Sajauktais musturs 2
Psihoterapeite Aina Poiša uzskata, ja pieaugušie pēc šķiršanās un jaunās dzīves sākšanas tiek paši ar sevi galā, tad bērnam jauniegūtā, paplašinātā ģimene laika gaitā var arī kļūt par bagātību. Taču, ja vecāki turpina risināt savas problēmas, nosakot, ar ko bērns drīkst tikties un ar ko ne, tas viņam kļūst traumējoši.
– Šis atvērtais ģimeņu modelis pie mums ir jauna tradīcija, ko pēdējā laikā esam pārņēmuši no brīvās, elastīgi domājošās pasaules. Mūsu sabiedrība vēl nav tik atvērta, jāpaiet laiciņam, lai otrās puses pagātni, tajā iesaistītos cilvēkus uztvertu kā bagātību, un no sirds viņus pieņemtu. Nevar tiekoties uzlikt mākslīgo trešā numura smaidiņu un cerēt, ka bērns vecāku jauno partneri pieņems ar beznosacījuma mīlestību. Ikvienam bērnam, ja jūk kodolģimene, sabrūk pamati zem kājām, un tas ir traumējoši. Lai cik labi savā pulciņā viņu uzņemtu jauniegūtie radi, tomēr zemstrāvas pastāv. Jāpaiet laikam, lai bērns pieņemtu svešinieku un ielaistu viņu savā dzīvē. Ienācējam ģimenē jāiziet caur bērna paustajiem noliegumiem – kas tu man esi, tu man nekas neesi, jāiziet caur viņa sāpēm un pamatu sagrūšanu. Oriģinālvecāki šajā ziņā var palīdzēt, nogludinot asumus. Šķiršanās ritenis sabiedrībā ir iegriezies, un to vairs nevar apturēt. Laulātie necenšas par katru cenu dzīvot kopā, kaut vai bērnu dēļ. Taču šķiroties tiek sajaukts viss musturs, jo nešķiras jau tikai divi cilvēki. Tādējādi notiek šķiršanās arī no otras puses radiem, draugiem. Tāpēc bērnam labāk, ja funkcionē šis jaunais grupējums, kas veidojas ap kodolģimeni. Lai bērnam nav jāsvin dzimšanas diena divreiz – ar tēva un ar mātes jaunajām ģimenēm. Vai mazums dzirdēti gadījumi, kad precoties pieaugušie bērni nezina, kur sēdināt pie galda savus šķirtos vecākus – vai abus blakus vai atstatus. Un kur likt viņu otrās puses, lai visi būtu apmierināti un neizraisītos konflikts. Pēc statistikas vadoties, vīriešiem ir lielākas iespējas izveidot jaunu ģimeni, jo brīvu sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Ja arī šķirtā sieva iegūst jaunu partneri, tad iestājas līdzsvars, jo citādi viņai atliek vien noskatīties, kā vīrs ar iedvesmu vij jaunu ģimenes ligzdiņu, viņu kopīgajiem bērniem atvēlot vien pārpalikumu. Un tas noteikti neveicina vēlmi uzturēt draudzīgas vai vismaz miermīlīgas attiecības. Arī jaunajai sievai jārēķinās ar vīra pagātnes “bagāžu” – bērniem, kuriem būs jāatvēl gan laiks, gan līdzekļi. Lai arī attiecību sākumā tas neliekas nekāds šķērslis, tomēr, laikam ritot, jaunajai sievai tas var sākt kremt, – teic Aina Poiša.
Sociālantropologs Roberts Ķīlis uzsver, ka sabiedrībai jāapzinās – nākamībā viena laulība mūža garumā netiks uzskatīta par vienīgo normu. Divi cilvēki pavadīs kopā noteiktu laiku, tad izšķirsies, slēgs otrās vai trešās laulības, līdz atradīs savu otro pusi. Taču paliks arī noteikts skaits pāru, kuri spēs nodzīvot kopā visu mūžu. Vaicāju viņa domas par to, kā šie vecāku meklējumi pēc ideālās otrās puses ietekmēs bērnus?
– Neizbēgami tā turpmāk notiks, bet bērnam jebkuras attiecības, kas rada drošību un pozitīvu attieksmi, ir vēlamas. Tas ir līdzīgi kā brāļi un māsas, kuri palielina drošības sajūtu. Tāpēc neredzu iemesla uztraukumam par to, ka bērniem ir paplašinātas ģimenes un tās varētu kaut kādā veidā kaitēt. Sliktāk, ja jādzīvo vientulībā un ir vājas saites ar vecāku jaunajām ģimenēm. Rietumu sabiedrībā lielākā daļa cilvēku dzīvo plašā radniecības sistēmā, un gan jau mēs arī pie tās pieradīsim un tiksim galā. Sabiedrība virzīta uz solidaritāti, nevis nošķiršanos, uz mierīgu kopā būšanu, nevis konfliktēšanu. Nevar izvairīties no tā, kas nav novēršams. Cilvēki šķirsies, šajā laulībā dzimušajiem bērniem radīsies pusbrāļi, pusmāsas, un tas nevis samazināsies, bet vērsīsies plašumā. Tāpēc ir infantili turēt naidu uz iepriekšējo sievu vai vīru. Tas atgādina bērnudārzu – es ar tevi vairs nedraudzēšos, jo tu izdarīji to vai šito.
