Bez mākslīgas salaulāšanas 2
Psiholoģe Inga Štālhūta uzskata, ka jēdzienu “sajaukta” ģimene var saistīt ar sajauktu prātu un visvairāk vecāku šķiršanās gadījumā tas attiecināms uz bērniem. Lai arī kādi būtu vecāki, bet bērns ir pieradis pie līdzšinējās kārtības un nealkst pēc tā, lai vecāki šķirtos, veidotu jaunas attiecības un viņš iegūtu paplašinātu ģimeni. Varbūt vienīgi bērnunamā auguši bērni vēlētos tikt pie lielas ģimenes.
Pēc subordinācijas bērni klausa vecākus un ciena vecvecākus. Tie ir vecāki, kas izfiltrē vecvecāku ietekmi uz bērnu. Tas attiecas arī uz klātpienākušajiem vecvecākiem. Viņi var nākt kā balva, labs paraugs bērnam un ir pelnījuši cieņas pilnu attieksmi. Taču viņu ietekmei uz bērnu jābūt dozētai, un nevar pieprasīt, lai bērns ciemotos pie vecmāmiņas, ar kuru patiesībā nesaista nekāda radniecība. Svešinieku pieņemšana nenotiks uzreiz, un nav ētiski steigt bērnu iepazīstināt ar klātpienākušo radu saimi. Pat miesīgie brāļi un māsas uzmana, lai ģimenē viss būtu godīgi, lai konfektes būtu sadalītas līdzīgi, lai vienam nebūtu labāks ritenis nekā otram. Taču jaunizveidotajā ģimenē bērns vēl uzmanīgāk vēro, kā vecāki izturas pret savas otras puses vai kopīgajiem bērniem. Paplašinātajā ģimenē uzmanības porcijas samazinās, tāpēc lietderīgāk, ja tēvs atrod brīdi pabūt ar bērnu divatā, un viņam visu laiku nav jāuzturas barā. Protams, kopīgi ģimeniski pasākumi veselīgās devās arī ir nepieciešami. Visbiežāk ir tā, ka bērns tēva jauno ģimeni pieņem vieglāk, taču nevēlas, ka arī mamma veido jaunas attiecības. Tā nav kārtība, ja sieviete atsakās no attiecībām tāpēc, ka tas nav pieņemami bērnam. Bet tas jādara “ekoloģiskā” veidā – lai labi pašai un nav slikti bērnam. Taču viņš nedrīkst kļūt par mātes dzīves noteicēju. Ja ģimenē nav vīrieša – valdnieka, tad ilgtermiņā bērnam rodas nemiers, tāpēc svarīgi, lai šī vieta nepaliktu tukša. Bērnam mammas jaunais partneris nav jāmīl, bet gan jāpieņem. Viņam arī nav obligāti jādraudzējas ar šā vīrieša bērniem, ja to nevēlas. Vispār jau nevajadzētu mākslīgi laulāt kopā ģimenes, ja bērni izrāda pretestību. No bērna pozīcijas ir svarīgi, kādā vecuma posmā notiek šķiršanās. Līdz septiņu gadu vecumam bērnam ciešāka saikne ir ar mammu. No septiņiem gadiem līdz pusaudža vecumam tiek veidotas apzinātākas attiecības ar tēvu. Ja vecāki šķiras šajā posmā, tad ļoti svarīgi, lai bērns nezaudētu emocionālo saikni ar tēvu. Pusaudža vecumā bērns šķietami rauj saites gan ar māti, gan tēvu, ieciklējoties savā pozīcijā. Ja pusaudža vecāki šķiras, tad jārēķinās, ka protests būs daudzkārt lielāks. Tāpēc arī bērnam nepieciešams lielāks atbalsts, ar maigu mīlestību viņam ierādot vietu jaunajā kārtībā.
