Seno latviešu ticējumi par olām un šūpošanos 0
Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.
Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola.
Lieldienās vajag katram šūpoties, jo vairāk, jo labāk. Kad šūpojas, tad vasarā odi nelien acīs un lopi labi barojas.
Lieldienas rītā priekš saules vajagot iet ābeles kratīt un kratītājiem jāapsedzas ar baltām villainēm. Viens prasa: “Ko tu tur dari?” Kratītājs atbild: “Ābolus kratu.” Jautātājs piebilst: “Krati, krati, kamēr izkratīsi!” Tā iegūstot bagātu augļu ražu.
Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.
Ja Lieldienu rītā priekš saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt.
Kad vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.
Lieldienās bija jāēd tikai olas, jo kas tad daudz gaļas ēda, to visu gadu mocīja kukaiņi.
Lieldienās vajagot šūpoties, tad nākamu vasaru nekodīšot odi, mušas un dunduri.
Lieldienas rītā saulīte lēcot 3 reizes šūpojoties.
Vecu vecā lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Dažreiz sasistā ola tiek arī atdota uzvarētājam.
Lieldienas rītā jāsalasa skaidiņas, tad pārvēršas par naudu.
