Bez mākslīgas salaulāšanas 2
Psiholoģe Inga Štālhūta uzskata, ka jēdzienu “sajaukta” ģimene var saistīt ar sajauktu prātu un visvairāk vecāku šķiršanās gadījumā tas attiecināms uz bērniem. Lai arī kādi būtu vecāki, bet bērns ir pieradis pie līdzšinējās kārtības un nealkst pēc tā, lai vecāki šķirtos, veidotu jaunas attiecības un viņš iegūtu paplašinātu ģimeni. Varbūt vienīgi bērnunamā auguši bērni vēlētos tikt pie lielas ģimenes.
– Mēs dzīvojam iekārtās – pasaules, Dieva jeb kosmosa, valsts un ģimenes iekārtā. Bērns aug savā izcelsmes ģimenē, kura veidota sakarīgi vai nesakarīgi. Katrā iekārtā ir vajadzīgs valdnieks, cits jautājums, vai viņu klausa vai ne, vai viņš prot radīt drošību, vai iemāca kopīgus svētkus svinēt. Taču valdnieka klātbūtne ģimenē rada noteiktu kārtību. Visbiežāk gan šīs iekārtas nav apzināti veidotas un koptas. Reti kurš piedzimst emocionāli un fiziski sakārtotā vidē. Klasisko ģimeni var salīdzināt ar matrjošku. Bērns fiziski un garīgi rodas mammas vēderā, kura sniedz drošības sajūtu un kārtības noteikšanu. Tēta vēderā viņš nerodas. Toties mamma ir tētim vēderā, bet viņam savukārt vajadzīgs garīgais tēvs vai liela lieta, kurai kalpot un klausīt. Bieži vien sievietes neļauj, lai vīrietis kalpotu vēl kādam citam, un ieņem noteicējas lomu. Tādējādi var nojukt Dieva vai dabas likumi. Tāpēc aizvien retāk bērni dzimst pilnajās ģimenēs, viņi savā ziņā sajūtas vientuļi, izvēlas dzīvot virtuālajā pasaulē. Bet, ja arī dzīvo klasiskajā ģimenes modelī, nav kārtības parauga, jo nesaprot, kurš no vecākiem kuram pakļaujas. Mamma bļaustās, bet tētis viņu nedzird. Bērns labi jūtas, ja ģimenē valda noteikta kārtība – tētis ir lielais noteicējs, bet mamma paklausa un gādā mājās par iekšējo atmosfēru. Ja vecāki šķiras, bērnam jūk pierastā kārtība, pat tad, ja nekāda kārtība nav bijusi. Tas viņam ir traumatiski, vienalga, kādas attiecības starp vecākiem bijušas. Bērns ir abu pušu apvienojums, un vecāku šķiršanās gadījumā it kā tiek sašķelta viņa dvēsele. Lielākais atbalsts, ko var sniegt vecāki, ir pārliecināt bērnu, ka tas nenozīmē – viņam zūd mamma vai tētis. Vislabāk, ja vecāki nešķiras kā ienaidnieki, jo bērnam vienalga tas ir iekārtas sabrukums un ierastās kārtības zaudējums. Parasti šādos gadījumos vienam no vecākiem jau ir noskatīta iespējamā otrā puse, bet nevajadzētu steigt iepazīstināt ar viņu bērnu un pozicionēt kā mammas vai tēta aizstājēju. Tas bērnam var būt vistraumatiskākais moments. Iepazīstināšana jāveic pamazām, delikāti. Partnerim jāsaka – mēģini pieņemt manus bērnus, bet tev nav jāaizstāj viņu tēvs vai māte un galvenais uzvedības akcents piederēs man. Jaunajam dzīvesbiedram jāapbruņojas ar pacietību un jāizvairās no uzbāzīguma. Bērns pēc vecāku šķiršanās ir satraumēts, un no viņa var sagaidīt nepaklausību, aizvainojumu. Ja bērns pēc šķiršanās dzīvo gan vienā, gan otrā ģimenē, pozitīvais ir tas, ka viņš nezaudē saikni ar abiem vecākiem, taču bērnam vairs nav savas kārtības. Viņam jāspēj adaptēties gan pie mammas, gan pie tēta, bet iepriekšējā iekārta vairs nepastāv. Bērnam jāžonglē starp abiem vecākiem un viņu jaunajām dzīvēm. Bērni ir sīksti, viņi izdzīvos, bet vecākiem jāpalīdz, stāstot, ka kādreiz kopā bija labi, un, pateicoties tam, arī radās viņš. Bērnam nav jāzina, ka starp vecākiem risinājās karš, jo tad viņš jau pieaudzis gadiem ilgi būs spiests apmeklēt psihoterapeitu. Vecākiem pēc šķiršanās nav jāstaigā roku rokā, bet nav arī vienam otru jānosoda vismaz bērnu klātbūtnē, jo viņi jau tā ir visnevarīgākie “elementi” sajukušajā kārtībā.
