Lielbritānija atvadās no ekspremjeres Mārgaretas Tečeres 0
Rīt pēdējā gaitā tiks izvadīta Britānijas ietekmīgākā pēckara laikmeta premjerministre Mārgareta Tečere (1925 – 2013), kura aizgāja mūžībā 87 gadu vecumā. Bēru ceremonijā, kas notiks Svētā Pāvila katedrālē Londonā, uzaicināti aptuveni 2300 viesu, kuru vidū ir valstu vadītāji, politiķi, dažādu jomu slavenības, kolēģi un ģimenes draugi, kā arī 700 bruņoto spēku karavīri.
Bēru ceremoniju BBC tiešraidē varēs vērot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Ekspremjere tiks izvadīta ar militāru godu plašākajā bēru ceremonijā kopš karalienes Elizabetes mātes bērēm 2002. gadā. Pirmo reizi kopš 1965. gada, kad tika izvadīts Vinstons Čērčils, britu politiķa bēru ceremonijā būs klāt karaliene Elizabete II. Tiek lēsts, ka bēru ceremonijas rīkošanas izdevumi varētu sasniegt desmit miljonus mārciņu (astoņus miljonus latu), ko segs Tečeres ģimene un britu valsts iestādes. Paredzams, ka ģimene apmaksās izdevumus par transportu, ziediem un kremēšanu, bet valdība segs pārējos izdevumus, arī drošības jomā. Atbildot uz opozīcijas kritiku par bēru izmaksām, ārlietu ministrs Viljams Heigs paziņojis, ka Tečeres panāktais iemaksas samazinājums ES budžetā līdz šim devis iespēju Britānijai ietaupīt 75 miljardus mārciņu, kas ir divreiz vairāk nekā valsts izdevumi aizsardzībai, atzīmē laikraksts “The Daily Telegraph”.
Bēru viesu sarakstu, kurā ir 200 valstu un organizāciju, ar kurām Britānija uztur diplomātiskās attiecības, pārstāvji, kopīgi veidoja Tečeres ģimene un britu valdības amatpersonas. Latviju Tečeres bēru dievkalpojumā pārstāvēs premjerministrs Valdis Dombrovskis, Lietuvu ‒ prezidente Daļa Grībauskaite, bet Igauniju – aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, nevis ārlietu ministrs Urmass Paets, kā bija izlemts iepriekš, jo pēc izvērtējuma secināts, ka Reinsalu ir piemērotāks valsts pārstāvis par Dzelzs lēdiju dēvētās politiķes bēru dievkalpojumā.
Lepojās ar pavārdu “Dzelzs lēdija”
Nemitoties strīdiem par ekspremjeres politisko mantojumu, gan viņas atbalstītāji, gan pretinieki atzīst viņas nepiekāpību politisko un saimniecisko reformu īstenošanā un valsts interešu aizstāvēšanā gan diplomātiskās sarunās, gan kaujas laukā, kā tas notika 1982. gadā militārajā konfliktā ar Argentīnu Folklenda salu dēļ. 1990. gadā viņa iedrošināja ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko veikt militāru operāciju, lai padzītu Irākas diktatora Sadama Huseina armiju no Kuveitas.
Tečere lepojās ar pavārdu “Dzelzs lēdija”, kā viņu bija iedēvējis padomju armijas laikraksts “Krasnaja Zvezda” par Maskavas politikas aso kritiku.
Taču jau 1984. gadā, kad padomju politikas priekšplānā sāka izvirzīties toreiz vēl mazpazīstamais Mihails Gorbačovs, ar asu politisko ožu apveltītā Tečere uzaicināja viņu apmeklēt Londonu, kur pēc atklātām sarunām raksturoja viņu kā “cilvēku, ar kuru es varētu kārtot darījumus”. Turklāt Tečerei, kurai bija ļoti labas attiecības ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, izdevās pārliecināt arī viņu, ka ar Gorbačovu var kārtot lietas. Kad politiskā greizsirdība un personiskā sāncensība pamudināja Konservatīvo partijas dižvīrus 1990. gadā izstumt no sava vidus valdonīgo, aso, atklāto un tāpēc neērto premjerministri pēc viņas 11 gadu valdīšanas, toriji 1997. gadā uz 13 gadiem trīs parlamenta termiņus palika opozīcijā. Konservatīvo valstsvīri, kas pēc Tečeres stājās valdības vadītāja amatā, nespēja iekāpt viņas kurpēs. Tagad analītiķi un plaša spektra politiķi ir vienoti atzinumā, ka Mārgareta Tečere bija dižena valstssieva un ikoniska figūra britu un pasaules politikā.
