Lielās bailes no mazā atoma. Kodolieroči senāk un mūsdienās – kāpēc ļaunākais drauds ir “netīrā bumba”? 0
Pēdējos mēnešos medijos aizvien biežāk tiek pieminēti kodolieroči. Iemesli – Ziemeļkorejas paziņojums par ūdeņraža bumbas izmēģinājumu un bažas, teroristi varētu pielietot tā saucamo “netīro bumbu”. Varbūt šodien derētu atcerēties, kā tas viss aizsākās.
1938. gada Ziemassvētkus no Austrijas aizbēgusī ebreju izcelsmes fiziķe Liza Meitnere sagaidīja trimdā Zviedrijā. Sēžot uz celma piesnigušā mežā, viņai negaidīti prātā iešāvās ilgi meklētais urāna kodola dalīšanās problēmas atrisinājums. Meitnere saprata – ja urāna atoma kodolu apšauda ar neitroniem, tas sabrūk, vienlaikus atbrīvojot lielu enerģiju. Uz mēteļa kabatā atrastas vecas aploksnes viņa pat aprēķināja šīs enerģijas lielumu.
Neilgi pēc tam ASV eksperimentāli novēroja neitronu izraisīto urāna kodola sabrukšanu. Laikrakstā New York Times parādījās virsraksts: “No urāna atoma kodola izrauta milzīga enerģija”. Nils Bors, kurš tobrīd viesojās Prinstonas universitātē, teorētiski pierādīja, ka par kodolreakciju atbildīgs viens no urāna izotopiem – “urāns 235”. Šis izotops gan sastopams ļoti reti- labi ja viens procents no dabā atrodamā urāna.
Bora atklājums pavēra ceļu atombumbas izgatavošanai. Fiziķi saprata – ja izdotos atdalīt “urānu 235” no pārējā urāna, cilvēka rokās nonāktu materiāls ar milzīgu enerģiju. ASV valdība tika informēta par iespēju radīt ieroci ar vēl nepieredzētu postošo spēku.
Skan vienkārši? Tomēr līdz pirmās atombumbas sprādzienam Ņūmeksikas tuksnesī 1945. gada 16. jūlijā vēl bija jāgaida krietns laiks. Zinātniekiem un inženieriem nācās risināt divas problēmas – iegūt eksplozīvo materiālu (bagātinātu urānu vai plutoniju) un izgatavot pašu ierīci. ASV uzstādīja milzīgu skaitu īpašu centrifūgu, kas miligramu pa miligramam izdalīja vajadzīgās vielas.
Pati bumbas konstrukcija gan ir ģeniāli vienkārša – divas urāna vai plutonija puslodes, kuras kopā sapresē ar parasta sprādziena palīdzību. Izveidojas “kritiskā masa” un sākās nevadāma kodolreakcija – atombumbas sprādziens.
Patlaban parastie kodolieroči, kuros izmanto radioktīvo sabrukšanas procesu, ir ASV, Krievijai, Ķīnai, Lielbritānijai, Francijai, Indijai, Pakistānai, Ziemeļkorejai un visdrīzāk arī Izraēlai. Ir ziņas, ka 1980- tajos gados sešas atombumbas bija izgatavojusi pat Dienvidāfrika. Izgatavot kodolieročus šodien kavē nevis tehnoloģiskā atpalicība, izejmateriālu trūkums un nezināšana, bet gan starptautiski līgumi.
Patiesībā to spētu daudzas valstis – noteikti Japāna, Dienvidkoreja, Vācija, Ukraina, Brazīlija, droši vien arī Zviedrija, Austrālija, Kanāda, Spānija, Irāna, Nīderlande, Beļģija. Tieši tāpēc ziņu virsrakstos par Irānas kodolprogrammas kontroli savulaik bieži tika minēts centrifūgu skaits, ko šī valsts bija uzstādījusi savos kodolobjektos.
Pavisam cita lieta ir ūdeņraža bumba. Tā jau ir krietni sarežģītāka ierīce, kuras iedarbināšanai vien ir nepieciešama “parastā” kodolbumba.
Eksperti joprojām šaubās, vai Ziemeļkorejas rīcībā patiešām ir šis ierocis. Arī tāpēc, ka skaļi izreklamētais ūdeņraža bumbas sprādziens bija pārāk vājš, tas atbilda vien parastās atombumbas jaudai.
Patiesībā daudz nopietnāka problēma šodien ir tā saucamā “netīrā bumba” – radioaktīvo vielu izkaisīšana kādā biezi apdzīvotā vietā, tā radot veselībai vai pat dzīvībai bīstamu radioaktīvo piesārņojumu, kaut ko līdzīgu Černobiļas zonai.
Es personīgi nedomāju, ka uz kaut ko tādu būtu gatava pat Islāma valsts vadība. Kaut vai tādēļ, ka šādam uzbrukumam visdrīzāk sekotu atriebība – atombumbas nomešana uz kādu no Islāma valsts pilsētām. Bet mēs nekad nevaram būt droši par pusjukuša fanātiķa individuālu rīcību.
Lai arī kodolmateriālu aprite tiek stingri kontrolēta, vienmēr pastāv neliela nekontrolētas noplūdes varbūtība. Jau pati ziņa vien, ka pret kādu lielpilsētu pielietota “netīrā bumba”, radītu milzu paniku. Iedomāsimies Ņujorku, Londonu vai Maskavu kā cilvēku pamestas spoku pilsētas… Atliek tikai cerēt, ka līdz tam nekad nenonāks.