Pēc subordinācijas bērni klausa vecākus un ciena vecvecākus. Tie ir vecāki, kas izfiltrē vecvecāku ietekmi uz bērnu. Tas attiecas arī uz klātpienākušajiem vecvecākiem. Viņi var nākt kā balva, labs paraugs bērnam un ir pelnījuši cieņas pilnu attieksmi. Taču viņu ietekmei uz bērnu jābūt dozētai, un nevar pieprasīt, lai bērns ciemotos pie vecmāmiņas, ar kuru patiesībā nesaista nekāda radniecība. Svešinieku pieņemšana nenotiks uzreiz, un nav ētiski steigt bērnu iepazīstināt ar klātpienākušo radu saimi. Pat miesīgie brāļi un māsas uzmana, lai ģimenē viss būtu godīgi, lai konfektes būtu sadalītas līdzīgi, lai vienam nebūtu labāks ritenis nekā otram. Taču jaunizveidotajā ģimenē bērns vēl uzmanīgāk vēro, kā vecāki izturas pret savas otras puses vai kopīgajiem bērniem. Paplašinātajā ģimenē uzmanības porcijas samazinās, tāpēc lietderīgāk, ja tēvs atrod brīdi pabūt ar bērnu divatā, un viņam visu laiku nav jāuzturas barā. Protams, kopīgi ģimeniski pasākumi veselīgās devās arī ir nepieciešami. Visbiežāk ir tā, ka bērns tēva jauno ģimeni pieņem vieglāk, taču nevēlas, ka arī mamma veido jaunas attiecības. Tā nav kārtība, ja sieviete atsakās no attiecībām tāpēc, ka tas nav pieņemami bērnam. Bet tas jādara “ekoloģiskā” veidā – lai labi pašai un nav slikti bērnam. Taču viņš nedrīkst kļūt par mātes dzīves noteicēju. Ja ģimenē nav vīrieša – valdnieka, tad ilgtermiņā bērnam rodas nemiers, tāpēc svarīgi, lai šī vieta nepaliktu tukša. Bērnam mammas jaunais partneris nav jāmīl, bet gan jāpieņem. Viņam arī nav obligāti jādraudzējas ar šā vīrieša bērniem, ja to nevēlas. Vispār jau nevajadzētu mākslīgi laulāt kopā ģimenes, ja bērni izrāda pretestību. No bērna pozīcijas ir svarīgi, kādā vecuma posmā notiek šķiršanās. Līdz septiņu gadu vecumam bērnam ciešāka saikne ir ar mammu. No septiņiem gadiem līdz pusaudža vecumam tiek veidotas apzinātākas attiecības ar tēvu. Ja vecāki šķiras šajā posmā, tad ļoti svarīgi, lai bērns nezaudētu emocionālo saikni ar tēvu. Pusaudža vecumā bērns šķietami rauj saites gan ar māti, gan tēvu, ieciklējoties savā pozīcijā. Ja pusaudža vecāki šķiras, tad jārēķinās, ka protests būs daudzkārt lielāks. Tāpēc arī bērnam nepieciešams lielāks atbalsts, ar maigu mīlestību viņam ierādot vietu jaunajā kārtībā.