“Es neesmu Vinstons”
Pēc publiskās bēru ceremonijas paredzēta privāta kremēšana. Savā pēdējā gribā Tečere norādījusi, ka vēlas, lai viņas pīšļi tiktu novietoti blakus vīra Denisa atdusas vietai kapsētā Čelsijā Londonas dienvidos. Bēru ceremonijas mērogs un vairāku miljonu izmaksas uz nodokļu maksātāju rēķina izraisījušas kritiku, ekspremjerei turpinot šķelt sabiedrisko domu arī pēc nāves. Ģimenē kopš bērnības metodistu mācības stingrībā audzinātā Tečere, apzinoties šādu varbūtību, savā pēdējās gribas liecībā, kas sastādīta jau pirms astoņiem gadiem, atstājusi detalizētus norādījumus, liedzot rīkot oficiālas valsts bēres, kas būtu jāapmaksā no budžeta. “Es neesmu Vinstons, kuram aizejot būtu jārīko kara lidmašīnu goda eskorts, jo tā būtu naudas izšķiešana,” Tečere pirms pāris gadiem teikusi draugiem, raksta avīze “The Guardian”. Pēc viņas ģimenes lūguma ziedu vietā sērotāji tiek aicināti ziedot labdarības organizācijai palīdzībai britu pensionāriem.
Tečere vēlējās, lai Svētā Pāvila katedrālē skanētu vārdi “Lai tava sirds neraizējas: tu tici Dievam, tici arī man” no Svētā Jāņa evaņģēlija un dzejnieka Viljama Vērdsvērta “Oda nemirstībai”. Dzīvē pazīstama kā asa un nepiekāpīga politiķe, pašas bērēm Tečere izraudzījās dzeju par cilvēka esības trauslumu un nepastāvību, atzīmē “DT”.
Ceremonijā skanēs viņas cienītā britu komponista Elgara mūzika un baznīcas dziesmas, liecinot par viņas mīlestību uz Britāniju, kristīgo ticību un cieņu pret tradīcijām. Uzrunu teiks arī viņas 19 gadus vecā mazmeita Amanda, bet sprediķi lasīs Londonas bīskaps Ričards Čertrs. Par Tečeres patriotismu liecina viņas izraudzītā dziesma “Es zvēru tev, mana zeme”. Bēru ceremonijā nav paredzēta nekāda politiska vārsmošana vai brīvā tirgus ekonomikas slavināšana, bet Dieva godināšana, jo Tečere gribēja, lai viņas bēres ir nevis konservatīvas, bet kristīgas.
Audzināta paļauties uz saviem spēkiem
Mārgareta Tečere (meitas vārdā Robertsa) dzimusi 1925. gadā Grantemas pilsētiņā Anglijas austrumos. Viņas vēlāko politisko uzskatu veidošanos ļoti ietekmēja vecāki, kuri bija metodistu draudzes locekļi, kas tradicionāli paļaujas uz saviem spēkiem, smagi strādā un necieš negodīgumu. “Dari visu, cik labi vien spēj, un nekad neseko pūlim,” mēdza atkārtot viņas tēvs. Konservatīvā politika bija mājas dzīves daļa, jo viņas tēvs bija pašvaldības deputāts un nereti pārrunāja ar meitu domes sēdēs izskatāmos jautājumus. Viņas vecākiem piederēja pārtikas preču veikals, bet meita ieguva ķīmiķes un juristes diplomu Oksfordas universitātē un kļuva par pirmo sievieti – kādas rietumvalsts valdības vadītāju. 11 gados premjerministres amatā (1979. – 1990.) viņa pārveidoja Britānijas politiku un ekonomiku, likvidējot vai reformējot novecojušas iestādes un aktivizējot valsts ārpolitiku.
Viņa daudz paveica, lai darītu galu pagrimuma noskaņojumam, kas bija iesakņojies Britānijā pēc Otrā pasaules kara, enerģiski un apņēmīgi veicinot valsts politisko atgūšanos un saimniecisko augšupeju.
Līdz ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, ar kuru viņi bija “politiskie dvēseļu biedri”, Tečere iedibināja konservatīvās politiskās pārliecības virzienu, kam bija svarīga loma Britānijas un ASV politikā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tečere un Reigans bija asi padomju režīma kritiķi un var būt gandarīti, ka pieredzēja Kremļa impērijas sabrukumu un neatkarīgu un demokrātisku valstu atdzimšanu Austrumeiropā.
