Tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīšos 9
– Ne visi grib savā dzīvē ko kardināli mainīt un uzdrīkstas spert soli uz nezināmā pusi un riskēt! Es uzdrīkstējos! Kā Sprīdītis paņēmu savu lāpstiņu un devos pasaulē laimīti meklēt… Un atradu! – stāsta Aija Juruša, kura Lielbritānijas pilsētā Hantingtonā dzīvo jau gandrīz astoņus gadus, strādā šokolādes fabrikā “Hotel Chocolat”. Viņa ir pilntiesīga Lielbritānijas pastāvīgā iedzīvotāja, jo šajā valstī strādā ilgāk par pieciem gadiem, maksā nodokļus un apdrošināšanas iemaksas, viņai ir pastāvīga dzīvesvieta, piedalās vēlēšanās utt. Apguvusi gan angļu, gan arī poļu valodu. Angļu valodas apguvi sekmējuši darbavietas apmaksātie valodas kursi. Poļu valodu sarunvalodas līmenī iemācījusies pašmācības ceļā, kontaktējoties ar darbabiedriem.
– Pirms 2016. gada 23. jūnija referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā saņēmu uzaicinājumu piedalīties tajā, bet, tā kā nebiju Lielbritānijas pilsone, tikai iedzīvotāja, balsot nevarēju, kaut gan gribēju – būtu vēl viena balss par izstāšanos. Šobrīd breksita sakarā nekādas vēstules no Lielbritānijas atbildīgajām institūcijām neesmu saņēmusi. Turklāt jau tūlīt pēc Lielbritānijas paziņojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības mums darba vietā izdalīja vēstules, kurās teikts, ka satraukumam nav pamata. Turklāt katras tautības cilvēkiem šī vēstule bija sagatavota dzimtajā valodā – latviešiem – latviski, poļiem – poliski utt. Notika arī sapulce, kurā visiem izskaidroja, ka uztraukties nevajag.
Nezinu, vai tā ir visur Apvienotajā Karalistē, bet šeit, kur dzīvoju un strādāju es, pret cilvēkiem izturas tā, kā katrs pelnījis. Nekur neesmu sajutusi negatīvismu. Angļi saskarsmē ir ļoti laipni, pretimnākoši un pieklājīgi. Nekur – ne iestādēs, ne veikalos, ne uz ielas – no viņiem neesmu dzirdējusi kādu aizskarošu frāzi. Te gan jāpiebilst, ka runa ir par īsteniem angļiem, ne iebraucējiem, – stāsta Aija.
