Lielās kopsakarības: Gvido Drages dzeja 0
Savulaik (ne tik tālajā padomju laikā) Gvido Drage bija Tukuma rajona kinoteātru priekšnieks. Vēlāk VHS videonomas viņu no darba izēda un Gvido Drage (tas, starp citu, ir pseidonīms) atgriezās dzimtajās mājās labu gabaliņu no civilizācijas, kur dzīvo joprojām. Nu jau kādu laiku viens kā pirksts. Šoruden Dzejas dienu laikā viņam – vientuļajam meža vecim no Pūres – apritēja apaļi 70. Rakstīt sāka tikai pēc 40, kad privātā dzīve apmeta kūleni. “Šitie joki jau parasti cilvēkam uznāk krīzes momentos,” pats par sevi iesmej. Bet šaubu nav – Drages lirika ir laba manta, tāpat kā pašbrūvētā sēņu dzira. Viņš buras gan ar vārdiem, gan dabu un zinātni, saaužot to visu kopā krāsainā, asvilnas deķī – ir silti, bet uzstājīgi grauž. Bet, ja dzeja negrauž, vai tā maz ir dzeja?
Izdoti dzejoļu krājumi “Bezdelīga melnbaltā frakā jeb Piezīmes, sēnes lasot” un “Man tagad tavs spogulis pieder”, kā arī haiku krājumi “Divlodziņu acumirklis” un “Ūdens pulkstenis”. Publicēts četrās latviešu haiku izlasēs: “Lietus lāse”, “Taka”, “Ābolu gaisma” un “Pieturas zīmes”.
“Vārds prasās runājams,” teic Gvido Drage. “Kā dziesmā – no manas mutes tavā ausī. Tieši. Vajag, lai vārdi tiktu laukā uz visām četrām debess pusēm, arī turp, augšup – piektajā. Diemžēl ne vienmēr un visiem tas izdodas. Varbūt balss saites kļuvušas vārgas, varbūt viss ķermenis pēc imidžmeikera prasās. Bet tāpēc jau izgudrota rakstība – acs un iztēle prot dziedāt jūsu balsī. Tagad jūsu tvertais mirklis atgriezīsies no mūžības, kā īstenota esamība. Kā no pumpura zieds.”
– Ko dzejniekam nodara vientulība?
G. Drage: – Palīdz radīt. Ticu, ka katram paredzēts savs dzīvojamais modelis, un ne velti. Ja man paredzēta vientulība mežā, tātad ne bez nolūka. Dusmojoties uz situāciju un tiem apstākļiem, ko dzīve tieši tev sagatavojusi, tu spļauj sejā visām iespējām, kas dotas tieši tev un sasniedzamas tieši caur tiem apstākļiem, kādos esi. Manai vientulībai nav ne vainas. Varu vērot peļķes un zvaigznes, cik vien vēlos, un nenodzēst gaismu, un staigāt pa kāpnēm augšā–lejā, cik tik uziet – esmu pats savu sajūtu kungs.
– Tavā lirikā brīžiem, šķiet, neiespējamā veidā sadzīvo jūtīga dvēsele, zinātniskas formulas un dabas riti. Kāpēc tu pat emocijas mēģini izskaidrot zinātniski, un vai tas vispār ir apvienojams?
– Mani ārkārtīgi fascinē tā zinātnes daļa, kas skatās tālāk par cipariem un formulām. Esmu apbalvots ar pāris labiem draugiem, kas ar to ņemas un ir arī mani samaitājuši. Ticu, vēl vairāk – esmu pārliecināts, ka pasaulē it viss ir ciešā sazobē: emocijas ar ražas kvalitāti un miesiskām slimībām; zvaigžņu stāvoklis ar agresiju, sarkana rudens lapa ar asaru acu kaktiņā un tā tālāk. Cilvēkam nevajadzētu būt tik iedomīgam un šīs kopsakarības ignorēt.
– Aktierim prasa, kādu lomu gribētu nospēlēt. Bet tev pajautāšu, ko vēl gribētu uzrakstīt?
