Lielās dabas aizsardzības organizācijas apgroza miljonus! Bet vai to darbības mērķi ir vērsti uz dabas aizsardzību? 18
Rogans O’Handlijs, Prēgera universitāte ( prageru.com), žurnāls “Baltijas Koks”
Jūs noteikti daudz esat dzirdējuši par naftas, farmācijas un tehnoloģiju nozaru milžiem, kā arī visiem citiem lielajiem pasaules mēroga lēmumu virzītājiem. Taču šoreiz runa ir par lielāko no visiem šiem gigantiem. Tā asinsvados plūst nevis asinis, bet gan miljardi un pat triljoni.
Runa ir par lielajām dabas aizsardzības organizācijām (Big Green). Tas šobrīd ir visbagātākais un varenākais spēks, kas izvirza prasības kļūt par situācijas noteicējiem. Taču būt lielākam ne vienmēr nozīmē būt labākam. Galvenais darbības vadmotīvs, ko šīs organizācijas deklarē, – izglābt pasauli no bojāejas, taču tā arī īsti nesniedzot risinājumu, kā to panākt.
Viņu ieskatā, tām mērķu piepildīšanai esot vajadzīgas divas lietas: nauda un vara. Kas ir lielākās šīs nozares organizācijas, kuras vēlas noteikt turpmāko pasaules kārtību? Šeit noteikti ir vērts pieminēt Greenpeace, 350.org, Nature Conservancy, Sierra Club un Pasaules Dabas fondu, bet nedrīkst aizmirst arī politiķus, birokrātus, uzņēmumus un medijus, kuri atbalsta viņu ieceres.
Precizēsim pāris lietu. Klimats, šķiet, lēnām sasilst, lai gan mēs par to nevaram būt tik droši. Ja nu tas tā notiks, mūs nākotnē var patiešām sagaidīt nopietnas vides problēmas. Industrializācija, visticamāk, ir viens no problēmas veicinātājiem.
ASV Demokrātu partijas priekšsēdētāja Nensija Pelosi (Nancy Pelosi) un Republikāņu partijas priekšsēdētājs Ņūts Gingričs (Newt Gingrich) par to spēja vienoties reklāmas kampaņā deviņdesmitajos gados.
Taču lielās dabas aizsardzības organizācijas par to runā negribīgi un tam nepievērš īpašu uzmanību. Viņu uzstādījumos vairāk tiek runāts par finanšu resursu ieguvi no dažādiem ierobežojumiem lauksaimniecībā un mežu nozarē.
Paskatīsimies, kas jau šobrīd notiek ar naudas sadalījumu. Greenpeace, Nature Conservancy, Sierra Club un Pasaules Dabas fondam ir finansiālie līdzekļi 100–300 miljonu ASV dolāru apmērā. Nosauciet jebkuru Fortune 500 saraksta uzņēmumu, un tas, visticamāk, atbalstīs kādu no lielajām dabas aizsardzības organizācijām.
Banku nozares milzis Citigroup, piemēram, ir novirzījis 100 miljardus ASV dolāru cīņai pret klimata izmaiņām. Taču vajag atcerēties, ka lielās naudas plūsmas sākas tieši daudzu valstu valdību līmenī.
2009. gadā Baraka Obamas vadībā ASV valdība novirzīja 110 miljardus ASV dolāru ieguldījumos atjaunojamās enerģijas ražošanai. Ko nodokļu maksātājs saņēma pretī, ja neskaita dažādus niekus 500 miljonu ASV dolāru vērtībā, piemēram, Solyndra?
Saskaņā ar labākajiem ekonomikas modeļiem Parīzes klimata nolīgums pasaulei maksās 1–2 triljonus ASV dolāru ik gadu. Kopā tas izmaksās vismaz 52 triljonus ASV dolāru. Taču nauda ir tikai rīks, lai nokļūtu pie mērķa, kas ir vara.
Vara dotu iespēju pārveidot sabiedrību, kur cilvēku dzīve tiktu ierobežota un apgrūtināta, kur dabas aizsardzības aizsegā mūsu finanšu līdzekļi aizplūstu lielo korporatīvo sabiedrību un organizāciju virzienā.
Šādi par klimata pārmaiņu novēršanu izsakās viens no šīs kustības pārstāvjiem Saikats Čakrabati (Saikat Chakrabati) intervijā Washington Post: «…jau no sākta gala runa nav bijusi par klimatu… mēs to drīzāk uzskatām par veidu, kā izmainīt visu ekonomiku».
Iespējams, jūs viņam piekrītat, bet ir laiks beigt izlikties, ka runa ir par dabas aizsardzību. Čakrabati vismaz izteicās godīgi, un arī mums vajadzētu tādiem būt. Mērķis ir arvien vairāk varas novirzīt valdībai visos iespējamajos veidos – gan valsts, gan štata, gan pašvaldību līmenī.
Veids, kā tikt pie varas, ir izdomāt dažādus biedējošus scenārijus. Planēta deg. Ūdens līmenis jūrās ceļas. Mēs visi mirsim, ja neklausīsimies mūsu glābējos Alā Gorā (Al Gore), Bilā Makibenā (Bill McKibben) un Grētā Tūnbergā (Greta Thunberg).
Kur gan mūs šie šausmu stāsti novedīs? Pie jaunu cilvēku paaudzes, kuri murgo par to, ka planēta ap viņiem deg. Pie nabadzīgiem cilvēkiem, kuri maksā par elektrību vairāk, nekā vajadzētu, lai nomaksātu subsīdijas vēja un saules enerģijai. Miljoniem putnu, tostarp apdraudētās sugas, izmirst, tām tiekot samaltām gabalos vēja turbīnās.
Taču par spīti visai planēta deg baiļu sēšanai planēta ir tīrāka, veselāka un bagātāka nekā jebkad agrāk. Dabas katastrofās cietušo cilvēku skaits ir mazākais pasaules vēsturē. Tā tas ir, jo cilvēki spēj pielāgoties klimata izmaiņu radītajām problēmām. Mēs to darām jau tūkstošiem gadu.
Ja jūrās ceļas ūdenslīmenis, mēs sākam celt augstākas un labākas jūras barjeras. Tā rīkojas Nīderlandē, kur liela daļa valsts ir zem jūras līmeņa, ieskaitot tās starptautisko lidostu.
Ja mums vajag vairāk elektrības, mēs meklējam veidus, kā to iegūt, nepalielinot izmaksas. Taču neviens no šiem vienkāršajiem, praktiskajiem risinājumiem nedod nekādu labumu lielajām dabas aizsardzības organizācijām.
Rīkošanās saskaņā ar veselo saprātu nesniedz peļņu un, stāstot cilvēkiem, cik viss ir labi, nevar tikt pie politiskas varas. Dabas aizsardzības organizācijas nav nedz nabadzīgas, nedz godīgas, un to deklarētajiem mērķiem nav nekāda sakara ar dabas aizsardzību. Ir laiks to saprast un pieņemt šo patiesību.
