“Lielāks haoss Latvijā nav redzēts kopš kolhozu dibināšanas laikiem!” Apinis par vakcināciju, nelīdzestību un nocebo
124
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, kanāla RīgaTV 24 raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Vakcīnas ir medikaments, un kā katram medikamentam arī vakcīnai ir konkrēta iedarbība, efektivitāte un mēdz būt blaknes. Vēl vairāk – vakcīna ir ļoti nopietns bioloģisks medikaments, kuru būtu jānozīmē ārstam, nevis kapelmeistaram. Injicējams medikaments ir ievadāms medicīnas iestādē, vakcīna vislabāk – ģimenes ārsta kabinetā.
Tad, kad nopietnu medikamentu Ministru kabinets aizmirst pasūtīt (tiesa, par vainīgajiem atrod un soda ierēdņus, kuru darba aprakstā nav paredzēta vakcīnu iegāde), tad kad kapelmeistars un dziesmu svētku biļešu tirgotāja nozīmē šo medikamentu ar plakātiem, avīzēm vai reklāmas rullīšiem, tad, kad medikaments tiek injicēts sporta zālē, tirgū vai izstāžu kompleksā, cilvēkiem rodas neuzticība vakcinācijai, un rezultātā Latvija no citām Eiropas valstīm vakcinācijā atpaliek 5–10 reizes, un nav ne mazāko cerību, ka vakcinācija Pavļuta vadībā noritēs raitāk.
10% iedzīvotāju Eiropā (un Latvijā) ir pret vakcīnām noskaņoti negatīvi, viņus pārliecināt nav iespējams un nav jēgas. Viņiem norakstīsim arī 10% no vakcinācijas neveiksmēm. Savukārt par 90% no vakcinācijas neveiksmēm personīgi atbildīgi ir Daniels Pavļuts un Eva Juhņēviča, bet solidāri arī Krišjānis Kariņš un Ministru kabinets.
Līdzestība/nelīdzestība zāļu lietošanai attiecas arī uz vakcīnām
“Zāles nedarbojas pacientiem, kas tās nelieto,” – šis teiciens ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram jeb galvenajam ķirurgam (Surgeon General of the United States) Čārlzam Everetam Kūpam (C. Everett Koop, MD), bet līdzīgi jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ir izteicies arī viens no Latvijas terapijas skolas dibinātājiem profesors Mārtiņš Zīle.
Papildināšu šo atziņu – zāles darbojas īstajam pacientam, kurš šīs zāles lieto paredzētajā devā un laikā. Vislabāk zāles palīdz, ja tām tic gan ārsts, gan pacients. Tieši tāpat ir ar vakcīnām – ja pacients uzticas savam ģimenes ārstam un prakses māsai, pacientam pēc vakcinācijas ir mazāk blakņu, un, kas būtiski – mazākas iespējas pēc vakcinācijas saslimt pat vieglā formā un vīrusu pārnēsāt (tas gan šobrīd pasaulē literatūrā tiek rakstīts pieņēmuma formā).
Nelīdzestība ārstēšanai ir temats, par kuru neraksta vadošie laikraksti un pētnieciskie žurnālisti. Eiropā zināma atziņa, ka aptuveni puse pacientu izrakstītās un nozīmētās zāles nelieto, lieto nepareizās devās vai lieto pārlieku reti.
Vienkāršoti tas izskatās tā: 12 % pacientu izrakstītās zāles vienkārši nenopērk, 12 % nopērk, bet pat nemēģina lietot (kopā sanāk ceturtā daļa visu pacientu), bet 29% lieto par maz, zāļu lietošanu pārtrauc pārāk ātri, lieto neregulāri, aizmirst iedzert, pazaudē tablešu blisteri, nevar atskrūvēt bērnu drošo kārbiņu.
Arī attiecībā pret vakcīnām populācijā ir gan līdzestība, gan nelīdzestība. Attiecībā uz vakcīnām nelīdzestībanereti tiek apzīmēta kā novilcināšana:
• šodien nevakcinēšos, atlikšu;
• ar šo vakcīnu nepotēšos, man vajag citu;
• pagaidīšu Johnson&Johnson vakcīnu, kas jāpotē tikai vienu reizi vai Sputņik V, kas ir izstrādāta Gamaleja institūtā un no tās nemirst;
• pagaidīšu, kamēr sapotēsies kolēģēs, draugi, paziņas, tad uzzināšu – vai viņiem nebija blaknes;
• rindā jau nu nestāvēšu;
• manavakcina.lv jau trešo reizi ar mani kļūdaini respondēja.
