Mazo HES ietekmi var mazināt – nodrošinot caurplūdumu, veidojot zivju ceļus vai tās nojaucot 1
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) Iekšējo ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste Linda Fībiga ir arī projekta “ECOFLOW” vadītāja.
Fībiga stāsta, ka Latvijā nav veikts daudz pētījumu par HES ietekmi uz vidi, kā arī līdz šim nemitīgi sadūrušies divu pretēju nometņu – zaļo un HES saimnieku – viedokļi, vieniem sakot, ka mazās HES ir slikti, bet otriem, ka HES ir labas, jo dod darbu, ražo zaļu enerģiju, sakārto apkārtējo ainavu, kā arī daudzviet nodrošina labas atpūtas iespējas – makšķerēšanu.
“Tāpēc mēs nolēmām veikt nelielu pētījumu par nepieciešamo caurplūdumu (ūdens apjomu) upē, lai neradītu negatīvu ietekmi uz zivīm. Tas, ko secinājām projekta “ECOFLOW” laikā, ir, ka mūsu pašu likumi brīžiem ir pretrunīgi un neviennozīmīgi lietotajos terminos par “minimālo” jeb “garantēto” caurplūdumu, kā arī kopumā vēlamais caurplūdums ir nosakāms nevis kā viens cipars no vasaras mazūdens perioda, bet gan kā caurplūduma režīms, kas ņem vērā nevis hidroloģiju, bet tos, kam hidroloģija ir svarīga – mūsu pētījumā – zivis.”
Kopumā secināts, ka mazo upju HES rada neatgriezenisku kaitējumu ūdens faunai.
Upes pārvēršas par ezeriem
Fībiga stāsta, ka LVĢMC skatās uz to, kādu ietekmi HES atstāj uz upju ūdens kvalitāti un ūdens apsaimniekošanu. Lai kvalitāte būtu laba, jānovērtē t. s. hidromorfoloģiskie rādītāji, piemēram, upes nepārtrauktība, jo jebkurš aizsprosts un dambis rada šķērsli brīvam upes tecējumam un zivju migrācijai.
Viņa sacīja, ka šos šķēršļus ir iespējams apiet, piemēram, ar zivju ceļiem, pārplūdēm u. c. variantiem, bet šādi strādājoši zivju ceļi Latvijā ir mazākumā – no visām mazajām HES tikai trijām esot zivju ceļi, turklāt ne pārāk efektīvi.
“Viena no būtiskākajām ietekmēm ir arī samērā regulāra ūdens līmeņa svārstīšanās lejasbjefā (upes plūdumā pēc aizsprosta) – brīžiem lejas gultne ir gandrīz sausa vai ar ļoti zemu ūdens līmeni, bet tad enerģijas ražošanas laikā ūdens līmenis var pacelties pat par pusmetru stundas laikā un veidojas tā saucamās mirušās zonas upes krastos, krastu izskalošanās un dzīvās radības nomirst.
Piemēram, gliemenes nespēj pārvietoties tik ātri, cik tas būtu nepieciešams, lai tās izdzīvotu. Uzplūdinājumā HES augšpusē parasti ir siltāks ūdens nekā upē kopumā un izveidojas pārveidots upes posms, kurā flora un fauna ir vairāk raksturīga ezeriem nekā upēm.
Tādējādi uz lašveidīgajiem agrāk labvēlīgām upēm izveidojas uzplūdinājumi, kuros labprātāk dzīvo karpveidīgās zivis, bet lašveidīgajiem ūdens ir par siltu un stāvošu.
Uzplūdinājumos notiek ūdens uzsilšana, un, atverot HES slūžas, šis siltākais ūdens, kas ir arī nabadzīgāks ar skābekli, nonāk upē un var nopietni kaitēt zivīm, īpaši lašveidīgajām, kas ir īpaši jutīgas pret ūdens pasiltināšanos.”