Ar rokassomiņu pret birokrātiem
Tikai nedaudzi miera laika politiķi var apgalvot, ka ir mainījuši pasauli, un Mārgareta Tečere ir viena no tiem, raksta žurnāls “The Economist”. Viņas ekonomiskās reformas mainīja britu politiku, vēlāk arī leiboristiem pārņemot tečerisma pamatnostādnes par privatizāciju un tirgus liberalizāciju. Tečeres apņēmība stāties pretī tirānijai veicināja padomju impērijas sabrukumu un neatkarīgu valstu atdzimšanu Austrumeiropā. Par viņas bezkompromisa nostāju liecina izteikums Konservatīvo partijas konferencē, kad bezdarbnieku skaits valstī bija pārsniedzis divus miljonus: “Jūs varat griezties pretējā virzienā, ja gribat. Es to nedarīšu.” Viņa uzskatīja, ka sabiedrībai jāveicina uzņēmēji, kas gatavi riskēt, jo tikai viņi dod pienesumu, bez kura valdība neko nespēj. Viņasprāt, valsts var uzplaukt, tikai mudinot cilvēkus taupīt un neizdot vairāk par nopelnīto, bet izšķērdība, vai, vēl ļaunāk, aizņemšanās ir ceļš uz postu. Šos pricipus Tečere bija ielāgojusi jau bērnībā no vecākiem. Savā rokassomiņā, no kuras viņa nekad nešķīrās un kuru vajadzības gadījumā bija gatava izmantot kā ieroci savas pārliecības aizstāvēšanai, bija noglabāta lapiņa ar ASV prezidenta Abrahama Linkolna vārdiem: “Vājos nevar padarīt stiprākus, vājinot stipros. Uzplaukumu nevar panākt, neveicinot taupību. Algas pelnītājam nevar palīdzēt, vēršoties pret algas maksātāju.” Kā izteicies kāds konservatīvo deputāts, Tečere, būdama nežēlīgi izlēmīga politiska cīnītāja, kas pārliecināta par savu taisnību, “nespēja uzlūkot valsts iestāžu birokrātus, nevēršoties pret tiem ar savu rokassomiņu”. Viņas dzīves un darba stils bija uzbrūkošs un atbilda viņas kaismīgajam raksturam un polemikas kaislei: es strīdos, tāpēc esmu. Kā atzinis viņas valdības ilggadējais ministrs Džefrijs Havs, ar laiku viņa sāka uzspiest savu gribu, nerēķinoties ar sekām, un sāka zaudēt kolēģus. Tečere nebija ne gudrākā, ne daiļrunīgākā no savas paaudzes politiķiem, taču visapņēmīgākā un izlēmīgākā. Viņa teica, ko domāja, un turēja vārdu. Napoleons dēvējis britus par bodnieku valsti. Notika tā, ka britu bodnieka meita apliecināja, ka tas, kas bija domāts kā apvainojums, kļuva par dzinuli Britānijas atdzimšanai. Tečeres ieskatā valdībai tikai jāgādā par tautas drošību un brīvību, lai cilvēki varētu nodoties saviem veikaliem un savai dzīvei.
Bērni dzīvo ārzemēs
1951. gadā Mārgareta apprecējās ar uzņēmēju Denisu Tečeru, kurš kļuva par drošu balstu viņas dzīvē. Pēc diviem gadiem pasaulē nāca dvīņi Marks un Kerola. Baroneses Tečeres abi bērni jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs un negatavojas atgriezties dzimtenē. Marks ar sievu dzīvo Marbelā, Spānijā, kur darbojas nekustamo īpašumu jomā, bet žurnālistei Kerolai ir dzīvoklis Klosteras kalnu kūrortā Šveicē. Marks iekļuva laikrakstu pirmajās lapās 2004. gadā, kad tika arestēts Dienvidāfrikā un apsūdzēts saistībā ar apvērsuma mēģinājumu Ekvatoriālajā Gvinejā. Tiesa viņam piesprieda četru gadu nosacītu cietumsodu.
Tečerismi Mārgaretas Tečeres spilgtākie izteicieni * Politikā, ja gribat ko pateikt, uzaiciniet vīrieti. Ja gribat kaut ko paveikt, aiciniet sievieti. * Man nav svarīgi, cik daudz mani ministri runā, ja viņi dara to, ko es saku. * Dievs, aiztaupi man politiķus, kas grib tikt mīlēti. Ir pietiekami būt cienītai. * Cilvēki ir gatavi samierināties ar zaudējumiem, ja viņi zina, ka šie zaudējumi ir nākotnes labklājības pamatā. * Jūs varat mainīt virzienu, ja gribat. Šī lēdija nemaina virzienu. * Valsts sociālisms ir pilnīgi svešs britu raksturam. * Būt premjerministram ir vientuļš darbs. Tā tam jābūt – nevar vadīt no pūļa. * Mūsu pienākums ir tikt galā pašiem ar sevi, nevis lūgt valdības palīdzību. Nav tāda jēdziena – sabiedrība. Ir tikai atsevišķi vīrieši un sievietes un ir ģimenes. * Neviens neatcerētos labo samarieti, ja viņam būtu tikai labi nodomi. Viņam bija arī nauda. * Mēs esam kļuvuši par vecmāmiņu. (Pēc pirmā mazbērna piedzimšanas 1989. gadā) * Jauniem cilvēkiem nevajadzētu nodoties laiskumam. Tas viņiem ļoti kaitētu. * Es gribu savu naudu atpakaļ! (ES apspriedē 1984. gadā) * Mēs divreiz sakāvām vāciešus, bet tagad viņi ir atpakaļ. (Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā) * Nacionālo valstu pilnvaru samazināšana un varas koncentrācija Briselē sagraus Eiropu. * Es esmu aukstā kara kaujiniece? Jā, ja ar to Maskavā saprot manu aizstāvību vērtībām un idejām, kas ir mūsu dzīvesveida pamatā. * Balsis nekrīt no kokiem kā gatavas plūmes. Par tām ir jācīnās. |