Tātad mēs runājam par nelīdzestību vakcinācijai, kas lielākā vai mazākā mērā attiecas uz pusi pieaugušo iedzīvotāju. Un tas nav īpaši nosodāms, mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad šāda nelīdzestība vienkārši ir.
Bet atgriezīšos pie klasiskās nelīdzestības attiecībā uz zāļu lietošanu. Vārdam „nelīdzestība” angliski ir pat divi termini, kam ir atšķirīga nozīme, noncompliance with medication vai medication non-adherence.
Iemesli, kādēļ pacienti zāles nelieto, ir dažādi, bet fakts paliek fakts – puse Eiropas pacientu ārstniecībai nav līdzestīgi. Un man nav pamata domāt, ka latvieši ir čaklāki tablešu ēdāji par vāciešiem vai poļiem.
Tātad – ārsts ir zāles izrakstījis un pārliecības pilns, ka pacients ārstējas ar tabletēm, ko par savu naudu nopircis aptiekā vai kuru cenu pilnībā vai daļēji kompensējis veselības budžets. Patiesība ir citāda – pacients zāles nav nopircis, bet varbūt nopircis ir, bet nelieto un noplūdina tualetē. Ārsts gaida labus rezultātus savai nozīmētai terapijai, bet pacienta stāvoklis pasliktinās, ārsts nozīmē lielāku devu, bet pacients nelieto ne mazāko, ne lielāko devu.
Medicīniskā nelīdzestība ārstiem rada šķēršļus un nesapratni, pacientiem samazina ārstēšanas rezultātus, ministrija un birokrātija izliekas, ka problēmas nav vai meklē vainīgos – ārstus un it kā pārlieku lielos aptieku uzcenojumus zālēm (1%).
Līdzestības esamība vai neesamība nav nekas labs vai kaut kas slikts. Nevar vainot 50% cilvēkus par muļķību, ļaunprātību vai aizmāršību. Līdzestības vienkārši ir vairāk vai mazāk – no pilnīgas līdzestības ārstēšanai līdz pilnīgai nelīdzestībai, bet biežāk pa vidu. Pacients nevis precīzi lieto visas sešas dažādās zāles precīzi tādās devās kā norādīts, bet daļu tablešu lieto allaž, dažas neregulāri, daļu nekad, bet daļu – vispār neiegādājas pat tad, ja tās ir valsts kompensētas.
Nelīdzestība vakcinācijai pret Covid–19 izpaužas visdažādākajā veidā un līmenī. Es to pārbaudīju, uzdodot kontroles jautājumus dažiem saviem kolēģiem, kas jau vakcinējušies:
• „Vai Tu iesaki vakcinēties savai vedeklai, kas ir stāvoklī?”
• „Drīz būs vakcīnas pret Covid–19 arī bērniem. Vai Tu vakcinēsi arī savus bērnus?”
• „Vai Tu iesaki divas reizes vakcinēties cilvēkam, kas Covid–19 pārslimojis?”.
Jāsaka, ka kolēģi aizdomājās un nevarēja atbildēt ar cietu „Jā”. Man arī pašam vakcinācija konkrētiem pacientiem ar konkrētu anamnēzi nereti raisa pārdomas, kaut esmu pārliecināts vakcinācijas atbalstītājs.
Nelīdzestība zāļu (t.sk., vakcīnu) lietošanai kā globāla problēma
Pacientu līdzestība parasti samazinās ilgtermiņa terapijā, īpaši tas attiecas uz hroniskām slimībām, kurām ir relatīvi maz simptomu vai vispār nav redzamu, traucējošu simptomu (vai simptoms, teiksim, sāpes, ir mazinātas ar simptomātisku medikamentu). Vairāk nekā puse pacientu, kam ir izrakstīti statīni holesterīna kontrolei, pārtrauc zāļu regulāru lietošanu gada laikā, kaut arī šīs zāles būtu jālieto visu atlikušo mūžu.
Lielākajā daļā nelīdzestības struktūra ir šāda — pacients pieņem sev saprotamu lēmumu nelietot savas zāles, pamatojoties uz savām zināšanām, pieredzi un uzskatiem.
