Franks Gordons: Lielās pretstāves vaibsti 15
Pirms 11 gadiem gleznainajā Valdajā, kur sākas latvju likteņupe Daugava, krieviski – Zapadnaja Dvina, pēc Putina ierosmes tika nodibināts “Valdajas klubs” – šādā, kā tagad mēdz teikt, formātā notiek ikgadējas formāli starptautiskas apspriedes, kur toni, protams, nosaka Krievija. Ik reizi citā vietā. Kārtējais, 12. “Valdajas kluba” saiets notika oktobra beigās Sočos kūrvietā “Krasnaja Poļana”, un pasākuma nagla, protams, bija Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa. Foruma dalībnieku vidū līdzās ārvalstu un pašmāju dažādu nozaru ekspertiem bija divas odiozas personas – monarhiste, žultaina Baltijas nīdēja Natālija Naročņicka un impēriskais staļinists Aleksandrs Prohanovs.
Putina runa bija programmatiska un kaujinieciska. Zīmīgi, ka Putins devās uz estrādi Irānas medžlisa (parlamenta) priekšsēža Ali Laridžani pavadībā. Un te, lūk, ir Krievijas prezidenta galvenā tēze, putinisma kvintesence: “Krievijas pasaules uzskata centrā ir priekšstats par labo un ļauno, par augstākiem spēkiem, dievišķais (!) princips. Rietumnieciskās domāšanas pamatā ir intereses, pragmatisms, kas balstās uz alkatību.” Dievišķais princips! Augstākie spēki! Un šim eksčekistam un ateistam vēl pietiek nekaunības Amerikai pārmest mesiānismu, izredzētību…
Krievija un Ukraina ir brālīgas valstis, pasvītroja Putins, “bet savstarpējās attiecības nevar balstīties uz tagadējo Kijevas amerikāņu marionešu marasmu”. Tālāk nāk ņurdoņa: “Amerikāņu spēlīte ar mērķi panākt politiskā režīma maiņu Krievijas Federācijā nav nekāds noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem, un mūsu vadība lieliski informēta par to, kurš, kas, cik un no kā saņem resursus Krievijas Federācijā, kas ir tie, kuru vēlme ir vardarbīga varas maiņa. Krievija gatava jebkuram Savienoto Valstu mēģinājumam sašūpot (!) situāciju valsts iekšienē.”
Vērts pieminēt “pozitīvu starptautisku līgumu” piemērus, kurus nosauca Putins: 1815. gada Vīnes miera līgums (Krievijas, Austrijas, Prūsijas u. c. “svēto alianse”) un 1945. gada Jaltas konferences lēmumi.
Un te ir Putina patētiskās simfonijas beigu akords: “Vēl pirms 50 gadiem Ļeņingradas ielas mani iemācīja – ja kautiņš neizbēgams, sit pirmais!” Šo Ļeņingradas pašpuiku pagalmos gūto atziņu, šķiet, pareizi sapratis amerikāņu izlūkdienests. “New York Times” rakstā skaidri pateikts, ka Krievija, izmantojot īpašus kuģus un ierīces, ir spējīga pārgriezt fiberoptiskos kabeļus, kas atrodas Atlantijas okeāna dzelmē un nodrošina tīmekļa sakarus gandrīz visai pasaulei, tādējādi paralizējot gan Ameriku, gan Eiropu, jo mūsdienās bez tīmekļa nevar funkcionēt nedz ekonomika, nedz pārvalde.
Vārdu sakot, lielā pretstāve turpinās, un vismaz Vašingtonā to labi apzinās. Šajā sakarā, manuprāt, pozitīvi vērtējama ASV valsts sekretāra Džona Kerija Centrālāzijas vizīte: no 28. oktobra līdz 3. novembrim viņš apmeklēja šī stratēģiski svarīgā reģiona “pēcpadomju” valstis – Kirgizstānu, Uzbekistānu, Kazahstānu, Tadžikistānu un Turkmenistānu.
Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā Kerijs piedalījās Centrālāzijas Amerikāņu universitātes jaunā korpusa un ASV vēstniecības jaunās kancelejas atklāšanā. Uzbekistānas pērlē Samarkandā viņš apspriedās ar visu piecu minēto valstu ārlietu ministriem.
Acīmredzot ASV nevēlas, lai Krievija uzskatītu “pēcpadomju” Centrālāziju par savu ekskluzīvo ietekmes sfēru.
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”)
