lēmumu tiešu ietekmi un piekļuvi ES institūcijām.
Viedokļi
Premjerministrs Valdis Dombrovskis: “Nav liela starpība, vai fiskālajā līgumā nepiedalās viena vai divas valstis. Būtiskākais ir tas, ka tas ir “de facto” solis divu ātrumu virzienā. Ja divu ātrumu Eiropa kļūst par realitāti, mums ir svarīgi būt Eiropas kodolā.”
Eiropas Politikas studiju centra pētnieks Briselē Pjotrs Macejs Kačinskis: “Lielbritānijas iebildumi šobrīd ir visspēcīgākie, un Londonas balsij Briseles gaiteņos allaž ir lielāks svars, savukārt Čehija gan ietekmes, gan balss spēka ziņā patiešām riskē palikt stūrī.”
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons: “Mēs neparakstīsim šo līgumu, mēs to neratificēsim, un tas neuzliks nekādas saistības Lielbritānijai. Taču, kā jau esmu teicis iepriekš, šī ir jauna teritorija un jauns līgums, kam vēl ir jāstājas spēkā, un mēs nevēlamies likt šķēršļus tiem svarīgajiem darbiem, kas eirozonai ir veicami, lai atrisinātu krīzi, ja vien tie neapdraud mūs nacionālās intereses.”
Eiropas Komisijas vadītājs Žozē Manuels Barozu: “Līgumu parakstīs martā, un, manuprāt, tas, ka izdevās panākt vienošanos ne tikai ar visām 17 eirozonas valstīm, bet 25 ES valstīm kopumā, bija patiešām ļoti iespaidīgi.”