Pat tie pacienti, kam ir augsts nopietnu komplikāciju risks, bieži vien pretojas ārstēšanas shēmām. 2016. gada pētījumā tika konstatēts, ka trešdaļa pacientu, kuriem ir pārstādīta niere, mēdz nelietot vai vai mēdz nelīdzestīgi lietot pretatgrūšanas zāles; citā pētījumā tika konstatēts, ka 41 procents pacientu, kas jau pārcietuši kardiālu katastrofu, mēdz nelietot vai nelīdzestīgi lietot asinsspiediena zāles.
Aizsērējušu sirds apasiņojošu artēriju var atvērtu turēt stents. Vēža augšanu var samazināt ķīmijterapija vai staru terapija. Alkoholiķi var atgriezt pārtikušā, sociāli pilnvērtīgā un radošā dzīvē Minesotas atveseļošanās soļu programma. Neko nevar palīdzēt pacientam, kas pats nevēlas palīdzēt ārstniecībai.
Nelīdzestība ārstniecībai parādās epidēmiskās proporcijās neskaitāmu iemeslu dēļ. Ļoti bieži šie iemesli nav saistīti ar medicīnu tieši – pacients ar maziem ienākumiem izšķiras nopirkt sev pārtiku nevis antihipertenzīvus medikamentus; pacients vienkārši neatrod iespēju tikt uz slimnīcu vai neatrod transportu braucienam pie ārsta vai uz aptieku.
Pasaules pieredze liecina, ka nelīdzestība ārstniecībai nevis samazinās, bet pieaug.
Zāļu nelīdzestīga lietošana ir milzīga problēma, ko veselības aprūpes sistēmas joprojām nespēj risināt. Zinātne var uzlabot pacientu dzīvi, samazinot zāļu lietošanas slogu un palielinot atbilstību– ja tiks izveidota personalizētā viena tablete reizi dienā konkrētajam pacientam, ar lielāko varbūtību šo tableti pacients apēdīs. Globāli zāļu lietošanā ienāk tehnoloģiju intervences, piemēram, pacients zāļu lietošanu uzrāda tiešsaistē, šajā procesā tiek iesaistīti medicīnas darbinieki un ģimenes locekļi.
Ir stratēģijas, kuras var izmantot, lai pēc iespējas labticīgāk lietotu zāles gan katrs valsts iedzīvotājs, gan rūpētos par tuviniekiem. Šī stratēģija sākas valsts iestādes kabinetā, kas palielina apmaksātu laiku pacienta sarunai ar ārstu. Pārlieku īss laiks sarunai ar pacientu, pārlieku liela birokrātija, veidlapu, žurnālu un aizpildāmu dokumentu kaudzes ir galvenais iemesls, kāpēc pacients neiegūst pilnvērtīgu informāciju, un tas ir galvenais nelīdzestības cēlonis.
Pacientam izejot no ārsta kabineta, būtu jāsaprot, ka viņu veselības stāvoklis lielā mērā ir viņa pašu rokās.
Ir mērķtiecīgi katru reizi pacientam atkārtoti pastāstīt, kādas nevēlamas sekas būs zāļu nepareizai, neregulārai lietošanai vai nelietošanai, uzsvaru liekot uz šādas rīcības nodarītu kaitējumu pacientam pašam, slimības paildzināšanos un padziļināšanos, lieku mediķu darbu, paša rūpēm un papildus finansiāliem izdevumiem nākotnē.
Tieši tāpat ir ar vakcināciju. Līdzestību vairo saruna ar ārstu, ārsta laiks un ārsta pārliecība. Mēs veicām nelielu pētījumu. Piecas ģimenes ārstes sagrupēja visus savus prioritāri vakcinējamos pacientus alfabēta kārtībā.
Pēc tam sadalīja 1.,4., 7. utt. pacientam zvanīja ģimenes ārste, 2., 5., 8., utt. – ārsta palīdze vai medicīnas māsa, bet 3., 6., 9. utt. reģistratore vai nejauši pieaicināta persona. Rezultātā uz vakcināciju prriecīgi ieradās 35–50% no tiem, kam bija zvanījusi ārste, 15–30% no tiem, kam bija zvanījusi ārsta palīdze un mazāk par 10% no tiem, kam bija zvanījusi reģistratore.
Bezpersoniskā, milzīgu naudu izmaksājusī un bezjēdzigā manavakcina.lv ir vēl sliktāks pārliecinātājs par reģistratori, kura nebija precīzi instruēta. Lielākā problēma nelīdzestībai pret vakcināciju ir Veselības ministra pārliecība, ka vakcinācija ir tikai un vienīgi tehniska darbība – šprice plecā.