– To, ko tieši man lemts uzrakstīt pēc visiem kvantu fizikas likumiem. Neesmu nekāds ortodoksālis, bet ticu, ka neesam paši sava likteņa lēmēji. Kāds būs pasūtījums no Lielās kopsakarības, tas būs jāraksta! Bet vēl vairāk gribētos visu manu dzejas čemodānu savākt vēl vienā grāmatā.
FIZIKĀLĀ POĒZIJA
Kvantu lauks
Zasulauka stacijā peļķē uz perona
guļ pieccentu monēta (pie–ce–ce),
paceļu – nē!
tas tikai pilnmēness atspulgs
jā – bet, kas tad tur palika vietā?
Kvantu gravitācija
ķēķī ūdenskrāns pil
pi–pi–pil, ū–du dū, krā–krā
kvā – kvarki un gludeni
buļ buļ
Jančuks elementāri
vašbļodā burbuļus kuļ
Astrofizika
starojošā puķe astere:
astere – Betelgeize sārtā
zeltainā – Zubenelgenubi
kā saka arābi
jeb Dienvidu Spīle
Svaru zvaigznājā
ultravioletā – Zubenelšemali
jeb Ziemeļu Spīle
turpat
Piena Ceļa asteru migla
Lielajam Lācim bradāt
beidzot Berenīkes Matu plīvurs
(bezgala lielais
bezgala mazajā)
un Tava Skatiena gaismas gadi
šeit un tagad
***
vasara plūsmo man pāri
vējdzītām mākoņpikām
augstumos loku met klijāns
uzmanīgi klāt zogas
pieklīdis suns
guļu auzās un neliekos zinis
bērni no izlaidumballes
nāk mājās laimīgi
knaibās skūpstās
un miegu man izbradā
guļu auzās un neliekos traucēts
nozied ceriņkastaņjasmīni
saminstinās
pliederiņš – plūškoks
zudušās jaunības drupās
vējpūta nogulst man līdzās auzās
vasara iekāpj autobusā
kopā ar citām sievām
kuras tāpat
manā sapnī vairs nepietur
Drīzlaiks
Drūmlaiks.
Virs mākoņiem drīmlaineri
Debesis izkāsuši.
Sapņi klusi čabinās
Pērnajās lapās
Un nerādās.
Mākoņu proletārieši
Padebess galodu
Draudīgi strīķē.
Sāli kaisa brūcēs.
Mežābeles asaras
Nolaiza vējš.
Rīta nīgrums.
Netīrās veļas grozā
Sapņu nomestās ādas.
Dienas apvārsni
Veļas aukla tēlo.
Nāk vakars bez ēnām.
Sacietē nakts
Kā dzēsto kaļķu java,
Kā sirdsapziņa.
Izkritis skatiens
Saritinās un nolien
Nakšņot pie abiniekiem.
Nullpunkts akacis.
Kur augša, kur apakša,
Nezin neviens.
Drūmlaiks ir drīzlaiks –
Pat trīsuļodu kāpuri
Sevišķi nikni.
Mežābele mostas,
Izpurina miglu no krēpēm
Un uzzied.
Atritinās
Pulksteņu atsperes,
Detonē slēgtās durvis.
Izlec ēna
Aiz manas muguras
Ar spožu dunci.
Ķermeņmaisā
Ar rāvējslēdzēju
Ievieto datoru.
Ne rīta, ne vakara.
Atkal nezin neviens neko.
Un paldies Dievam.
***
centienu vertikāli
pienaglo līmeņrādis:
nav taisnības pasaulē nav
taisnība krustā sista
krustpunkta nullpunktā
adatas acs gaida
manas taisnības kamieli
solis pa solim:
taisnība labiskā,
taisnība kreiliskā
aizsaulē suņi rej
vau – vau
nau – nau
karavāna iet tālāk
pār tukšumu kāpās
uz likumu tirgu
kur krusta stundā
par desmit taisnajiem
dod vienu šķībo
