Lielās ģimenes – bagātība vai trauma? 2
Sentēvu laikos ģimenes turējās stingros rāmjos. Ar ko apprecējās, ar to arī kopā mūžu nodzīvoja. Tolaik nespriedelēja, ka otrs cilvēks var būt iedots tikai uz laiku, lai kopīgi izpildītu kādu uzdevumu un tālāk katrs ietu savu ceļu. Ģimenes modelis bija vienkāršs – tēvs, māte, daudz bērnu un vecvecāki. Liela saime dzīvoja savā viensētā un pāri žogam acis nemeta. Ja kādam kāja paslīdēja, saime viņu “noknābāja”. Laulības saites stiprināja arī kristietība. Ļaudis turējās pie zemes, Dieva un savas saimes.
Taču laika gaitā mainījušās ne tikai sabiedriskās iekārtas, bet arī sabiedrības mikrošūnas ģimenes modelis. Šoslaikos tām ir tendence paplašināties un sajaukties. Laulātie pāri šķīrās arī padomijas gados, bet tad lielākoties viss tika, kā ar nazi nogriezts. Tēvi saviem bērniem reizi mēnesī pa pastu sūtīja alimentus un apzinīgākie no viņiem mēdza arī kādreiz satikties ar pēcnācējiem. Taču nebija vērojams, ka tēvi pēc šķiršanās, izveidojuši jaunu ģimeni, steigtu tajā ievest bērnus no iepriekšējās laulības. Tagad aina ir citāda, un to, visticamāk, esam pārņēmuši no brīvās pasaules. Vecāki izšķiras, un pēc tam viens no viņiem vai abi izveido jaunas attiecības. Bērns tiek iepazīstināts ar tēva otro sievu, viņas bērniem, vecākiem. Pēc laiciņa, iespējams, šī ģimene papildinās vēl ar kopīgiem bērniem. Tāda pati situācija var rasties, ja māte izveido jaunu ģimeni, tad bērns iegūst it kā jaunus radus arī no tās puses. Visi iesaistītie vēlas saglabāt vai veidot draudzīgas savstarpējās attiecības. Ja bērns dzīvo pie mātes, tad bieži viesojas tēva jaunajā ģimenē, ja palicis pie tēva, tad apciemo mātes ģimeni. Reizēm viņš tiek mētāts starp vecākiem – no viena pie otra – kā tāda tenisa bumbiņa. Bieži vien jaunizveidotās ģimenes, lai saliedētos, svin kopīgus Ziemassvētkus, dzimšanas dienas. No malas jau viss izskatās skaisti. Agrāk šādas idilliskas ainas varējām vērot tikai ārzemju filmās. Bet kā visā šajā paplašinātās, sajauktās ģimenes murskulī jūtas bērni? Vai, iegūstot it kā jaunu radu saimi, viņi bagātinās, vai gluži pretēji – zaudē piederības sajūtu, to arī centos noskaidrot tieši tobrīd, neilgi pirms 1. septembra, kad bērnu skolas gaitu sākums saasina skatu arī uz ģimenes attiecību modeli.