Bet pamēģināšu vēlreiz pāriet uz līdzestības/nelīdzestības jēdzienu attālināti no vakcinācijas.
Nelīdzestība nenozīmē tikai un vienīgi risku par savu dzīvību un veselību, bet arī rūpes par līdzcilvēkiem. HIV vīrusa esamība cilvēka ķermenī mūsdienās nenozīmē nāvi. Mūsdienās HIV/AIDS pacientiem ir ļoti nopietnas zāles (kuras Latvijā pilnā mērā apmaksā valsts), kas ļauj HIV pacientam samazināt vīrusu klātbūtni līdz minimālai.
Cilvēks, kas lieto šos medikamentus nevar ar savu vīrusu aplipināt savus dzimumpartnerus un grūtniece nevar nodot šo slimību savam bērnam. Bet, ja pacients zāles nelieto, viņš izplata slimību, jo galvenokārt ar HIV inficējas dzimumceļā. Ja kāds HIV slimnieks uz kādu laiku pārtrauc pretvīrusu medikamentu lietot, vīruss atkal savairojas, un tā samazināšanai vajag lielākas medikamenta devas vai kombinēt vairākus medikamentus. Ja pacients bijis nelīdzestīgs – ārstšana pēc tam ir daudz daudz dārgāka.
Nelietot prettuberkulozes līdzekļus tuberkulozes slimniekam nozīmē, ka viņš ar klepu izplatīs tuberkulozes nūjiņu saviem tuviniekiem (bērniem, mazbērniem), kā arī svešiem cilvēkiemveikalā vai autobusā.
Nevakcinēt savus bērnus nozīmē ne tikai apdraudēt viņus ar konkrētas slimības iespējamību, bet arī palielināt slimības izplatību. Ja vairāk bērnu kādā skolā vai bērnudārzā nav imunizēti, slimība atnāks un apdraudēs arī tos bērnus, kas nevar tikt potēti, piemēram, iedzimtas sirdskaites vai pārmantotas slimības dēļ. Līdzestība vakcinācijai nozīmē līdzestību savas valsts iedzīvotāju veselībai.
Tātad – līdzīgi nelīdzestībai pret tablešu ēšanu izpaužas arī nelīdzestība pret vakcināciju. Ja mēs ar globāliem pētījumiem varam pierādīt, ka pacients līdzestīgi attiecas pret saviem medikamentiem, ja viņam tos nozīmējis ārsts, kam pacients uzticas, kam ir pieticis laika sarunai ar pacientu, tad kādēļ lai attiecībā ar vakcīnām lai tas būtu savādāk. Un arī šajā jomā (plaši pētījumi jau Covid–19 vakcinēšanas kontekstā) ir labi zināms, ka cilvēks neuzticas politiķiem un partijām, bet uzticas ārstiem.
Nelīdzestību ietekmē politiski, ekonomiski faktori un tradīcijas
Līdzestība zāļu lietošanā ir visai maz saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Ar nelīdzestību statistiski grūti vai pat neiespējami sasaistīt konkrētu pacientu sociālās un demogrāfiskās pazīmes. Apgalvojums, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, korelē tikai ar to sadaļu – neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ (turīgs cilvēks iegādājas visas izrakstītās zāles, bet daļu nelieto; mazturīgs iegādājas tikai daļu no zālēm, bet tās lieto).
Kaut arī Veselības ministrijas uzticamie masu informēšanas rupori skandē, ka antivakcinācijas apoloģēti ir slikti izglītoti cilvēki bez jebkādām zināšanām, pasaules dati rāda citu ainu. Ar izglītības līmeni atbalsts vai noliegums vakcinācijai nav saistāms (izņēmums ir medicīnas izglītība).
Neatkarīgi no pacienta vecuma, kultūras vai izglītības līmeņa, jebkuram pacientam nopietnas bažas un trauksmi rada skaidrojums par zāļu lietošanu (t.sk., vakcīnas), cenu, ietekmi, blakusparādībām.
Klasisko zāļu nelīdzestību nereti nosaka tas, ka ārsta kabinetā netiek izrunāts jautājums par to, cik ilgi pacientam zāles nāksies lietot. Ja slimība ir akūta, ārsts var itin precīzi noteikt, piemēram– sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles pacientam būs jālieto visu atlikušo mūžu līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.
