Vai viņa plāno atgriezties Latvijā? 9
– Tas ir diskutējams jautājums. Varētu doties uz mājām pēc pensijas vecuma sasniegšanas šeit, Lielbritānijā. Pirmais, kas pēc šejienes mierpilnās dzīves nāk prātā, domājot par atgriešanos Latvijā, ir tas, ka atkal ik uz soļa nāktos saskarties ar ierēdņu visvarenības apliecinājumiem. Internetā lasot ziņas par jaunākajiem notikumiem un pieņemtajiem likumiem Latvijā, reizēm pārņem niknums par to, ka cilvēki tiek apzināti mocīti un pazemoti, cenšoties jau tā grūto ekonomisko situāciju padarīt vēl dramatiskāku. “Mazais”, godīgais cilvēciņš maksā visu, ko viņam liek, bet tie, kuri “peld pa virsu”, atrod iemeslus un iespējas izmantot likumdošanas nepilnības, lai nemaksātu un uz tā rēķina vēl nopelnītu… Sāpīgi, ka tas notiek vietā, kur esmu piedzimusi, – Latvijā, un nav manos spēkos to izmainīt, – teic Aija.
Visas durvis vaļā!
Arī Terēzei (nevēlējās nosaukt pilnu vārdu), kura kopā ar ģimeni Lielbritānijā dzīvo gandrīz jau piecus gadus, paldies Dievam, nav negatīvas pieredzes.
– Runas par Eiropas Savienības pilsoņu izraidīšanu no Lielbritānijas ir tikai baumas, sagrozīti fakti. Dzirdēju – kādā Latvijas preses izdevumā esot bijis publicēts stāsts par to, ka no Anglijas izraidīts Latvijas pilsonis, bet viņš, šeit dzīvodams, negribēja strādāt un mitinājās teltī! Šādi cilvēki ar savu nostāju tikai izsauc negatīvu attieksmi arī pret pārējiem. No Lielbritānijas neviens nevienu nekur neizsūta un nekādas sankcijas netiek piemērotas. Vietējie ļaudis ir ļoti pretimnākoši, smaidīgi un laipni. Vismaz man ir nācies sastapties gandrīz tikai ar tādiem. Es joprojām brīvi nerunāju angliski, bet visur, kur man vajag, piedāvā tulku. Cilvēki nevis smejas par manu slikto angļu valodu, bet iedrošina, cenšas runāt vienkāršāk, lai es saprotu. Esmu sajūsmā par šo valsti! Protams, ir arī cilvēki, kas pret iebraucējiem izturas negatīvi, ar tiem cenšos nekontaktēties.
Ja Lielbritānijā rodas vēlme uzsākt savu biznesu – lūdzu! Visas durvis ir atvērtas! Šajā valstī ir īpašas organizācijas, kas palīdz uzsākt mazo biznesu – konsultē likumdošanas jautājumos un atbalsta finansiāli. Vajag tikai gribēt darīt! To izmantoju arī es. Biroja pārstāvim, īstam anglim, pie kura vērsos pēc padoma, ļoti patika mans biznesa plāns. Viņš pat palūdza to atstāt kā piemēru citiem jaunajiem uzņēmējiem. Tagad jebkurā laikā varu viņam zvanīt un uzdot neskaidros jautājumus. Nu mans jaunais biznesiņš lēnām sāk kustēties. Darināšu šūtas lelles, kas kalpos interjera izdaiļošanai.
Mani bērni mācās Lielbritānijas koledžās. Man un maniem bērniem Latvija ir un paliks dzimtene, bet politiskos jautājumos es Latvijas valdību neatbalstu. Tā pazemot savu tautu un tagad gaidīt, lai tie, kas aizbraukuši, atgriežas dzimtenē?! Tās ir pēdējās muļķības. Mēs šeit dzīvojam un strādājam. Mēs šeit dzīvojam, nevis eksistējam. Savu mazdēliņu es noteikti aizvedīšu uz Latviju – lai redz, cik skaista ir mammas un vecmammas dzimtene.
Laiks doties mājās!
Rīdzinieka Ernesta Jansona (23) no Lielbritānijas atvestais stāsts ir caurausts ar negatīvām emocijām. Viņš jau ilgāku laiku Latvijā nevarēja atrast normāli apmaksātu darbu viesmīļa profesijā, tāpēc nolēma izmēģināt laimi, strādājot ārzemēs. Aģentūra viņam piedāvāja darbu Lielbritānijā, Oksfordā, kurp, samaksājis prasīto pietiekami lielo naudas summu, jaunietis, cerību pilns, arī devās.