Daugava nekad vairs nebūs lašupe
Attiecībā uz lielajām HES upju baseinu apsaimniekošanas kontekstā ir veikts t. s. ekonomiskās nozīmības novērtējums. Galvenais secinājums – šie objekti ir jāsaglabā, jo to ekonomiskā nozīmība jeb devums kopējai sabiedrībai ir ļoti nozīmīgs – gan saražotās enerģijas apjoma, gan dzeramā ūdens ieguves ziņā.
“Protams, Daugava vairs nekad nebūs pieejama nārstojošām zivīm. Agrāk tā bija ideāli strauja lašupe. Tāpat ir applūdinātas skaistas ielejas, klintis. Priecē, ka “Latvenergo” plāno un īsteno daudzus atjaunošanas projektus, piemēram, atjauno nārsta vietas Pērses upē, maksā kompensāciju par zivīm radītā kaitējuma novēršanu utt. Ķeguma HES ir izbūvēts arī zivju ceļš, bet, kamēr tāds nebūs izveidots Rīgas HES, tikmēr tam nebūs nekādas nozīmes,” pārliecināta L. Fībiga.
Kurš ir būtiskāks dabiskās vides ietekmētājs – lielās vai mazās HES? Uz šo jautājumu neesot viennozīmīgas atbildes. “Galvenais aspekts ir zivju migrācija. Un šajā gadījumā, uzbūvējot lielo HES kaskādi uz Daugavas, zivju migrācijai ir nogrieztas ļoti lielas platības. Piemēram, Rīgas HES liedz ceļotājzivīm sasniegt 97% Daugavas baseina platības.
Papildus ir jāpiemin, ka šķēršļi ir ne tikai HES, bet arī dažādi aizsprosti, šķēršļi, dambji, uzplūdinājumi, kuri enerģiju nemaz neražo. Tādi uz Latvijas upēm ir ap 1000, un aicinām ikvienu ziņot par šādiem šķēršļiem.” Būtiski, ka par šiem šķēršļiem neuzskata bebru aizsprostus, jo, nojaucot vienu, bebru ģimene tāpat izbūvēs jaunu.
“Lai saražotu tikai 1% elektrības, mazās HES ir aizsprostojušas ļoti daudzas upes. Piemēram, Ventas upju baseinu apgabalā mazo HES dēļ zivīm nav pieejami 24% no baseinu platības, bet citu aizsprostu dēļ 21%.”
Ietekmi uz vidi iespējams mazināt
Fībiga uzsver, ka ir iespējami arī hidromorfoloģisko pārveidojumu mazināšanas pasākumi. Viens no tādiem ir, piemēram, ekoloģiskā caurplūduma noteikšana katrai mazajai HES un tā ievērošana praksē.
Tas nozīmē, ka HES jānodrošina atbilstošs ūdens līmenis un caurplūdums periodos, kad zivīm tas ir visvairāk nepieciešams – gan nārsta periodos pavasarī un rudenī, gan vasarā mazūdens periodā. LVĢMC aprēķini liecina, ka šī ekoloģiskā caurplūduma ieviešana palielinātu zivīm pieejamās biotopu platības par 25%.
Otrs variants ir maksimāli dabisku zivju ceļu izbūve, lai zivis būtu ieinteresētas tur iet. Nedrīkst arī aizmirst par to uzturēšanu, piemēram, ieejas zivju ceļos attīrot no apauguma. Citādi zivis nemaz nevarēs šos ceļus atrast un saprast, ka tie domāti viņām.
“Ir vēl tādi varianti kā ūdens līmeņa atšķirību samazināšana starp augšbjefu un lejasbjefu, taču šis risinājums ir diezgan sarežģīts un samērā dārgs, jo būtu jāveic izmaiņas aizsprostos, dambjos un, visticamāk, tas mainītu arī saražojamās enerģijas apjomu.
Vēl viens variants – nārsta periodā varētu atvērt slūžas un samazināt līmeņu starpību, lai zivis varētu pašas pārvarēt šo šķērsli, bet tas būtu tikai tādos gadījumos, kad līmeņu atšķirība nav pārāk liela. Drastiskais variants, protams, ir šķērsli nojaukt.”