Recepšu atjaunošanas dati rada mākslīgi augstu zāļu lietošanas procentu. Patiesībā cilvēki sāk uzkrāt zāles, ko viņi nelieto. Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.
Par zāļu lietošanas nelīdzestību nemēdz runāt no politiskām tribīnēm. Kāpēc?
No politiskām tribīnēm mēdz runāt par vieglāk saprotamiem jēdzieniem, piemēram, par zāļu cenu. No politiskām tribīnēm runā par tiem medikamentiem, kas samazina simtomus (temperatūru, galvas sāpes), bet neārstē slimību. Normāls politiķis ir lietojis piecus medikamentus (no Latvijā pieejamajiem 10000) un viņam ir skaļš viedoklis par zāļu tirgu.
Kā rāda pasaules pieredze, zāļu maiņa ir milzu faktors līdzestības mazināšanai, bet vēl daudz nozīmīgāks faktors ir zāļu daudzkārtēja maiņa – kompensācijas apjoms tiek pārskatīts ik trīs mēnešus, kamdēļ var pieņemt, ka katrus trīs mēnešus kāds cits ģenēriskais preparāts būs lētāks un pacientam nākas atkal mainīt ierastās zilās tabletes uz citas fabrikas sārtajām kapletēm.
Neuzticība šai maiņai, pirmkārt, pārvēršas netīksmē pret aptiekāri (jo aptiekā taču neatrodas ministre vai ierēdnis, uz ko izgāzt dusmas), bet, otrkārt, – pacienta netiešā vēlmē medikamentu lietot retāk, neregulāri vai nemaz, ko sauc par nelīdzestību. Nelīdzestība Latvijā lielā mērā saistīta ar iepriekšējās ministres veiktajiem eksperimentiem zāļu tirgū ar medikamentu maiņām.
Par šo procesu nav pieņemts publiski diskutēt. Bet nelīdzestības dēļ slimību ārstēšana kļūst dārgāka un pacienti slimo smagāk, kā arī mirst no izdziedināmām slimībām. Zāļu lietošanas līdzestības uzlabošana var vairāk ietekmēt planētas un valsts iedzīvotāju veselību nekā jebkuras jaunas terapijas atklāšana.
Bet atgriezīšos pie vakcīnām. Viens no lielākajiem nelīdzestības iemesliem ir vairāku vakcīnu esamība. Arī vakcīnas ir daļa no lielā farmācijas tirgus, kur valda konkurence un savstarpējas ķildas. Mēģinājumi kādu vakcīnu uz nedēļu paziņot par sliktu esam, iedragā uzticību visām vakcīnām.
Vakcinācijas līdzestības graušanā galvenais nopelns ir politiskai izšķērdībai
Jau kopš pirmās dienas, kad Pavļuts ķērās pie vakcinācijas procesa diskreditācijas un vakcinācijas bremzēšanas, galveno lomu spēlēja nepamatoti izdevumi vakcinācijai, kur ar neapbruņotu aci bija redzama iedzīvošanās kāre.
Vakcinācijas birojs ar superalgām. Ministrs tērē milzu naudu par reklāmām. 5.5 miljoni nevajadzīgiem vakcinācijas centriem. Godājamu cilvēku portreti uz stendiem un Rīgas satiksmes pieturās ar aicinājumiem vakcinēties, bet šie stendi maksā astronomiskas summas no nodokļu maksātāju kabatas.
Nocebo efekts kā negatīva slimības perspektīva cilvēka iztēlē un līdz ar to arī ārstēšanas stratēģijā
Vai placebo ir tikai pozitīvs? Nebūt ne. Placebo ir ēnas puses, ko mēs saucam par nocebo. Vienkāršoti tas izskatās tā – ievadam pacientam glikozi, bet pacientam ir informācija, ka tās ir zāles ar briesmīgajām blakusparādībām, un liela daļa pacientu šīs negatīvās blakusparādības pamanīs. Nocebo efekts var rasties arī tad, ja ārsts paziņo, ka operācija vai manipulācija var radīt negatīvus rezultātus – tikai apzināšanās vien, ka riski var negatīvi ietekmēt atveseļošanos, var pacientam radīt problēmas ar atveseļošanos.
Zāļu pētījumos ar placebo pacientiem ne tikai novēro veselības stāvokļa uzlabošanos, bet arī tādas blakusparādības, kas vērojamas pētāmajam medikamentam. Kad mēsskatām randomizētus kontroles pētījumus, ir pārsteidzoši, cik līdzīgi blakusparādību profili placebo bieži atspoguļo aktīvo blakusparādību profilu. Tas ir iztēles spēks.
