Lielbritānijas izstāšanās no ES iespējama, bet mānīga 0
Lielbritānijas premjers Deivids Kemerons solījis, ka, uzvarot parlamenta vēlēšanās pēc diviem gadiem, rīkos referendumu par to, vai valstij palikt vai izstāties no Eiropas Savienības. Lai gan D. Kemerons šādu soli skaidro ar sabiedrības milzīgo vilšanos Eiropas Savienībā, britu uzņēmēji par šādu iespēju ir saniknoti.
Mūsu speciālkorespondente Aija Stikāne, kura Apvienotajā Karalistē dzīvo jau vairākus gadus, sniedz ieskatu britu domu gājienā “no iekšpuses”.
Eiropa – lamuvārds
“Cik gan savādi…” es pieķeru sevi pie pārdomām par to, kā pēdējos pāris gados ir mainījusies mana – eiropietes – dzīve. Līdz šim dzīvoju valstī, kas nemitīgi tiekusies pēc Eiropas atzinības un uzmanības, cenšoties izpildīt visdažādākos atbilstības kritērijus un pārsteigt Eiropu. Rīga lepojas ar to, ka Dombrovska jostu savilkšana demonstrēta kā paraugs citām Eiropas valstīm. Tomēr Latvija joprojām slīgst nesaudzīgā paškritikā par to, kā tai neizdodas kļūt par priekšzīmīgu Eiropas sastāvdaļu it visās jomās, piemēram, nav izdevies izsmelt visus pieejamos Eiropas resursus vai arī esam kādā ziņā ne tik attapīgi vai izveicīgi kā mūsu kaimiņi.
Eiropa man vienmēr asociējās ar lielu, bargu onkuli, kuram jāizdabā, jo tad no viņa varēs dabūt konfektes. Tādēļ var tikai nojaust, cik liels bija un ir mans pārsteigums, pārceļoties uz valsti, kur “Eiropa” ir teju vai lamuvārds.
Anglijā šķietami nevienam nepatīk Eiropa un ar to steidz asociēt visu tālo, svešo, savādo. Pirmkārt, tā asociējas ar mūžsenajiem konkurentiem – Franciju un pārlieku sarežģīto Vāciju. Izņemot šīs divas lielvaras, pārējās Eiropas valstis “ēd no mūsu katla” – tāds ir vidusmēra angļa priekšstats par ES. Būdama izteikti skeptiska dalībvalsts, Lielbritānija tā īsti ES sevi nekad nav pieskaitījusi. Anglija nav atteikusies no britu mārciņas, nav pilnībā atvērusi robežas un imigrācijas politiku piekopj ļoti pakāpeniski, nerimtīgi analizējot, kādas valsts pārstāvji darbojas kādās nozarēs, cik saņem pabalstos un tā tālāk. Taču nu eiroskepticisms Lielbritānijā ir sasniedzis neredzētus apmērus un drosmīgākie kliedz par radikālo soli – izstāšanos no savienības.
Traucē imigranti
Kritiķu lielākais arguments ir – imigrācija. Lai gan šai valstij ir sena multikulturāla vēsture, tieši pēdējo gadu imigrācija vietējos iedzīvotājus uztrauc visvairāk. Lielbritānijā allaž bijusi liela indiešu un pakistāniešu kopiena, kas radusies koloniālās vēstures iespaidā. Man jāteic, ka pašā sākumā mani ļoti pārsteidza tas, cik ļoti atzinīgi briti izsakās par indiešu virtuvi, tomēr mīlestība pret indiešiem pie gastronomiskajiem priekiem arī apstājas, jo padziļinātu zināšanu par indiešu kultūru un svētkiem angļiem nav, tas viņus vienkārši neinteresē.
Kopš 2004. gada, kad Eiropai pievienojās tā saucamais austrumu bloks, Lielbritānija piedzīvojusi pavisam jaunu un līdz šim nepieredzētu iebraucēju pieaugumu. Mazās Anglijas pilsētiņas pārvērtušās līdz nepazīšanai, un daudzi angļi sūkstās par to, ka iebraucēji no Austrumeiropas atņem viņiem darbu.
Atšķirība man ir gluži saprotama. Mēs patiešām esam daudz centīgāki un strādīgāki nekā angļi, mums ir pilnīgi citāda uztvere par darbu, un to es varu apgalvot kā iebraucēja, kas nu jau strādājusi vairākās darbavietās. Neesmu izmēģinājusi nevienu fabriku, tomēr pat “balto krādziņu” vidē šī atšķirība ir ļoti jūtama.
Sabiedrības noskaņojums ir viena lieta, bet kas cits ir redzēt, kā imigrācija atspoguļojas statistikā. Kad šopavasar ieraudzīju, ka poļu valoda ir kļuvusi par otro visvairāk lietoto valodu Lielbritānijā, nodomāju, ka tas ir kāds aprīļa joks, ko izpūtusi šeit iznākošā poļu prese, pat nepievērsu tam uzmanību. Tomēr pakāpeniski šī informācija parādījās visos galvenajos Anglijas medijos un es varu iedomāties, kāds pārsteigums tas bija vietējiem iedzīvotājiem. Poļi ir pārņēmuši šo valsti nepilnu 10 gadu laikā vairāk nekā jebkura cita no lielajām austrumu nācijām pēdējā pusgadsimta laikā. Līdzās ziņām par poļiem un to, kā viņi izbauda dzīvi Anglijā, allaž parādās atgādinājums par to, ka jau šā gada beigās atcels ierobežojumu Lielbritānijā iebraukt arī divu jaunāko dalībvalstu pilsoņiem – rumāņiem un bulgāriem. Rumānijā ir 15,3 miljoni darbspējīgo iedzīvotāju, bet Bulgārijā – 4,67 miljoni.
Referendums kā burkāns?
Šo ziņu kontekstā premjerministra Deivida Kemerona paziņojums par iespējamo referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības varētu gūt visai lielu konservatīvās sabiedrības daļas atbalstu. Šī nav pirmā reize, kad angļiem būtu iespēja balsot par izstāšanos. Referendums par šo pašu tēmu bija jau 1975. gadā, toreiz angļi nolēma palikt Eiropas Ekonomiskajā kopienā (tagadējā ES). 67% iedzīvotāju nobalsoja par palikšanu savienībā un tagadējās prognozes būtu līdzīgas.
“Latvijas Avīze” Lielbritānijā konsultējās ar šejienes politikā aktīvo latvieti Dzidru Noru, kura pārstāv leiboristu partiju. Viņa uzskata – lai gan imigrantus vaino sociālo pakalpojumu pārslodzē, Anglijai tomēr ir vairāk ieguvumu no ES, tādēļ izstāšanās tai nenāktu par labu.
Gandrīz 50% no Lielbritānijā saražotajām precēm eksportē uz Eiropas Savienību, daudzas rūpnīcas tiek celtas Anglijā, tieši pateicoties ES kvotām. Turklāt nākamo piecu gadu laikā Lielbritānija no ES attīstībai saņems sešus miljardus mārciņu.
Dzīvojot Anglijā, nedomāju, ka šejienes iedzīvotāji iespējamo referendumu uztver nopietni. Tas būs tikai tad, ja konservatīvā partija uzvarēs nākamajās vēlēšanās 2015. gadā. Daudzi kritiķi to uzskata par absurdu priekšlikumu un vaicā – kāpēc tad referendumu nerīkot tagad? Deivids Kemerons strikti paliek pie sava, radot priekšstatu, ka referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības ir vien tāds burkāns makšķeres galā.