Jāstrādā bija viesnīcas restorānā. Savu arodu Ernests prot, darba nebaidās un angļu valodu arī zina, bet tas, ko no saviem darbiniekiem prasīja restorāna vadība, bija daudz par daudz. Restorāns strādāja diennakts režīmā. Katram darbiniekam bija jāstrādā sešas stundas pēc kārtas, pēc tam sešas stundas brīvas. Un tā diennakti pēc diennakts. Piemēram, ja maiņa ilga no septiņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā, tad, pēc restorāna vadības ieskatiem, pēc šīs dežūras darbiniekam dienas vidū jādodas gulēt, lai varētu turpināt darbu no astoņiem vakarā līdz diviem naktī. Pēc tam no pulksten diviem līdz astoņiem no rīta jāguļ, lai pēc tam atkal varētu strādāt.
Turklāt darba stundas bieži vien ievilkās, līdz ar to miegam reizēm atlika tikai trīs stundas. Septītajai dienai vajadzēja būt brīvai, bet to ne vienmēr piešķīra. Un pat brīvajā dienā un nakts mieram atvēlētajās stundās nebija iespējams atpūsties, jo dienesta viesnīcā, kurā bija izmitināti darbinieki, galvenokārt iebraucēji no dažādām valstīm, sienas bija tik plānas, ka labi varēja dzirdēt pat to, ja blakus dzīvoklī kāds nošķaudījās. Gulēt nebija iespējams arī tad, ja kāds, atgriezies no savas maiņas, aiz sienas rosījās pa savu istabiņu. Turklāt viesnīcā mita ļaudis, kuri naktīs uzdzīvoja un rīkoja skaļas ballītes. Tad aizvērt acis nesanāca ne mirkli.
Ernestā sašutumu izraisīja arī britu izcelsmes kolēģu attieksme pret kolēģiem imigrantiem. Nekādu draudzīgu sarunu, ja esi te atbraucis – klusē un strādā! Par kādu rumāņu sievieti, kura slikti prata angļu valodu, restorāna darbinieki briti regulāri atklāti un pat rupji smējās, stāsta Ernests. Tie imigranti, kas šajā uzņēmumā bija nostrādājuši ilgāku laiku, stāstīja, ka pēc breksita vietējo attieksme pret iebraucējiem kļuvusi neiecietīgāka. Briti ar savu attieksmi liek saprast – jums laiks doties mājās!
Ernests bija cerējis, ka, dzīvojot Lielbritānijā, varēs ne tikai strādāt, bet arī vēl dziļāk apgūt angļu valodu un citādi sevi attīstīt, varbūt pat uzsākt uzņēmējdarbību, bet drīz saprata, ka tas ne tuvu nebūs iespējams. Jo jaunietis dzīvoja nepārtrauktā miega badā. Kad sešas septiņas dienas pēc kārtas bija gulējis tikai pa trīs stundām naktī, pasliktinājās arī vispārējā pašsajūta. Pavadījis Oksfordā nepilnu mēnesi, Ernests atgriezās mājās Rīgā.
Aprunājoties ar vairākiem Lielbritānijā dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem, pārliecinājos, ka tiem, kuriem izdevies atrast stabilu darbu un nodzīvot šajā valstī vairākus gadus, iegūstot pastāvīgās uzturēšanās atļauju, klājas labi, pat ļoti labi. Tiesa, ne visos Lielbritānijas reģionos pamatiedzīvotāju attieksme pret iebraucējiem ir vienādi pozitīva. Cerēsim, ka tuvāko gadu laikā, kad Lielbritānija reāli būs izstājusies no Eiropas Savienības, situācija nemainīsies uz slikto pusi.
Naida noziegumi Anglijā un Velsā
Salīdzinot ar 2014. gadu, naida noziegumu, t. i., emocionālas un fiziskas vardarbības gadījumu, skaits, kas saistīts ar rasu naidu, seksuālo orientāciju, reliģiju, invaliditāti un transpersonām, 2015. un 2016. ir pieaudzis par 19%. Noziegumus pret imigrantiem Lielbritānijas Iekšlietu ministrija īpaši neizdala, tomēr atzīst, ka drīz pēc breksita notika milzīgs naida noziegumu lēciens. 2016. gada maijā reģistrēti četri tūkstoši naida noziegumu, bet jūlija vidū, tas ir, tūlīt pēc 23. jūnijā Lielbritānijā notikušā referenduma par izstāšanos no Lielbritānijas – 5,5 tūkstoši. Pēc tam situācija nedaudz nomierinājās un augustā atkal konstatēja ap četriem tūkstošiem naida noziegumu. Šā veida noziegumu skaits pieaug ar katru gadu. 2013. gadā reģistrēja divus līdz trīs tūkstošus, 2014. – 2,5 līdz 3,5 tūkstošus, 2015. gadā – trīs līdz četrus tūkstošus, 2016. gadā – trīs līdz piecus tūkstošus naida noziegumu.
/Informācija no Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas mājaslapas/