Nocebo efekts ir sastopams pārsteidzoši bieži, un daudzi autori uzskata, ka negatīvā slimības perspektīva cilvēka iztēlē un līdz ar to arī ārstēšanas stratēģija vērojama biežāk nekā pozitīvā. Tas rada ārstam ētisku dilemmu: ja es gari un plaši informēšu pacientu par konkrētās ārstēšanas iespējamo risku un negatīvajām blakusparādībām (tas attiecas arī uz vakcīnas iespējamajām blaknēm 1 cilvēkam uz 100000 vakcinētajiem), liela daļa pacientu būs pārliecināti, ka viņi piedzīvos šos kaitīgos rezultātus, un tas varētu būt pašapmierināšanās pareģojums.
Bet, ja ārsti nestāsta pacientiem par risku, ārstus var iesūdzēt tiesā par sliktu praksi attiecībā uz informētās piekrišanas likuma pārkāpšanu. Tai pašā laikā ārsts pēc likuma nedrīkstpacientu atstāt bez informētās piekrišanas, pat, ja baidās, ka visu baiso detaļu izklāsts pārliecinoši kavēs pacientavēlmi vakcinēties.
Morāle attiecībā uz placebo un nocebo ir šāda – pacientam vajag pozitīvi domāt par zālēm un ārstēšanu (un nebaidīties no konkrētās slimības kā fatāla iznākuma), tad ieguvumi krietni atsvērs riskus. Ja pacients spēj to izdarīt, palielinās viņa izredzes uz labu iznākumu.
Par nocebo pasaulē ir gana daudz pētījumu. 2010. gadā Austrālijā sākās publiska kampaņa pret vēja turbīnām. Kampaņas organizatori izplatīja ziņas par „vēja turbīnas sindromu”, ko it kā izraisas turbīnu radītā infraskaņa. Rezultātā ārsti tajos Austrālijas rajonos, kur bija izvērsta kampaņa pret vēja turbīnām, novēroja „vēja turbīnu sindromā” aprakstītos sindromus – sirdsklauves, galvassāpes, sliktu dūšu. Austrālieši nolēma šo simptomu papētīt vairāk un daļu no turbīnām izjauca, atstājot tikai karkasu.
Tajos rajonos, kur iedzīvotāji par šo demontāžu nebija informēti, simptomi joprojām saglabājās, taču tur, kur iedzīvotāji uzzināja, ka turbīnas demontētas – simptomi izzuda. Pētnieki secināja, ka „vēja turbīnas sindromu” izraisa aplama informācija, nevis vēja turbīnas.
Pasaulē ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēki, kas tic astroloģijai, biežāk mirst tajos kalendārajos gados, kas viņiem „zvaigznēs noteikti”, nekā tie cilvēki, kas par astroloģiju neinteresējas. Šobrīd pasaules nocebo pētnieki sastapušies ar fenomenu, ka valstīs, kurās ir plašāka antistatīnu un antivakcīnu propaganda sociālajos tīklos, ievērojami vairāk tiek reģistrētas blaknes.
Par tipiskākajiem nocebo tiek uzskatīti tie nāves gadījumi, kas saistīti ar voodoo lellēm. Vārdu sakot, bailes no vakcīnām, var pastiprināt iespējamās blaknes.
Secinājumi
• šobrīd vakcinācijas procesu Latvijā var dēvēt par katastrofālu. Vakcināciju nogalināja Pavļuts. Lielāks haosu jebkādā organizācijā Latvijā nav redzēts kopš kolhozu dibināšanas laikiem. Pavļuta zīmēšanos uz dzeltenā PAR reklāmplakātiņa var saprast tikai kā cīņu par antivakcinētāju balsīm.
• Ja Latvijas valstisks mērķis ir vakcinēt pieaugušos iedzīvotājus, sasniegt kolektīvo imunitāti, tad vakcinācijas organizācija jāatdod veselības centriem, ģimenes ārstiem un novadu slimnīcām, bet par šo darbu ir jamaksā 16 eiro par vakcinēšanu (un pacienta pārliecināšanu);
• Pavļutam ir jāatlaiž Juhņēviča un Vakcinācijas birojs;
• Kariņam ir jāatlaiž Pavļuts;
• Saeimai ir jāatlaiž Kariņa valdība.
